— Paklausies, es tev došu divsimt tūkstošus zelta monētu, uzdāvināšu tev muižu un piešķiršu radžas titulu.
— Kālab kungam tik ļoti vajadzīgs šis dimants? Pasaulē taču daudz dārgakmeņu, kas labāki nekā manējais.
— Šobrīd tie nav Agras tirgū. Bet mana meita, princese, jau trīs gadus nespēj pārvarēt pūķu sacensībās Gulzari. Es gribu princesi iepriecināt. Viņai piedzimstot, nomira Mum- taza. Tāpēc meita man divkārt mīļa.
— Maharadža, mana mīlestība ir tikpat liela kā tavējā. Lai gan esi pievērsis man savu žēlīgo vaigu, nevaru atdot tev šo dimantu. Tavā kronī ir dimants «Pasaules sirds», tas ir skaistāks nekā mana «Saule». Kāpēc tu nesaberz savu dimantu?
— Vai tad es, padišahs Šahdžahans, nespēju tev ar varu atņemt dimantu? — Šahdžahans apskaitās.
— Mans dimants tev ir tīrais nieks. Kopā ar to tu vari man atņemt arī dzīvību. Tā rīkodamies, tu tikai padarīsi manu vārdu mūžos neaizmirstamu blakus Tadžmahala vārdam! — iesaucās aklais.
Trako niknumu tikko spēdams apvaldīt, padišahs aizgāja.
Nākamajā dienā, gribēdams par katru cenu izpildīt meitas vēlēšanos, Šahdžahans izņēma no kroņa bezgala vērtīgo dimantu «Pasaules sirds» un slīpētavā pavēlēja to samalt dimanta pulverī.
Tanī pašā vakarā padišahs kopā ar Aišu devās uz tirgu līdzās Tadžmahala mauzolejam. Zaļais Gulzari pūķis jau lidinājās blakus dzeltenajam pūķim. Padišahs pats steigšus palaida princeses sarkano pūķi. Un tūliņ pat dzeltenā un zaļā pūķa auklas tika pārgrieztas, pūķi saplaka un nokrita zemē pie Tadžmahala mauzoleja. Padišahs aizsūtīja pēc pūķiem savus vīrus. Lūk, kas bija rakstīts uz dzeltenā pūķa.
«Mīļā Gulzari, pirms četriem gadiem dievs man parādīja kausu ar nemirstības dzērienu, taču liktenis nevēlējās, lai es tam pieskartos ar savām lūpām. Nelaime neļāva man atgriezties pie Tevis. Manas acis pieplūda ar veselu tumsas Džamnu. Bet, tāpat kā Tu no savas būdas redzi pretējā krastā uzcelto brīnum skaisto Tadžmahalu, tāpat es cauri melnajai naktij allaž redzu Tavu daiļo vaigu. Dzīvoju tikai tādēļ, lai savā sirdī priecātos par Tevi, nemitīgi domātu par Tevi. Kad beigsies manas dzīves nakts, cauri citai tumsai — nāves tumsai no mūžības pretējā krasta es raudzīšos Tevī.
Droši vien Tu saproti, ka esmu akls. Pirms četriem gadiem nelaimīgas nejaušības dēļ zaudēju acu gaismu. Tāpēc nespēju izpildīt savu solījumu. Mans tēvs darīja visu, ko vien spēja, lai mani izdziedinātu. Viņš vadāja mani no pilsētas uz pilsētu, rādīja labākajiem ārstiem. Taču neviens nespēja man palīdzēt. Ceļojot kopā ar mani, tēvs iztērēja gandrīz visu savu mantu un nomira. Zinādami, ka esmu akls, ļauni ļaudis piesavinājās visas vēl atlikušās pērles, dimantus, un es kļuvu par ubagu. Man ir tikai viens dimants «Saule», ko, atgriezies Agrā, noglabāju savā jostā.
