sasmakušajā pilsētelē? Makkojs jautāja, palūkodamies apkārt.
Kārdifs teica: Labāk taisies, ka tiec ar nākamo vilcienu!
- Man dotas divdesmit četras stundas, lai par tevi uzrakstītu, sacīja Makkojs, pašķielēdams uz saulespuķēm, kas auga abās ielas pusēs. Nu, rādi ceļu! Es sekošu, klupdams pār līķiem.
Uzmetis somu plecā, Džeimss Edvards Makkojs devās uz priekšu, un Džeimss Kārdifs pēc brīža teciņiem viņu panāca.
- Mans izdevējs piekodināja, lai atgriežos ar kārtīgu virsrakstu. Ja tas būšot labs, solīja tūkstoti, ja super tad trīs. Iedams Makkojs aplūkoja šūpoles, kas rīta vējiņā nokarājās nekustīgas, un augstos, blāvos logus. Jūtu, ka sanāks super.
Kārdifs vilkās nopakaļ, domādams: Neelpo… Izliecies par beigtu…
Pilsēta dzirdēja.
Ne lapa nenodrebēja. Ne ābols nenokrita. Zem krūmiem melnēja suņu ēnas bez suņiem. Zāle pieglaudās pie zemes, atgādinādama
izbiedēta kaķa kažoku. Viss bija sastindzis pilnīgā nekustina
Apmierināts ar vispārējo aprimumu, nojauzdams, ka pats to izraisījis, Džeimss Edvards Makkojs apstājās divu aleju krustojumāPalūkojies augšup uz zaļās arhitektūras veidojumu, viņš nomurmināja: Es sapratu.
Nosviedis somu zemē, viņš no krekla kabatiņas izņēma zīmuli, aplaizīja to un sāka skribelēt bloknotā, izrunādams katru zilbi: “Nevajadzīga pilsēta. Dzimusi nedzīva. Palikusi par atmiņām. 1880. gadā aiztraukusies uz Rietumiem, 1890. gadā nolaidusi tvaiku, 1900. gadā sasniegusi galastaciju. Visu pamesta.”
Kārdifs nespēja izteikt ne vārda.
Makkojs viņu pētoši uzlūkoja. Es esmu uz īstā ceļa, vai ne? Lasu to tavā sejā. Tu ieradies, lai apraktu Cēzaru. Es esmu ieradies, lai uzjundītu viņa pīšļus. Tu sekoji dzejnieka intuīcijai, es savai suņa ožai. Tev patika tas, ko ieraudzīji; tu atgrieztos un nevienam neko nestāstītu. Man tas viss nepatīk, un punkts! Viņš aizsprauda zīmuli aiz auss, iestūķēja bloknotu
bikšu kabatā un vēlreiz pacēla somu. It kā savas paša balss dzīts, viņš aizsoļoja tālāk pa Vasaras ielām, pa ceļam klaigādams: Nu paskaties taču uz šo neciešamo arhitektūru, uz visiem tiem dakstiņiem un kārniņiem, un koka kruzuļiem! Un kāds lērums daiļi virpotu margu spraislīšu! Gatavās šausmas, ja te būtu jāpaliek visu mūžu, pat divas vasaras nedēļas jau liktos par daudz! Žēlīgais Dievs, kas tad tas? Viņš aprāvās un palūkojās augšup.
Virs lieveņa redzamā izkārtne vēstīja: “ĒĢIPTIEŠU BRĪNUMI. Pansija.”
Makkojs palūkojās uz Kārdifu; tas viscaur saspringa. Te laikam ir tavi medību lauki, Makkojs teica. Nu, paskatīsimies!
Kārdifs vēl nepaguva ne pakustēties, kad Makkojs jau bija uzskrējis pa lieveņa kāpnītēm un atvēris odu sieta durvis.
Kārdifs notvēra durvis, iekams tās viņam bija aizcirtušās deguna priekšā, un sekoja.
Klusums. Ceremonija beigusies. Visi mīļie nelaiķi prom.
Pat viesistabas putekļi nebija iztraucēti, ja vien te jebkad bijuši putekļi. Un visas “Tiffany” lampas bija apdzisušas un puķu vāzes tukšas. Izdzirdējis Makkoju staigājam virtuvē, Kārdifs devās turp.
Makkojs stāvēja pie atvērtas leduskastes. Ledus tajā nebija, nedz arī piena vai krējuma, vai sviesta, un tai apakšā nebija paplātes, kur satecēt ūdenim, lai izslāpis suns naktī varētu padzerties. Arī pieliekamais tukšs ne tur vairs leopardraibu banānu, ne Ceilonas un Indijas garšvielu. Klusa gaisa plūsma bija izstaigājusi māju, visu vērtīgo aiznesdama līdzi.
Makkojs kaut ko rakstīja, murminādams:
- Pierādījumu vairāk nekā pietiekami…
- Pierādījumu?
