— Maharadža, nabadzīgam vīram viņa nožēlojamā būda dārgāka nekā pati daiļākā pils visā pasaulē.
— Bet, vezīr, Tadžmahala mauzolejs ir cildenas un mūžīgas mīlestības simbols. Kā tu vari šo nabadzīgo graustu salīdzināt ar mauzoleju? Nedz Sīrijā, nedz Ēģiptē, nedz Maisurā_, Širazā, Isfahanā, Kabulā, Kandagarā, Samarkandā un jebkurā citā pasaules malā neviens nekad nav uzcēlis neko līdzīgu Tadžmahalam. Un kur ir varējusi rasties tik milzīga, cildena mīlestība uz šo nabadzīgo būdu?
— Kas to var zināt? Pati mīlestība ir vislielākā pasaules valdone. Viņas valstībā nav atšķirības starp nabadzīgajiem un bagātajiem.
— Saderēsim!
— Kungs, šī bārda nav kļuvusi balta vienā dienā — tici man, savā mūžā esmu daudz ko redzējis…
— Kam pieder tas grausts? — Šahdžahans jautāja.
— Šurp nāk padišaha meita. Viņa tev to pastāstīs.
Tātad būdiņa uzvarējusi pili. Aišu bija pārņēmušas dusmas, un princese pavēlēja, lai viņas laivu pieairē pie padišaha laivas.
— Liec, lai saņem ciet to raganu un nodod viņu manā kalpībā, — meita sacīja tēvam.
— Par ko tu runā?
— Tā ir ļauna burve. Viņa dzīvo tur tajā būdā. Burves tēvs ir nabadzīgs pārcēlājs, tas ved ceļiniekus pāri Džamnai. Pēc Tadžmahala uzbūvēšanas viņa laiva allaž ir pārpildīta. Tagad pārcēlājs gūst prāvus ienākumus. Bet viņa meita ir ļoti nepateicīgā. Un kas to zina, kādas burvestības perina šī ragana. Neviens viņu nespēj pieveikt. Pūķu sacensībās mani viņa uzvarējusi trīs gadus no vietas. Tēv, apsoli, ka izpildīsi savas meitas lūgumu. Pavēli ņemt ciet to raganu, un lai viņa kļūst par manu kalponi. Tēv, nevilcinies ne mirkli, dod rīkojumu sardzes priekšniekam.
— Lai notiek tavs prāts, — Šahdžahans teica un uzmeta acis vezīram. — Kas apvainojis padišaha meitu, tas apvainojis pašu padišahu. Apsolu, ka nākamajā reizē tavs pūķis katrā ziņā uzvarēs.
… Bet zaļais un dzeltenais pūķis atkal slīdēja virs Džamnas straumes. Tie bija pieveikuši visus citus pūķus un tagad divatā, savas auklas savijuši, lidinājās augstu pāri upei. Pēc brīža dzeltenais pūķis atraisījās no zaļā skāvieniem, strauji šāvās lejup un pazuda pūlī.
— Kas tad tas? — Šahdžahans brīnījās.
— Šķiet, tur ir kāda noruna, — vezīrs sacīja.
— Jā, es atcerējos. Mani izlūki ziņo, ka Džavaharsings, Orčhas pilsētas kņaza dēls, slepus iekļuvis Agrā. Viņš jāsameklē. Vezīr, pavēli, lai vīri airē laivu uz krastu.
Krastā, rieta saules sārtenajā gaismā pie būdas durvīm gadus sešpadsmit veca meitene ritināja kamolā sava pūķa auklu. Meitene bija tik daiļa, ka padišahs neviļus apstājās, un, paskatījies atpakaļ uz Tadžmahalu, tik tikko apvaldīja dziļu nopūtu … «Tātad šī ir tā burve?» viņš domāja.
— Gulzari, kamēr šovakar pēdējo reizi braukšu turp un
atpakaļ, noskaiti lūgsnu par godu dieveklim Krišnam un viņa mīļajai ganei Radhai! — vecais laivinieks uzsauca savai meitai un devās uz krastu.
Šahdžahans un vezīrs, kas stāvēja kupla koka ēnā, piegāja pie meitenes, bet viņa, iegrimusi darbā, tos nepamanīja.
— Gulzari! — Šahdžahans uzsauca.
Meitene izbrīnā strauji pacēla galvu. Gulzari acīs mirdzēja maigums, laikam viņas domu atspulgs.
— Gulzari, tu esi gauži jo gauži aizvainojusi padišahu.
— Es? … — izdvesa meitene lielās izbailēs.
— Jā, tu. Tu taču nogāzi padišaha meitas sarkano pūķi?
— Vai tas bija padišaha meitas pūķis?
— Jā. Kā tu uzdrošinājies likt savam pūķim sacensties ar padišaha meitas pūķi?
— Ne ar vienu neesmu gribējusi sacensties. Nejauši esmu nogāzusi padišaha meitas pūķi un tagad ļoti skumstu par to.
— Tātad trīs gadus tu šajās sacensībās visus uzvarēji nejauši?
— Maharadža, tici man, savu pūķi palaidu ne jau tāpēc, lai sacenstos ar citiem. Tie paši sāka cīnīties ar manu pūķi. Vai tad es esmu vainīga?
— Kādēļ tad tu palaidi pūķi?
— Tā bija satikšanās.
— Ar ko?
— Ar dzelteno pūķi.
— Kam pieder dzeltenais pūķis?
Gulzari klusēdama lūkojās uz šauro mēness daiviņu.
— Vai tas ir tava sirdsmīļā pūķis? — padišahs atkal jautāja.
Taču Gulzari neatbildēja.
— Mana meita, tu vari man nestāstīt par savu mīļo. Bet ļaudis melš, ka tu apvārdojot daudzu dižcilšu pūķus. Šahzadi teica, ka tu zinot burvju vārdus.
— Nē, nē. Tā nav burvība.
— Bet kas tad?
— Mīlestība.
Paraudzījies uz vezīru, padišahs iesmējās.
— Vezīr, šķiet, tu mūsu derības laimēsi… Gulzari, bet ka tad mīlestība var nogāzt papīra pūķi?
Tikai tagad Gulzari saprata, ka ar viņu runā padišahs un
vezīrs. Viņa apjuka, salika plaukstas, godbijīgi sveicinādama, paklanījās un sacīja:
— Mans kungs, piedod man! Esmu vienkārša lauku meitene, es tevi nepazinu. Tūlīt visu izstāstīšu.
Gulzari iegāja būdā un pēc brītiņa iznāca, nesdama mazu kārbiņu.
— Kopš tās dienas, kamēr auklu ieberžu ar šo pulveri, neviens nespēj nogāzt manu pūķi, — viņa sacīja, nolikdama kārbiņu pie padišaha kājām.
Vezīrs uzbēra pulveri sev uz delnas. Pulveris dzirkstīja.
— Tas ir dimanta pulveris. Mans bērns, -kas tev to iedeva? — vezīrs jautāja.
— Kāds jauneklis.
— Vai viņš tevi mīl?
— To es nezinu. Bet es mīlu viņu.
— Mana meita, tas jauneklis laikam ir ļoti bagāts? Vai arī zaglis. Kā viņu sauc?
— Viņa vārds ir Svarups.
— Ar ko viņš nodarbojas, kur viņš dzīvo?
— Nezinu. Šķiet, viņš dzīvo Agrā.
— Brīnums gan! Tu nezini, kas ir tavs mīļais? Nezini, kur viņš dzīvo, ar ko nodarbojas? Muļķa meitenīt, viņš droši vien. ir rūdīts noziedznieks.