Aizvakar es vēl neticēju, ka Tu esi spējusi tik daudzus gadus mani gaidīt. Bet, kad viens mans draugs teica, ka lidojot Tavs pūķis, jutos atalgots par visām savām ciešanām. Tiklīdz mūsu pūķi gaisā sastapās, draugs iespieda rnan rokā mana pūķa auklu. Tobrīd es it kā pieskāros Tavai rokai. Tu jau toreiz būtu varējusi saņemt manu vēstuli, bet es nolēmu novilkt savu pūķi zemē. Tu justos sarūgtināta, izlasot manu vēstuli. Es rakstīju, ka man pietiek jau ar to laimes mirkli, kad mūsu pūķi sastapās. Neminēju Tev savu īsto vārdu. Tagad tas Tev nepavisam nav jāzina.
Taču šodien radās sevišķs iemesls, kāpēc es Tev rakstu. Padišahs sadusmojies uz Tevi, jo pūķu sacensībās esi uzvarējusi viņa meitu, princesi. Viņš uzstāj, lai es savu dimantu «Sauli» dodot viņa meitai. Mana mīļā, vai «Saules» dimants ir ko vērts, ja Tu man esi dārgāka nekā visa pasaule? Mans draugs aiznesa Tev uz Tavu būdu auklu, kas ieberzta ar «Saules» dimanta pulveri. Tu, to nezinādama, izmanto šo auklu šīsdienas sacensībās un atkal visus uzvarēsi. Padišahs zina, ko vērti dārgakmeņi, un viņam kļūs žēl tāda dimanta kā «Pasaules sirds». Šahdžahans tiks uzvarēts un sapratīs, kāda ir īsta mīlestība.
Vienmēr Tavs Svarups.»
Uz zaļa puķa bija rakstīti tikai daži vardi:
«Mīļais, kur Tu esi? Kad nāksi pie manis? Ja Tevis nav, man tumsas klāta visa pasaule. Nāc! Tava Gulzari vienmēr labprāt ņems Tevi par savu laulāto draugu un rotās tavu kaklu ar vītni, kas darināta no izlietajām asarām.
Tava sirdsmīļā Gulzari.»
Padišahu aizkustināja šīs vēstules.
— Vezīr, kaut arī es nogāzu iemīlējušos jauniešu pūķus, taču īstu sakāvi esmu piedzīvojis es pats. Pasaki īsam, lai viņš pārtrauc manu kapeņu celšanu. Arī mani lai apbeda Tadžmahalā, un laivinieka būda lai stāv, kur stāvējusi.
— Kādu uzrakstu lai iekaļam tavā kapa akmenī?
— Mīlestība nabadzīga budā tikpat cildena kā valdnieka pilī.
_— Bet Mumtazimahalas kapa akmenī taču iekalti no korāna ņemti vārdi. Un blakus tiem tu pavēli iekalt šādus vārdus?
— Lai tad uz mana kapa akmens nav rakstīts nekas. Vezīr, tagad liec atvest uz manu pili Jašodharu un Gulzari.
Kad Jašodharu ieveda, Šahdžahans viņam sacīja:
— Aklais jaunekli, tu esi noziedzies pret padišahu. Tu esi viņu piekrāpis. Es tevi sodīšu. Lai gan esi akls, bet tavas acis izskatās pēc redzīga cilvēka acīm. Neviens neiedomāsies, ka tu esi akls, ja iepriekš to nepasacīs. Tavu acu spožums nebūt nav kļuvis blāvāks, tās arvien vēl ir brīnum daiļas. Gulzari vēl var tevī iemīlēties un apprecēties ar tevi. Tātad viena dimanta vietā, ko tu negribēji man atdot, es tev atņemšu divus — tavas acis. Protams, šāds sods man vairāk patiktu, ja tu nebūtu akls. Bet pietiek arī ar to, ka tu kļūsi nejauks. Gulzari droši vien atsals pret tevi.
— Kungs, vai jūsu sods var pārmācīt aklu jaunekli, ja tumsa jau tagad ieskāvusi viņu?