Starp citu, arī es, reiz medījot Dagdas pusē, vienam šādam rējējam pa gaisa pastu dabūju aizsūtīt pilnu paketi "krievu trīsstāvīgo"...
Bija tā. Sēžu uz gaidi kviešu laukā. Ceru uz kuiļiem. Mežs lauka vienā malā, bet man aiz muguras - plašs zālājs. Mežmalā, jau kviešos, pamanu cūkas un sāku riktēties uz pielīšanu, bet šai brīdī man aiz muguras no dažu metru attāluma atskan šaušalīgs rējiens, sajaukts ar tādu kā blējienu! Nudien, mati stāvus! Vēlāk secinu, ka buks atradies burtiski man aiz muguras un laikam kviešos mani nav manījis, bet, kad sakustējos, - abiem "bikses pilnas"...
Taču visā šai notikumā galvenais, protams, bija tas, ka cūkas šāda "lamāšanās" kā ar vēju aizpūta...
Ja reiz ir sākts, tad par "riešanu" - līdz galam. Pirms dažiem gadiem kārtējo reizi esmu uz buku gaidi Zeļļu sādžas nomalē. Iekārtojos pie kāda pamesta salmu ruļļa. Sāk jau krēslot, jāpošas mājup. Te uzreiz kreisajā pusē ierejas buks. Stipri piepūlot redzi, pļaviņā sāku atšķirt dzīvnieka kontūras. Lēnām griežu stobru uz mērķi, bet šis atkal nodod veselu sēriju brīdinājuma saukļu un turpina stāvēt uz vietas. Skatos vēl saspringtāk - ausis tā kā būtu, bet ragus saskatīt nevaru. Tikmēr siluets norejas vēlreiz, bet nemūk. Izšauju. Pieeju. Debesu brīnumi! Stirnu kaza! Goda vārds, labāk pateikt nevar: mūžu dzīvo, mūžu mācies! Cik daudz medīts, cik daudz medību literatūras lasīts, cik reižu spriests mednieku kompānijās gan skaidrā, gan pilnā! Un līdz tam vakaram svēti zināju: ja rej, tad tas ir buks! Jā!.. Vien pagājušajā gadā manā mīļajā MMD žurnālā lasu: kazas arī rej. Tā viegli paliek ap sirdi, tātad tur, pļaviņā pie salmu ruļļa, neesmu murgojis!
Un vēl - pirms gadiem četriem Ādažu gaļas cehā regulāri pārdevu cūkgaļu no savas zemnieku saimniecības. Vairāk nekā citur tur nemaksāja, bet naudu deva uzreiz, ķešā, un tas šodien taču ir galvenais.
Taču runa nav par manām cūkām un ādažnieku naudu. Laikam jau nekad neaizmirsīšu tos skatus, kad Ādažos gadījās būt pirmdienās rudenī un ziemā - šausmu *aina! Garā rindā (tā teikt, uz nodošanu) stāv automašīnas, kuru kravās kastēs, žiguļu, moskviču un rietumnieku, bagāžniekos, sakrautas stirnu kaziņas. Ādu pirmapstrādes cehā - glīti nokrauti šo skaistuļu ādiņu kalni... Stirnas cepetis dikti ejot pie dūšas vācu zemniekiem. Mēdz teikt, ka par naudu velns dancojot, bet es labošu - šais gados Ādažos par velna naudu dancoja pašmāju mednieki, rādot visīstākās masu slepkavības ainas...
Uz zaķiem!
1971. gada novembris. Rīgā, mednieku centrālbiedribas telpās, divas nedēļas esmu kinologu-ekspertu kursos. Neaizmirstamas dienas. Galvenais, protams, ir lekcijas par medību suņu šķirnēm, audzēšanas, dresūras un novērtēšanas gudrībām, kuras mums aizrautīgi lasa dakteris Baizums, tolaik neapšaubāmi galvenais Latvijas kinologs un liels Latvijas dzinējsuņu šķirnes veidošanas patriots. Taču šoreiz suņi nav sarunas temats, un kinologu kursus pieminu tikai tāpēc, ka dakteris Baizums pirmās nedēļas beigās mums, kursantu grupai, sarīko zaķu medības...
