Piknika laukuma otrā malā kādsļāva sviestmaizei nokrist zemē un iekliedzās: Mīļais Dievs, runa taču ir par mums!
- Nē! iekliedzās kāds cits. Un pārējie klusi atbalsoja: Nē…
- Tas nav iespējams, kāds sacīja.
- Viss ir iespējams, klusi atbildēja Kārdifs,
- ja tas nāk no valdības.
- Viņi nedrīkst tā darīt! iesaucās viena no dāmām.
- Un kā vēl drīkst! Neviens jūsu pavalsts autoceļš vēl nav nonācis privātīpašumā. Tas nozīmē, ka valstiskajiem lielceļa laupītājiem ir brīvas rokas.
- Un jūs atbraucāt šurp, lai mūs brīdinātu.7 jautāja Eliass Kulpepers.
Kārdifs nosarka. Nē.
- Bijāt nodomājis to neizpaust?
- Es gribēju redzēt jūsu pilsētu. Neko īpašu nebiju nodomājis. Man likās, ka jūs to jau zināt.
- Mēs to nezinājām, sacīja Eliass Kulpepers.
- Dievs žēlīgais! Tikpat labi jūs varējāt pavēstīt, ka mūsu pilsētas tuvumā gaidāms vulkāna izvirdums.
- Taisnību sakot, pēc tam, kad biju redzējis jūs vaigā, pēc tam kad biju sēdējis kopā ar jums pie brokastu, pusdienu un vakariņu gālda, es vairs nespēju aizbraukt, neizstāstījis jums visu patiesību.
- Izstāstiet vēlreiz! lūdza Eliass Kulpepers.
Kārdifs palūkojās uz Nefu; viņa tik tikko
manāmi pamāja ar galvu.
- Tātad Valsts Lielceļu pārvalde…
Nodārdēja zemestrīce. Nogranda zibens un
pērkons. Zemei virsū uztriecās komēta. Kaķi nolēca no jumtiem. Suņi iekodās sev astē un izlaida garu.
Un zaļais maurs, jaukā piknika vieta, bija palicis tukšs.
Mīļais Dievs debesīs, vai tiešām es to esmu > ' pastrādājis? Kārdifs sev jautāja.
- Mulkis… idiots… stulbais mulka idiots… - viņš murmināja.
Atvēris acis, viņš ieraudzīja uz zaļa pakalna stāvam Nefu, tā sauca: Nāc šurp ēnā! Tevi var ķert saulesdūricns.
Un viņš gāja turp, ēnā.
26. nodaļa
Ak Dievs, pat saulespuķes no manis novērsušās, Kārdifs nodomāja. To sejas viņš nevarēja saredzēt, bet juta mugurā dzeļamies to niknos skatienus.
- Esmu iztukšots, viņš beidzot teica. Esmu izpaudis visus savus noslēpumus. Tagad, Nefa, tev jāizpauž savējie!
- Nu tātad… viņa iesāka un runādama ņēma no groza ārā sviestmaizes, un apzieda, un pildīja tās, un sniedza Kārdifam.
- Visi šīs pilsētas iedzīvotāji kādreiz mituši kaut kur citur. Pamazām vien mēs sanācām kopā, viņa stāstīja. Senāk pirms daudziem, daudziem gadiem paretam satikāmies un biedrojāmies Romā vai Parīzē, vai Atēnās, vai Dalasā, vai Portlendā, līdz beidzot pienāca
reize vēsturiski pavisam nesen kad atradām vietu, kur visi varējām sapulcēties. Viens no pilsētas nosaukumiem, ko sākumā apdomājām, bija “Svētnīca”… bet tas man šķiet muļķīgs. “Vasara” laikam gan skan tikpat muļķīgi, tomēr šis nosaukums vismaz izsaka īsto jēgu: zaļums, dzīvība. Mēs esam uzauguši Madridē vai Dublinā, vai Milvoki, daži arī Francijā vai Itālijā. Pašos pirmsākumos, ļoti sen, te bija arī bērni, taču laika gaitā to kļuva arvien mazāk. Tam nav nekāda sakara ar vīnu vai saulespuķēm un ar apkārtējo vidi vai stāvokli ģimenēs arī ne; tiesa gan, tam varētu būt sakars ar iedzimtību. Laikam gan zinātnieki mūs definētu kā “novirzi no normas”, la viņi saka, ja kaut ko nespēj izskaidrot. Darvina piekritēji uzskata, ka attīstības process ir vieni vienīgi ģenētiski lēcieni un grūdieni bez starpposmiem. Piepeši kādas dzimtas pārstāvji, kuru senču mūžs bijis septiņdesmit gadu, sāk nodzīvot līdz deviņdesmit vai simt gadiem. Citi nodzīvo vēl ilgāk. Taču mūsu cilts īpatnība, protams, bija tā, ka daudzi jauni vīrieši un sievietes mūža gaitā necik daudz nenovecoja… un tad visbeidzot vairs nemaz nenovecoja. Mūsu vienaudžiem uzbruka slimības un vecuma nespēks, bet mēs, dīvaiņi, dzīvojām savu dzīvi tālāk, it kā tas viss uz mums neattiektos. It kā uzturēdamies mūžīģā_vasarā, satikušies ilgā, nebeidzamā piknikā, kas izpleties pa visu Ziemeļamerikas kontinentu un Eiropu. Mēs, vientuļnieki, bijām izņēmums no vispārīgā likuma “Pieaudz, noveco un beidzot katrā ziņā mirsti!” Kādu laiku mēs šo savu īpatnību pat tā īsti neievērojām, vienkārši jutāmies un izskatījāmies jauni un dzīvības pilni, kamēr mūsu paziņas cits pēc cita nolikās uz mūžīgo dusu. Mēs, dīvaiņi, allaž palikām ziedošā pavasarī ar drīzas vasaras jausmām, bet rudens bija kaut kur bezgala tālu un mēs par to pat nedomājām. Vai no manis stāstītā var kaut ko saprast.
