— Nē, nē, maharadža! Viņš nevar būt bezgodis. Tagad sākas rudens mēneša gaišās naktis. Ir aizritējuši taisni četri gadi. Todien gribēju palaist pūķi un piesēju to pie labas auklas. Bet jau pirmajā divcīņā manu pūķi nogāza zemē. Un tad, kad sēdēju un raudāju, pie manis pienāca skaists jauneklis. Viņš vaicāja: «Meitenīt, kā tevi sauc?» Es atbildēju: «Par Gulzari.» Tad viņš teica: «Cik daiļš vārds! Bet mani sauc par Svarupu. Kāpēc tu raudi?» — «Raudu tāpēc, ka dižciltīgs kungs nogāza manu pūķi,» es atbildēju. «Nebēdājies,» jauneklis mani mierināja. «Rītdien atnesīšu tev tādu līdzekli, ka pats varenais padišahs Šahdžahans nespēs tevi uzvarēt. Noslauki asaras. Citādi es aiznesīšu tās dārglietu tirgotājiem pērļu vietā.» Nākamajā dienā Svarups man atnesa pulveri. Visu dienu ar pulveri ierīvējām auklu, un Svarups žāvēja to saulē. Vakaiā divatā palaidām pūķi. Tie tik bija prieki! Tiklīdz kāda bagātnieka pūķis tuvojās manējam, tūlīt svešais pūķis pieveikts gāzās zemē. Svarups un es smējāmies. Tanīs dienās ar Džamnas ūdeņiem padzirdinājām daudzus pūķus. Jaunā mēness svētkus aizvadīju līksmi. Katru dienu gada tirgus laikā laidām gaisā pūķi. Bet, kad tēvs uzzināja par to, viņš saskaitās.
— Tev laikam vienīgais tuvinieks ir tēvs?
— Māte nomirusi, mani dzemdēdama. Savam tēvam esmu viena vienīga atvasīte. Viņš mani ļoti mīl. Tāpēc jau viņš tik ļoti sadusmojās uz Svarupu. Tēvs teica Svarupam: «Paklausies, tu ubag! Mana Gulzari ir daļa no mēness daivas. Tikai tas iegūs Gulzari, kas apliks viņai ap kaklu dārglietu rotu un aizvedīs viņu dzīvot valdnieka pilī. Neviens cits neredzēs pat manas Gulzari pirkstu galiņus. Neuzdrīksties vairs tuvoties manai būdai!» Svarups atbildēja: «Tēv! Mīlestība nabadzīgā būdā ir tikpat cildena kā valdnieka pilī. Nekādas pērles un dimanti nav Gulzari vērtas.» — «Ubag, vai tu spēj spriest par dārglietām?» Ar šādiem vārdiem tēvs apvainoja Svarupu. Viņš aizgāja.
— Un vairs neatgriezās? — padišahs nepacietīgi vaicāja.
— Svarups atnāca vēl reizi, kad tēvs skaitīja lūgsnas savā būdā. Es teicu jauneklim: «Svarup, ņem mani līdzi, nespēju dzīvot bez tevis. Ja neņemsi, Džamna kļūs par manu māti un dos man mieru savā dzelmē.» Taču Svarups man nepiekrita. Viņš sacīja: «Nespēju rīkoties tik zemiski. Tavs tēvs prasa pērles un dimantus. Bet ja cilvēkam, kurš tevi mīl, to nav? Vai pērļu tirgotājs mīlēs tevi dedzīgāk nekā es? … Es vairs šeit nenākšu. Bet rītdien no Džamnas pretējā krasta palaidīšu gaisā pūķi, un uz tā būs rakstīta tev vēstule. Ar savu pūķi aizķersi manējo, novilksi to zemē un vēstuli izlasīsi. Mūsu pūķus gaisā neviens nespēs pieveikt.»
— Vai Svarupa vēstuli saņēmi? — ļoti ziņkārīgi vaicāja vezīrs.