Tuvāk Rīgai dzīvojošie kursu apmeklētāji izpalīdz ar siltākiem apaviem un apģērbu. Centrālbiedribas vīri sagādā bises no centrālās stenda šautuves, un kopā ar viņiem autobusā arī dodamies uz Babītes ezera apkaimi. Es ar baltu skaudību vēroju šo vīru medību tērpus, dārgās, gravētās bises, izkoptos medību sākuma un noslēguma rituālus...
Diena ir auksta un vējaina. Izstaigājam ezera piekrastes pļavas un tuvākos tīrumus, bet, par spīti ceremonijām un labajam ekipējumam, nevienu zaķi pat neieraugām! Klusē ari mūsu palīgi - Latvijas dzinējs un taksis.
Nu ko, šķiet, Rīgas tuvumā zaķi ir retums, atšķirībā no Krāslavas puses, kur tieši šos gadus var saukt par zaķu ziedu gadiem...
Krāslava... Katru izejamo dienu pulcējamies kādi 7-10 vīri. Ir balta ziema, tādēļ, kā likums, kāpjam uz slēpēm, mērojam desmitiem kilometru, bet uz vakara pusi gandrīz vienmēr katram somā arī ir kāds zaķis.
Tagad gan zaķu nav ari Krāslavā, par spīti tam, ka jau gadus piecus še nav t. s. intensīvās lauksaimniecības. Desmitiem, simtiem hektāru visu šo laiku nav redzējuši nedz traktoru pļaujmašīnas, arī "ķīmija netiek lieta", bet zaķi, vienalga, kā ūdenī iekrituši. Gudri vīri spriedelē par kaut kādiem dabas aprites cikliem, saules plankumiem, dažs jau aizrunājas pat līdz zaķu dārzu rīkošanai, bet es... Jā, es joprojām gremdējos atmiņās...
***
Ziemā kārtējo reizi mēs, visa ģimene aizbraucam apciemot sievas radus Atlakā. Ir dziļa ziema, nakti sals pieturas ap -25°C. Dienā izstaigāju tuvāko apkārtni un konstatēju, ka šeit kāds garausis intensīvi apmeklē ābeļdārzu. Lielu postījumu nav, taču mazākie kociņi tomēr jau krietni pamizoti. Jārīkojas! Dārza vidū stirpā ieziemotas lopbarības bietes, lieliski! - te būs laba sēdēšana.
Sacīts darīts. Tikko metas tumšs, ļoti silti saģērbjos, izeju un apsēžos stirpas virsotnē. Mēnesnīcā viss dārzs redzams kā uz delnas. Paiet kāda pusstunda, un redzu - zaķis iecilpo dārzā. Uz ātro velku cimdu no labās rokas nost, citādi taču ieroča sprūdu nenospiest. Šī kustība padodas neveikla un cimds nepaliek klēpī, bet noripo pa stirpas slīpajiem sāniem neaizsniedzami tālu. Eh, ko tur, labāk vērošu zaķi! Kur?
Dārzs ir liels, bet garausis, izrādās, izdomājis apstāties pie pirmā, no manis tālākā ķiršu kociņa un tur savā nodabā knibinās. Attālums par lielu! Gaidu, kad beidzot piecilpos tuvāk, bet tikmēr kailā roka sāk neganti salt. Pēc cimda sniegties nedrīkstu - šīs kustības garausi noteikti aizbaidīs. Taustos gar sāniem, meklēdams vietu, kur salstošo ekstremitāti paslēpt, taču - tavu nelaimi! - virs kažoka esmu uzģērbis vēl papildus apmetni bez kabatām. Minūtes velkas, pirksti - jau praktiski nejūtīgi, bet galvā doma - ko māžojies, šauj, vismaz aizbaidīsi! Klausu iekšējai balsij, ceļu bisi pie pleca, un tieši šai brīdī garausis izdomā pacilpot uz manu pusi. Prāts uz šo kustību reaģē, bet rokas... Spiežu sprūda mēlīti tikpat kā ar protēzi! Ir!