Kārdifs pamāja, Nefas stāstījuma burvības apmāts; liegais vārdu plūdums to kaut kā padarīja ticamu.
- Tas, ka mēs cits citu pamanījām un ievērojām, pa lielākai daļai bija nejaušība, viņa turpināja. Nejauši satikāmies uz izpriecu
kuģīša vai ceļojumu prāmja, vai braucot liftā, vai saskrienoties durvīs, vai apsēžoties blakus pie viesību galda, vai paejot viens otram garām septiņpadsmitā gadsimta ielā un saskatoties… turklāt arvien gadījās tā, ka beidzot centāmies iepazīties, vaicājām viens otram, no kurienes esam un ko darām, gribējām zināt arī jauniegūtā drauga vecumu un visbeidzot lasījām viens otra acīs melus.
“Man ir divdesmit gadu…” “Man ir divdesmit divi…” “Man trīsdesmit,” mēs sacījām, satikušies pie pēcpusdienas tējas galda vai bāra letes, bet mēs neteicām taisnību. Mēs bijām dzimuši karalienes Viktorijas laikos vai arī kad nošāva Linkolnu, vai arī kad Henrijs VIII nolieca sievas galvu uz bendes bluķa… Aizritēja ilgi gadi, līdz uzpeldēja patiesība drīz te, drīz tur -, līdz atklājās mūsu visu īstais vecums. “Ak vai,” mēs iesaucāmies, “mēs taču esam dvīņubrāli un māsas laikā! Tev ir deviņ> > » desmit pieci gadi, jā, bet man simt desmit!” Un satikušies pētījām cits cita seju un redzējām tajā nevis lietainu oktobri vai drūmu novembri,
vai tumšus Ziemassvētkus bez svecīšu liesmām, bet gan aprīli ar siltiem lietiem un saulaino maiju… Un apraudājāmies. Un, kad asaras izsīka, dalījāmies stāstos par tālo bērnību un to, kā skolā mūs bija mocījuši visādi pāridarītāji mūs, citādos, kas neapzinājāmies savu vainu. Draugi, sasnieguši piecdesmit un sešdesmit gadu slieksni, mūs pameta, jo mēs izskatījāmies jauni, kā tikko beiguši vidusskolu. Mūsu laulības pajuka, līdz beidzot tās pārklāja kapsētas smiltis. Mēs palikām gluži kā lielā mauzolejā, kur spokojās pelnos pārvērtušos skolasbiedru smieklu atbalsis; ja kāds vēl bija dzīvs, tas klabināja spieķīti vai čīkstināja invalīdu krēsla riteņus. Instinkta mudināti, drīz sapratām, ka mums vecām dvēselēm jaunā miesā ir ieteicams mainīt dzīvesvietu, mainīt dzīvi, sākt visu no jauna. Tolaik mēs vēl nebijām laimīgi. Tādi mēs kļuvām. Kā? Gadsimtu gaitā mūs sasniedza baumas par jaunu pilsētu. Stāstīja, ka reiz kāds vīrs, zirga mugurā šķērsodams plašu līdzenumu, nekurienes vidū apstājies, nokāpis un uzcēlis mājokli, lai gaidītu pārējos ierodamies. Viņš ielicis avīzē paziņojumu, kurā slavinājis jauno dzīvesvietu, tās attēlojumā izceldams mūžzciļās dabas svaigumu, vienmēr_spirgtos vējus un nemirstīgos kalnus. īsi sakot, tas saturējis bezgaldaudzus mājienus, kas varētu būt saprotami tikai dīvaiņiem, tiem, kuri jūtas vienoti kopīgā vientulībā, klausoties, kā smiltis dun uz neskaitāmu zārku vākiem, tiem, kuri mēdz sev aptaustīt rokas un kājas, brīnoties, ka tās kalpo vēl arvien tikpat labi kā vidusskolas gados. Viņi lasīja un pārlasīja dīvainā ceļotāja sludinājumu, kas solīja jaunu, citādu patvērumu, kuram vēl nebija vārda. Maza, bet augoša pilsētiņa! Aicināti tikai divdesmit vienu gadu veci entuziasti! Saproti? Tikai mājieni! Nekā konkrēta! Taču visas pasaules dīvaiņi no Dakotas pavalsts līdz Anglijai piepeši sajuta kņudoņu pēdās un sakravāja koferus. Varbūt, viņi domāja, varbūt tas nebūs veltīgi izšķiests laiks, varbūt ir vērts turp aizbraukt! Un tas, kas reiz bija ceļmalas būda, kļuva par pasta kantori, par diližansu piestātni un visbeidzot par nomaļu dzelzceļa staciju, kur satikušies svešinieki pēta cits cita seju un saskata tajā vakardienas saullēktu, nevis tumsu pēc rītdienas saulrieta. Ne tikai īpašā izredzētība pulcināja viņus kopā. Viņus dzina arī kāda briesmīga apziņa: bija pienācis laiks, kad viņiem vairs nedzima bērni.