— Paaiciniet šurp angļu ārstu, — Šahdžahans pavēlēja.
… Pēc astoņām dienām pie padišaha atveda Gulzari un Jašodharu. Jašodhara acis sedza bieza saite.
— Gulzari, vai gribi ņemt sev par vīru šo jaunekli? — padišahs vaicāja meitenei.
— Jā, gribu!
— Jašodhar, vai gribi no Džamnas pretējā krasta skatīt Tadžmahala mauzoleju?
— Padišaham neklājas ņirgāties par aklu cilvēku. Vai tādēļ esi aicinājis mani šurp?
— Tu negribi redzēt savu Gulzari? Noņemiet viņam saiti no acīm!
— Kungs, ko var saskatīt akls cilvēks? Es negribu, ka mana mīļā redz mani tik nejauku. Labāk pavēli mani nogalināt.
Šahdžahana kalpi noņēma Jašodharam no acīm saiti, un padišahs klusi sacīja:
— Jašodhar, atver acis!
Jauneklis paklausīja un ieraudzīja Gulzari. Viņas rokās bija dārgakmeņu virkne. Gulzari pienaca un aplika' to ap kaklu savam sirdsmīļajam.