Beidzot Makkojs atgriezās “Ēģiptiešu brīnumu” pagalmā un stāvēja elsdams, klusā balsī kaut ko pārlikdams. Kad viņa penterēšana noplaka un izdzisa, pāri pagalmam pārlaidās putniņš un nometa uz Džeimsa Edvarda Makkoja svārkiem vizītkarti.
Kārdifs raudzījās tuksnesīgās pļavas tālē. Viņš iztēlojās ierodamies veselu vagonu enerģisku, aurojošu reportieru. Gara acīm viņš jau redzēja avīžrakstu virpuļviesuli, kas sagrābj mazo pilsētiņu, paceļ gaisā un aiznes uz nekurieni,
- Nu tātad! Viņa priekšā, bija nostājies Makkojs. Kur palikuši visi iedzīvotāji?
- Tas tiešām nav saprotams, atteica Kārdifs.
-Tūliņ sūtu pirmo reportāžu!
- Un kā tu to izdarīsi? Te nav ne pasta, ne telegrāfa.
- Bitīt matos! Kā viņi te vispār spēj dzīvot?
- Viņi ir aerofīti, orhidejas, viņi pārtiek no tukša gaisa. Bet pagaidi… visu jau tu vēl neesi izpētījis. Lai tu neaizbrauktu pavisam bešā, es tev kaut ko parādīšu.
22. nodaļa
Kardifs ieveda Makkoju plašajā nekustīgu akmeņu un nelidojošu eņģeļu valstībā. Džeimss Edvards Makkojs lasīja uzrakstus.
- Ka tevi nelabais! viņš beidzot sacīja. Vārdu bez jēgas, bet nav datumu! Kad tad šie miruši?
- Viņi nav miruši, Kārdifs klusi atbildēja.
- Apžēliņ! Pag, es paskatīšos…
Paspēris sešus soļus pa kreisi un četrus pa labi, Makkojs nonāca pie…
… vaļējā kapa ar atvērto zārku un lāpstu, kas nomesta kapa malā.
- Kas tas? Šodien taisās kādu norakt?
- To izraku es, Kārdifs teica. Es kaut ko meklēju.
- Kaut ko? Makkojs iespēra kapa bedrē pāris velēnu. — Tu zini vairāk, nekā man stāsti. Kāpēc tu šo pilsētu aizstāvi?
- Zinu vienīgi to, ka es šeit varētu kādu laiku palikt.
-Ja paliksi, tu taču nevari šiem cilvēkiem stāstīt patiesību ka tuvojas buldozeri un cementa jaucēji, šie progresa sūtņi un bēru ceremonijas vadītāji! Bet, ja izlemsi viņus pamest, vai pirms aizbraukšanas tu viņiem to pateiksi?
Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.
- Tad jau es esmu viņu vienīgais morālais balsts?
- Ak Dievs! Ceru, ka ne. Kārdifs pie vaļējā kapa nemierīgi kustināja kāju. Zārkā dārdēdamas iekrita dažas zemes pikas.
Makkojs atkāpās, tramīgi nolūkodamies uz vaļējo kapu un tukšo zārku. Pag, pag… Viņa sejā parādījās dīvaina izteiksme. Nu man viss skaidrs! Tu atvedi mani šeit, lai es nevienam nezvanītu un pat lai netiktu no šīs pilsētas projām! Tu…
Viņš sagrīļojās, zaudēja pamatu zem kājām un griezdamies krita.
- Nē! Kārdifs iekliedzās.
Makkojs iekrita zārkā atmuguriski, ieplestām rokām un acīm, un redzēja ari krītam lāpstu ieslīdējušu bedrē gadījuma pēc vai ar slepkavīgu nodomu, to viņam nebija lemts uzzināt. Lāpsta iezvēla viņam pa galvu. Zārka vāks no trieciena sadrebēja un aizcirtās, izdzēsdams dienasgaismas atspulgus Džeimsa Edvarda Makkoja pārsteiguma pilnajās, nu jau neko neredzošajās acīs.
Aizcirzdamies zārka vāks baisi norībēja, vibrācijas sadrebināja smiltis kapa bedres malā, un tās straumēm bira pār zārku, to apklādamas.
Kārdifs stāvēja, juzdamies briesmīgi izbrīnīts un satriekts, un jūdzēm tālu.
Vai Makkojs paslīdēja, vai arī viņu kāds pagrūda?
Viņa pēda neviļus pastūma kaudzīti smilšu, kas atkal sabira kapa bedrē. Vai tik tur zārkā neatskanēja kliedziens? Kārdifs manīja, ka viņa pēdas darbojas, beidzot panākdamas klusumu.
