RAGHUNATHS VAMANS DlGHE indiešu rakstnieks
TADžMAHALS
Tūkstoš seši simti trīsdesmit pirmajā gadā nomira Šahdža- hana karsti mīļotā sieva Mumtazimahala. Padišahs skuma ilgi un gauži.
Šķiroties no dzīves, Mumtazimahala lūdza savu mīļo laulāto draugu nekad vairs neprecēties. Un vēl viņa lūdza Šah- džahanu uzcelt virs viņas kapa brīnišķīgu pili, kas šajā saulē mūžu mūžos liktu viņu atcerēties.
Padišaham ne prātā nenāca vēlreiz precēties. Viņš tik ļoti bija mīlējis Mumtazu, ka tagad viņa vienīgais prieks — izpildīt sievas otru lūgumu.
Cik brīnišķīgam jābūt skumju templim, lai mūžu mūžos daudzinātu tā cēlēja Šahdžahana vārdu, lai vēsts par apbrīnojamo pili kļūtu zināma plašā pasaulē, un cilvēki, nākdami no visām debess pusēm, brīnītos par tempļa skaistumu!
«Vai mīlas saldmi un maigumu, ko esmu baudījis, var attēlot dzestrā akmenī tā, lai visi, kas skatītos, teiktu: «Jā, tas ir tiešām tiesa, rārns un gaišs ir šis mūžīgo skumju simbols. Mīlestība pārvērtusi nāves drausmas par visdiženāko daiļumu.»
No Indijas pilsētām Džaipuras un Fatehpuras piegādāja celtniekiem marmoru. No visām pasaules malām veda dārgakmeņus. Tūkstošiem strādnieku divpadsmit gadu pūlējās prasmīgā meistara īsas vadībā. Un lūk, Džamnas krastā sešpadsmit jūdzes no Agras izauga balta marmora mauzolejs Tadžmahals.
Gluži kā sniegbalts gulbis mauzolejs klusi stāvēja krastā, lūkodamies savā atspulgā Džamnas rāmajos ūdeņos, un šķita, it kā nemirstības dzēriena — nektāra putas okeānā būtu uzmutuļojušas un sastingušas uz mūžiem, šķita, it kā šeit kāds sev izrāvis un nolicis upes malā savu ledū sasalušo sirdi. Mauzolejā — marmora kapenēs mūža miegā dusēja daiļā Mumtaza.
Džamnas otrā krastā iepretī Tadžmahalam, paklausot padi- šaha pavelei, īsa saka celt vēl vienu pili — paša Šahdžahana kapenes.
Katru dienu Šahdžahans kāpa laivā un devās uz mīļotās sievas mauzoleju. Reiz, kā jau parasti, viņš lika apstādināt laivu un ilgi skatījās un priecājās par pili. Līdzi brauca arī valdnieka vezīrs.
Pašlaik sākās rudens mēneša ašvina gaišās naktis, un Džamnas krastā bija līksms gada tirgus: ļaudis svinēja jaunā mēness svētkus. Novakares debesīs bija palaisti raibi papīra pūķi. Daudz ļaužu — jaunu un vecu, nabadzīgu un bagātu — piedalījās jautrajā sacensībā — «pūķa nogāšanā».
Pēkšņi no kādas laivas uzlidoja gaisā koši sarkans pūķis, kura zīda auklu turēja rokā padišaha meita princese Aiša. Pūķim tuvojās citi pūķi un pēc īsas cīņas pieveikti kūleņoja lejup. Padišahs vēroja cīniņu un priecājās ik reizi, kad princeses pūķis uzvarēja.
Patīksminājies par Tadžmahala grezno daiļumu, Šahdža- hans pievērsa acis pretējam krastam, kur cēla otru pili. Tās tuvumā padišahs ieraudzīja nabadzīgu būdu. No būdas izlidoja zaļš pūķis un devās gaisos uz upes vidu. Tam pretī trauca vairāki citi pūķi. Taču zaļais pūķis pieveica visus pārējos.
Vērodams zaļo pūķi, padišahs vaicāja vezīram:
— Vai atceries, nesen manās lielajās svinībās sacentās vairāki indusu dzejnieki? Viens dzejnieks sacerēja pirmo div- rindi — jautājumu, otram vajadzēja viņam atbildēt ar atskaņotām vārsmām. Saki — kā sauc šo spēli?
— Par «samasja purti» — par jautājuma papildinājumu.
— «Samasja purti»? Ir gan tiem indusiem lieliska iztēle! Bet lai notiek: Tadžmahals būs mans jautājums un atbilde — pils Džamnas pretējā krastā…
— Pavēlniek, vai šī pils kļūs par tavām kapenēm?
— Protams.
— Bet, ja tu necelsi savas kapenes blakus Mumtazas kapenēm, visi sacīs, ka padišahs vairāk mīlējis sevi un uzcēlis šo pili, lai sacenstos ar nesalīdzināmo Tadžmahalu.
— Nē, vezīr, nē! Šī pils vēl diženāku darīs manu slavu un mūžu mūžos saglabās pils cēlēja Šahdžahana vārdu.
. . . Tobrīd no Tadžmahala puses gaisā uzšāvās dzeltens pūķis. Tas aizslīdēja līdz upes vidum, un sākās cīniņš starp viņu un zaļo pūķi. Taču neviens no viņiem nespēja otru pieveikt.
— Vezīr, vai zini, ko es domāju, lūkodamies uz šiem pūķiem? Uzbūvēšu pāri Džamnai marmora tiltu, kas savienos abas pilis, un izdošu pavēli, ka neviens nedrīkst spert savu kāju uz šā tilta. Un, kad allahs aicinās mani no kapenēm pie manas Mumtazas, mēs sastapsimies tilta vidū, tāpat kā virs upes sastapās šie divi pūķi. Bet, iekams šķiršos no šīs pasaules, es palūkošos cauri tilta margām uz abām pilīm, kas spoguļojas Džamnas dzelmeņos.
… Pa to laiku princeses Aiši sarkanais pūķis pievienojās zaļā un dzeltenā pūķa rotaļai. Dzeltenais pūķis tūlīt lika mierā zaļo. Ļai kā sarkanais pūķis centās aizķert pretinieka auklu, zaļais pūķis uzvarēja un sarkanais bija spiests slīdēt lejup uz Tadžmahala mauzoleja pusi.
— Kā tad tā! Kas pieveica padišaha meitas pūķi? — Šahdžahans dusmīgi iesaucās.
— Kungs, tā taču tikai rotaļīga sacensība. Tajā uzvaru gūt var ikviens, — vezīrs mierināja padišahu.
— Vezīr, šādai būdai nepiederas rēgoties blakus manām brīnišķīgajām pilīm. Ja mēs atstātu šo graustu iepretī Tadž- mahalam, tas būtu tāpat, it kā mēs nosēdinātu ubadzi blakus valdniecei. Būda jānojauc.
— Augstais pavēlniek, ļaudis tevi daudzina par taisnīgu padišahu. Vai tiešām pavēlēsi nojaukt nabadzīga cilvēka būdu?
— Es taču bagātīgi atlīdzināšu visus zaudējumus.
— Pavēlniek, ne jau viss samaksājams ar naudu.
— Vai tad mani pavalstnieki nevar upurēt vienu nožēlojamu graustu tam, kas uzcēlis brīnum skaisto Tadžmahala mauzoleju?