- Pat tā?… satriekts nočukstēja Kārdifs.
- Jā, tā nu tas beidzot bija. Mēs dzīvojām ilgāk par citiem, taču dabūjām par to dārgi maksāt. Tā kā bērnu mums nevarēja būt, mums pašiem bija jākļūst sev par bērniem. Ik gadu vilciens atnesa pa kādam svešiniekam, vai arī viņš atjāja ar zirgu vai atnāca visu šo garo ceļu kājām
- un neviens no viņiem negriezās atpakaļ. Tūkstoš deviņsimtajā gadā visi Vasaras sakņu dārzi jau bija apstādīti un puķu dobes ierīkotas; bija uzbūvēti āra paviljoni un uzsākta rosīga saviesīgā dzīve, un nodibināta saziņa ar visu pasauli
- virzienā uz āru, bet ne uz iekšu. Te nebija ne radio, ne televīzijas, ne avīžu, protams, ja neņem vērā “Kulpepera Vasaras Ziņas”, kuras gan neko daudz neziņoja, jo pilsētā neviens nedzima un arī mira gaužām reti. Palaikam gan kāds nokrita no kāpnēm, taču mums viss ātri dzīst. Un, ja
nav automašīnu, nav arī satiksmes negadījumu. Tomēr darba mums visu laiku bija bezgaldaudz, kopjot dārzus, satiekoties, rakstot, sapņojot… Un kur tad vēl, protams, mīlas romāni! Jo, lai gan vairoties mēs nespējām, mēs spējām attēlot kaislības. Lieliska saime, kuras locekļi, lai arī sabraukuši kopā no visām četrām debespusēm, visi brīnišķīgi saderēja kopā kā perfekti pieslīpēti mozaīkas gabaliņi! Visiem bija darbs: daži rakstīja dzeju, citi romānus, un tas viss tika publicēts kaut kur tālu; dzīve pilsētās, kuras aprakstījām, lasītājiem šķita nevaldāmas fantāzijas auglis, bet mēs to dzīvojām. Tāda nu tā ir, mūsu Vasara. Šeit nu tā ir! Ideāli laikapstākļi, ideāla pilsēta, ideāls dzīvesveids. Ilgs mūžs. Lielākā daļa no mums ir varējusi paspiest roku Linkolnam un izvadīt pēdējā gaitā Grāntu. Bet tagad…
-Tagad?… pārvaicāja Kārdifs.
- Tu esi mums lemtā likteņa nesējs, ieradies, lai to visu izpostītu.
- Es nenesu likteni, Nefa! Likteņa vēsti gan, tas tiesa.
- Zinu, Nefa klusi atbildēja. Bet kā man gribētos, lai tu aizbrauktu un tad atgrieztos ar ziņu par labākām nākotnes izredzēm!
- Ja vien es varētu, tad, Dievs mans liecinieks, Nefa, es jums labprāt to atnestu…
- Brauc projām… viņa sacīja. Lūdzu! Sameklē labo vēsti un atved to mums…
Taču Džeimss Kārdifs nespēja neko citu kā vien palikt sēžam mūžīgās vasaras mūžzaļajā zālē, sajūtot asaru lāses ritam pār seju.
27. nodaļa
- Un tagad… teica Nefa.
- Un tagad?… atkārtoja Kārdifs.
- Tagad man jāapliecina, ka sliktās ziņas nesējam nevēlu ļaunu. Nāc!
Un Kārdifs sekoja viņas pēdās pa mauriņu, kur piknika segas vēl arvien raiboja nekārtīgā jūklī kā pēc brāzmaina negaisa un jau bija ieradusies daži suņi, lai mielotos ar pamestajām sviestmaizēm, bet kaķi lodāja apkārt, gaidīdami, kad to pāridarītāji aizvāksies; izlīkumojusi viņiem visiem pa vidu, Nefa atvēra “Ēģiptiešu brīnumu” durvis, un Kārdifs piesarcis, noliektu galvu ātri iegāja iekšā, bet viņa tikmēr jau bija pie kāpnēm un pa pusei augšā, iekams viņš satvēra pirmā kāpņu posma margas… un tad viņi abi bija Nefas torņa istabā, un palūkojies
viņš redzēja, ka no lielās gultas ir novākta visa veļa un visi logi ir vaļā… pilsētas lielajam pulkstenim nositot četri, Nefa pacēla rokas augšup, un tajās uzplauka liels, maigs palags kā balts vasaras mākonis, un viņš satvēra savu malu un kopā ar Nefu ieguldīja mākoni gultā, kur tas kļuva par baltu sniega lauku. Tad viņi nedaudz atkāpās un noraudzījās, kā novakares siltā dvaša pūš mežģīņu aizkaros, tie plīvoja pret gultu kā sniegpārsliņu deja, kas nesasniedz zemi; viņš ievēroja, ka abās gultas pusēs uz naktsgaldiņiem atrodas pa glāzei ar limonādi, bet par atbildi uz viņa jautājošo skatienu Nefa tikai papurināja galvu un iesmējās. Tur esot tikai limonāde, nekas vairāk. Jo es pati tevi reibināšu!