— Nē. Nākamajā dienā devos uz upes krastu un palaidu savu pūķi. Bija rudens mēneša gaišā posma desmitā diena. Nogāzu visus pūķus. Taču Svarupa dzelteno pūķi tomēr neieraudzīju. Daudzas jo daudzas dienas laidu gaisā savu pūķi. Taču dzeltenais pūķis vairs nerādījās.
— Šķiet, šodien tavas cerības ir piepildījušās? Redzējām, ka dzeltenais un tavējais pūķis gaisos rotaļājas. Vai Svarups atgriezās pie tevis?
— Nē, viņš nav atgriezies. Protams, Svarups ir palaidis dzelteno puķi. Taču pūķis nenokrita pie manas būdas, ka mēs bijām norunājuši.
— Blēdis! — Padišahs iesaucās. — Tavu Svarupu es tev sameklēšu. Neskumsti! Tikai palīdzi man nomierināt princesi Aišu. Viņai, tāpat kā tev, nav mātes. Iedod man mazliet sava pulvera. Lai gan manā dārgumu krātuvē slīpē dimantus un man ir pietiekami dimantu pulvera. Rītdien droši laid gaisā savu pūķi. Princeses pūķa auklu likšu ieberzt ar visdzidrāko dimantu pulveri. Lai Aiša pārliecinās, ka tu neesi burve.
Nākamajā dienā Šahdžahans pavēlēja saberzt pulverī savas dārgumu krātuves labāko dimantu drumslas. Vakarā Šahdžahans un Aiša abi kopā devās uz gada tirgu. Princeses sarkanais pūķis gaisā drīz sastapās ar zaļo pūķi. Labu laiku neviens no tiem nespēja gūt pārsvaru. Bet tobrīd sacēlās spēcīgs vējš, un sarkanais pūķis ar pārrautu auklu slīdēja uz Tadžmahalu. Aiša sāka gandrīz raudāt:
— Tēv, vai es neteicu, ka viņa ir burve?
Šahdžahans mazliet sarauca augšup uzacis, taču meitai neko neatbildēja. Tūlīt viņš pavēlēja ataicināt pilsētas vislabākos dārgakmeņu pazinējus un rādīja tiem abus pulverus.
— Žēlīgais padišah! Šis pulveris berzts no visdārgākā dimanta kodola, — lietpratēji sacīja, aplūkojuši Gulzari pulveri. — Ari šis otrs ir dimantu pulveris, bet tam piejaukts lēts pulveris, ko lieto dārgakmeņu slīpēšanai.
— Atrodiet man dimantu, kas labāks par Gulzari dimantu. Pārmeklējiet manu dārgumu krātuvi vai nopērciet dimantu no dārgakmeņu tirgotājiem, lai tas maksā ko maksādams.
— Kungs, ne tavā dārgumu krātuvē, ne Agras tirgū tādu akmeni neatradīsim. Dārgakmeņu tirgū dzīvo aklais Jašod- hars, juveliera Dhanradžas dēls. Viņam pieder dimants «Saule». Tikai tas ir labāks nekā Gulzari akmens.
Padišahs noskuma, nespēdams izpildīt meitas vēlēšanos. «Kas ir šis cilvēks, kam nav bijis žēl saberzt tik dārgu dimantu un pulveri atdot nabadzīgajai Gulzari?» domāja Šahdžahans.
Viņš pavēlēja ataicināt Jašodharu un jautāja viņam:
— Vai tev ir brīnišķīgais dimants «Saule»? Cik tas maksā?
— Mans kungs, nekad neesmu gribējis pārdot šo dimantu. Lietpratēji apgalvo, ka tas esot desmittūkstoš zelta gabalu vērts.
— Es tev maksāšu divdesmit tūkstošus. Pārdod dimantu man.
— Žēlīgais padišah, tas ir dzimtas dimants. Kopš šis dimants ir mūsu mājās, mūsu veikali zeļ un plaukst. Mēs pielūdzam šo dimantu. Es to nedrīkstu pārdot.