- Visi slēpjas. Viss noslēpts. Tiklīdz es aizbraukšu, zālieni atkal tiks apcirpti un leduskaste pilēs. Kā gan viņi varēja zināt, ka es ieradīšos? “Western Union” nodaļas taču šeit nav pilsētā, kur nav pat zirga ratu? Ievērojis gaitenī telefona aparātu, Makkojs pacēla klausuli. Nav signāla. Viņš palūkojās caur sieta durvīm ārā.
- Neredz arī pastnieku. Esmu nokļuvis kaut kādā izolācijas kamerā.
Izgājis ārpusē, Makkojs apsēdās uz lieveņa margām; tās iečīkstējās, it kā grasīdamās sabrukt. Viņš pētoši ielūkojās Kārdifam sejā.
- Tu man atgādini krietno samarieti. Joņo apkārt, glābdams cilvēkus, kurus nav jēgas glābt. Nu kas tad ir tik lielisks šajā pilsētelē, ka tā izpelnījusies Kārdifa Pestīšanas armijas uzmanību? Tomēr man rādās, ka tā vēl nav visa patiesība. Gan jau te vēl ir kāds zemūdens akmens…
Kārdifs aizturēja elpu.
Džeimss Edvards Makkojs izvilka bloknotu un to saspringti uzlūkoja. Šķiet, es zinu, kas tas par akmeni, viņš nomurmināja. Valsts…
Vienu mirkli viņš ļāva Kārdifam mocīties neziņā.
- Lielceļu…
Kārdifs izelpoja.
- Jja! Džeimss Edvards Makkojs triumfējoši nočukstēja. Virsraksts man jau rokā: TALANTĪGA ŽURNĀLISTA VEIKUMS PASARGĀ
BRĪNIŠĶĪGU MAZPILSĒTU NO BOJĀEJAS!Un zem tā, sīkākiem burtiem: Valsts Lielceļu pārvalde pieprasa aplaupīt un izputināt. Un nākamajā mēnesī; VASARA UZSĀK TIESAS PRĀVU UN ZAUDĒ. Talantīgs žurnālists tiododas neprātīgai uzdzīvei.
Viņš aizvēra bloknotu.
- Skaisti, vai ne? Ja ņem vērā, ka tas prasīja tikai stundiņu darba.
- Skaisti… noteica Kārdifs.
Tas tik būs ko vērts! sacīja Džeimss Edvards Makkojs. Jau tagad iztēlojos savas reportāžas par to, kā Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara, šis mazais kuģītis, uzskrien uz akmeņiem un noiet pa burbuli. Salīdzinājumā ar to Džonstaunas plūdi būs sīkums. Sanfrancisko zemestrīce bērnu spēle! Es atmaskošu valdības varasvīrus, kas ielaužas miermīlīgā pilsētiņā un apkaisa mauriņus ar sāli. Vispirms manus rakstus publicēs “New York Times", tad tie parādīsies Londonas, Parīzes, Maskavas, pat Kanādas avīzēs! Ļautiņiem trakoti patīk lasīt par citu nelaimēm. Un, paskat, es viņiem ziņošu par to, kā varasvīru alkatības pēc iet bojā vesela pilsēta. Pasaule to uzzinās no manis!
21. nodaļa
- Vai tas ir vienīgais, ko Saskati? apvaicājās Kārdifs.
- Vanaga acs!
- Nu tad pārlaid skatienu apkārtnei! Kārdifs teica. Ta ir tukša pilsēta, te neviens nedzīvo. Nav cilvēku nav sižeta. Ja pilsēta ir neapdzīvota, tās nojaukšana nevienu neinteresē. Tava “sensācija” nenoturēsies pat ne dienu. Tevi negaida līgums ne grāmatai, ne televīzijas seriālam, ne filmai. Tukša pilsēta tukšs bankas konts!
Makkoja seju sašķobīja grimase.
- Draņķis gatavais… viņš nomurmināja.
- Un kur viņi visi, ellē, palikuši?
- Viņu te nemaz nav bijis.
- Jā, pašlaik neviena nav, bet mājas taču ir svaigi krāsotas un mauriņi appļauti, vai ne? Viņi te nupat bijuši, viņiem jābūt te nupat bijušiem! Tu to zini, tikai centies mani piešmaukt. Tu zini, kā tas viss te notiek!
- Līdz šim nezināju.
- Tagad zini, bet man neteiksi? Virsrakstus paturēsi pie sevis, lai šī nožēlojamā pilsētele turpinātu savu nīkulīgo eksistenci?
Kārdifs pamāja ar galvu.
- Nolādētais muļķis! Turpini vien tādā garā, palikdams šķīsts un nabags! Ar tevi vai bez tevis es noskaidrošu patiesību. Ceļu!
Makkojs metās lejā pa kāpnītēm un izskrēja uz ielas. Sasniedzis tuvāko māju, viņš atrāva vaļā durvis, pabāza galvu iekšā, tad iegāja. Pēc mirkļa viņš jau atkal bija ārā, aizcirta durvis un skrēja tālāk uz nākamo māju. Iegāja un tūliņ atkal izgāja ar sarkani pietvīkušu seju, aizcirzdams durvis, murminādams tumšus lāstus. Tīd pārbaudīja nākamo māju un atkal nākamo, un tā vismaz desmit.