Tagad zārks vairs nebija redzams… un viņš novaidēdamies atkāpās un uzlūkoja kapakmeni, kur bija iegravēts cita cilvēka vārds, un nodomāja: Tas taču jāizlabo. Tad viņš pagriezās un klupdams krizdams, neko apkārt neredzēdams', bēga projām no kapsētas
Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodomāja.
Nē, nē! Makkojs pats sevi apraka. Paslīdēja, krita, aizvēra zārka vāku.
Atpakaļceļu Kārdifs nogāja pa ielas vidu gandrīz atmuguriski, nespēdams novērst skatienu no kapsētas, it kā gaidīdams, ka Makkojs sliesies augšup gluži kā Lācars.
Nokļuvis pie “Ēģiptiešu brīnumiem”, Kārdifs grīļodamies uzvilkās augšup lievenī un iesteberēja mājā, tad, atviegloti nopūties, devās uz virtuvi.
23. nodaļa
Krāsnī cepās kaut kas brīnum gards. Uz palodzes karsti kūpēja aprikožu plātsmaize. No leduskastes puses nāca klusa plakšķēšana vasaras tveicē izslāpušais suns laka satecējušo ūdeni. Kārdifs atkāpās. Un nodomāja: gluži kā vēzis es nekad nedodos uz priekšu.
Paraudzījies pa logu, viņš ieraudzīja, ka plašajā zālienā mājas otrā pusē rūtiņveidā izklāti divi duči košu galdautu, uz kuriem sarindoti šķīvji, naži un dakšiņas un saliktās kristāla krūzes ar limonādi un karafes ar vīnu, īsi sakot, viss sagatavots piknikam. Kaut kur atskanēja klusa pakavu klaboņa.
Kārdifs izgāja verandā un palūkojās uz ielu. Tur stāvēja inteliģentais un pieklājīgais Klods, aizjūgts priekšā tukšiem maizes ratiem.
Klods pagrieza galvu un uz viņu paraudzījās.
- Vai tad maize nav jāizvadā? Kārdifs uzsauca.
Klods tikai lūkojās viņā ar lielām, brūnām, valgām acīm un neko neatbildēja.
- Varbūt es esmu tas, ko vajadzētu no šejienes aizvest? Kārdifs sev jautāja tik klusi, cik vien iespējams.
Un devās turp un iekāpa maizes ratos.
Jo atbilde bija “jā”.
Ratus iekustinājis, Klods rikšus veda viņu cauri pilsētai.
24. nodaļa
Viņi pabrauca garām kapsētai.
Esmu pastrādājis slepkavību, Kārdifs nodomāja. Un piepeši uzsauca: Klod!
Zirgs apstājās, Kārdifs izlēca no ratiem un metās iekšā kapsētā.
Pārliecies pār kapu, viņš drausmā steigā sniedzās pēc zārka vāka, lai to paceltu.
Džeimss Edvards Makkojs joprojām atradās zārkā; miris viņš nebija, tikai gulēja; rimis pretoties, viņš bija ļāvies snaudai.
Atviegloti uzelpojis, Kārdifs uzrunāja lejā guļošo briesmīgo ienaidnieku, priecādamies, ka tas ir dzīvs.
- Paliec, kur esi! viņš tam sacīja. Vēl tu to nezini, bet tu brauksi mājās. Un uzmanīgi
nolaida vāku lejup, atbalstīdams to ar kādu zaru, lai zārkā ieplūstu gaiss.
Pēc tam viņš skriešus devās atpakaļ pie Kloda; nojauzdams, ka apciemojums beidzies, zirgs jau naigi klabināja prom.
Pagalmi un verandas visapkārt bija tukši.
Interesanti gan, Kārdifs nodomāja, kur viņi visi palikuši?
Klodam apstājoties, viņš guva atbildi.
Viņi bija nokļuvuši pie lielas, glītas mūra ēkas, kuras ieeju rotāja divas ēģiptiešu sfinksas, pusdieves, puslauvas, ar tādām sejām, kurām viņš gandrīz zināja vārdu.
Kārdifs izlasīja izkārtni: HOUPA MEMORIĀLĀ BIBLIOTĒKA.
Un zemāk, mazākiem burtiem: Tu, kas še ieej, iepazīsti cerību!
Uzkāpis pa bibliotēkas kāpnēm, Kārdifs pie lielajām dubultdurvīm ieraudzīja stāvam Kulpeperu; likās, ka vecākais vīrs viņu būtu gaidījis. Kulpepers viņu aicināja apsēsties uz kāpnēm.
- Mēs jūs gaidījām, viņš teica.
- Mēs?…
Visa pilsēta vai gandrīz visa, sacīja Kulpepers. Kur jus uzturējāties?