Ilgs kritiens gultā un viņa ieradās vēl pēc veselas mūžības.
Grimdams baltajās kupenās, Kārdifs piepeši atcerējās visu savu dzīvi vienā mirklī tā aizzibēja viņa acu priekšā.
- Saki man to! viņš izdzirdēja Nefas balsi kaut kur tālumā.
- Ak, Nefa, Nefa, es tevi mīlu! viņš iesaucās.
*
Pār istabu lēni nolaidās vakars. Mežģīņu aizkari vēl arvien sijājās viņiem pāri kā sniegpārslu sīpas. Lejā, lievenī liegi tinkšķēja ķīniešu vēja zvaniņi. Džeimss Kārdifs un Nefa gulēja, pēdējo saules staru un siltā gaisa ietērpti, turēdami viens otra roku, divi mīļi draugi, kas priecājas par brīnumainu satikšanos, ar aizvērtām acīm baudīdami klusumu, līdz beidzot Nefa sacīja:
- Ko tu teiktu par iespēju padzīvot vēl pārsimt gadu? Vai arī dzīvot mūžīgi, atkarībā no tavas izvēles?
- Es laikam izvēlos mūžību, atbildēja Kārdifs.
- Labi! Nefas rokasspiediens kļuva ciešāks.
- Vai tu man uzticies?
-Jā… Nē… Jā…
- Nē vai jā?
- Taisnību sakot, es nesaprotu, viņš atzinās.
- Es taču nepiederu pie tiem jauneklīgajiem
ilgdzīvotājiem, par kuriem tu stāstīji Vai tavos spēkos ir mani par tādu padarīt?
- Neaizmirsti,. ka tu pats pie mums ieradies!
- Tikai divu iemeslu pēc.. Gribēju redzēt jūsu pilsētu, kamēr tā vēl nav nobetonēta. Turklāt es jums nesu ziņu par gaidāmajām briesmām jūs taču par tām nezinājāt, un man bija jāpastāsta. Veseli divi iemesli.
- Trīs, sacīja Nefa. Tevi vadīja nojausma gluži kā pasta balodi, tāpat kā mūs pārējos; tas ir kaut kas asinīs vai galvā, kaut kāds rēgs, kas spokojas smadzenēs… Kāpēc ne? Nepiepildītas vēlmes rēgs, tāds pats kā mums, kad mēs cits citu pazinām, satikušies uz ielas stūra vai vilcienos, kas brauc viens otram garām… Trešais iemesls, kāpēc tu ieradies, ir tikpat dabisks kā elpa. Tu devies šurp, meklēdams savu īsto vietu, taču tev negribējās to atzīt, tāpēc izgudroji citus iemeslus. Tu esi tāds pats kā mēs, gandrīz tāds pats. Tev ir tās pašas tieksmes, tavu gēnu gramatikā ir ierakstīts, ka vari nodzīvot vēl četrreiz ilgāk par savu pašreizējo vecumu. Mēs varam tev tikai sniegt savu draudzīgo atbalstu un,
protams, būs arī mūsu laikapstākļi, pārtika, vīns…
- Tad jau mūžīgās jaunības avots ir atrasts un iepildīts pudelēs?
Viņa klusi iesmējās. Nē, nē… Tāda brīnumlīdzekļa nav. Mēs vienīgi izmantojam to, ko Dievs mums sākotnēji jau ir devis. Ir taču pasaulē cilvēki, kuriem nekad nav iesnu, kuri nelauž rokas un kājas, kuriem nesāp galva, kuri var dzert bez paģirām, kuri kāpj kalnos neaizelsdamies un neapstādamies, kuri visu mūžu reibst neticamā kaislē… tas viss ir Dieva dots. Iedzimtības velte, ko esam saņēmuši no Darvina dieva vai Dieva Darvina, mūžīgās dzīvības dzīres, peldot pret straumi pretī nāvei. Ak jēziņ, ko es te melšu! Viņa klusi iesmējās.