- Kā dzīres var peldēt pret straumi? Bet tu jau saproti, ko es domāju. Tu neesi ar mieru ļauties smagajam atvaram, kas ievelk nakts tumsā. Citādi jau tu neatrastos šeit, klausīdamies manī, savādniecē…
- Mīļā savādniece, trakā jumprava, daiļā mēnessmeita… viņš murmināja.
- Tagad vēl pāris vārdos paskaidrošu, kas īstenībā esmu es un kas ir visi mani draugi, ko tu šeit satiki. Mūsu “jaunības eliksīrs” ir apziņa, ka esam dzīvi un tas mums sagādā baudu. Katru jaunu dienu mēs svinam kā svētkus. Svētku prieks, sajūsmas vieglums, priecājoties par to, kas mums dots, neļauj novecot. Vai tas šķiet neticami? Katru savas eksistences mirkli mēs baudām līdz galam, un tieši tās ir vislabākās zāles. Mūžības tumsu mēs vienkārši nepieņemam. Tagad apdomā, ko tev stāstīju, un pasaki, ko esi izlēmis!
Kārdifs atlaidās guļus un pētīja griestus, meklēdams t ur atbildes.
- Ak vai… Es nezinu, ko sacīt, viņš beidzot atteica. Mājās mani gaida visādi pienākumi. Gan māte, gan tēvs abi vēl ir dzīvi. Daudz draugu… Un kāda sieviete, ar kuru jau divus gadus esmu saderinājies… Divi gadi padomā! Vilcinos, izgudroju visādus iemeslus, kā jau tipisks vīrietis. Tik daudz nepadarītu darbu un nenokārtotu attiecību… Būs jāteic tik daudz atvadu… Es jau tikai nupat esmu sācis par to
domāt, tāpēc nezinu, ko domāt. Zinu tikai to, ka mīlu šo pilsētiņu, šos ļaudis un tevi. Ak Dievs, esmu pašā iemīlēšanās karstumā un baidos, kas vēl turpmāk notiks! Dažām dienām tas ir par daudz.
Arī Nefa gaidīdama izlasīja griestos savu likteni.
- Es negribētu būt kaķis, kas apgūlies tev uz krūtīm tā, ka grūti elpot, viņa sacīja. Tomēr tev jāizlemj. Atklāšu tev vēl vienu, pēdējo apstākli. Palikdams tu daudzējādā ziņā kļūsi par mūsu, vasarnieku, pasaules centru. Manas pasaules centrs tu būsi noteikti. Jo, kā jau zini, bērni šajā pilsētā sen, sen nav dzimuši…
- Kaut kad drīz vajadzētu piedzimt pirmajam bērnam, Kārdifs beidzot ierunājās. Un bērnam vajadzīgs tēvs. Varbūt par bērna tēvu būs jākļūst man.
- Varbūt jau esi kļuvis. Nefa tuvināja rokas vēderam, it kā cenzdamās uztvert dzīvības starojumu. Varbūt jau esi…
- Tā būtu pamatīga atbildība, sacīja Kārdifs.
- Nu tātad… Esmu uzkrāvusi tev lielu nastu. Tagad man jāļauj tev iet cerot, ka tu atgriezīsies. Tomēr izlem labi drīz! Ilgi mēs te vairs nepaliksim, drīz pilsētas vairs nebūs. Mēs dosimies projām. -
- Vai tad tas ir iespējams?
- Jā. Tas jau daudzkārt noticis, arī pirms tam, kad Vasara vēl nemaz neeksistēja. Savas mājas mēs nesam līdzi galvā. Ta notiek visā valstī, no Providensas līdz Kanzasai un vēl tālākām vietām. Ja nespējam šo pilsētu glābt, mēs to nodedzināsim un pelnus izkaisīsim vējā. Mēs vairs nerādīsimies, un mūs neatradīs. Pāridarītājiem nav jāzina, ka mēs vispār eksistējam.
- Ak Dievs… nočukstēja Džeimss Kārdifs. -Tas tik ir uzdevums! Es tagad gribētu pagulēt. Miegā pie manis dažkārt atnāk atbildes.
- Tad guli! Nefa atteica.
- Tu, viņš teica. Ne jau klimats vai iedzimtība, bet tu, mīļā Nefa… tu esi mans mūžīgās jaunības avots.
- Ļauj, lai tev atdodu jaunību! viņa sacīja.
Un apzīmogoja viņa lūpas ar skūpstu.
28. nodaļa
Viņš gulēja un sapņoja.
Viņš atradās vilcienā, kas gāja uz austrumiem, un tad negaidot viņš bija Čikāgā un, kas vēl vairāk pārsteidzoši, viņš bija Mākslas institūta priekšā un devās augšup pa kāpnēm, tad gāja pa gaiteņiem un beidzot nostājās pie lieliskā gleznojuma “Svētdiena parkā”*.
Pie gleznas stāvēja arī kāda sieviete; viņa pagriezās, un Kārdifs ieraudzīja, ka tā ir viņa līgava.
Viņa acu priekšā līgava strauji novecoja; tā sacīja: “Tu esi pārvērties.”
* Domāta izcilā franču gleznotāja, postimpresionista Žorža Serā (Georges Seurat, 1859-1891) visslavenākā glezna “Svētdienas pēcpusdiena la Grande Jatte salā”, kas glabājas Čikāgas Mākslas institūtā.
Viņš atbildēja: “Nē, es nepavisam neesmu pārvērties.”
“Tava seja ir citāda. Tu esi nācis, lai atvadītos.”
“Nē, tikai lai tevi apraudzītu.”
“Nē, tu esi nācis, lai atvadītos.”
Un, viņam vērojot, līgava kļuva vēl vecāka, bet viņš jutās pavisam mazs, stāvēdams varenās gleznas priekšā un cenzdamies iedomāties, ko tādu šobrīd varētu sacīt.
Tad piepeši viņas vairs nebija.
Viņš izgāja pa institūta durvīm, un kāpņu lejgalā stāvēja septiņi vai astoņi draugi.
Viņam vērojot, draugi kļuva arvien vecāki un beidzot sacīja to pašu, ko bija teikusi līgava. “Tu esi atnācis atvadīties.”
“Nē, nē, tas nav tiesa!” viņš iebilda.
Tad viņš pagriezās un ieskrēja atpakaļ ēkā jauns vīrietis, kas veco gleznu vidū piepeši jutās vecs.
Un tad viņš pamodās.
29. nodaļa
Viņš ilgi nosēdēja, klausīdamies vēju gaudojam skurstenī un ārpusē, notekcaurulēs.
Vecais nams čīkstēdams aizpeldēja dziļajos nakts ūdeņos ļoti tālu, kur vairs nebija ne zemes, ne gaismas.
Žurkas skrapstinājās, kā zīmēdamas uz sienām grafīti, bet no zirnekļu arfām nāca vissmalkākās skaņas, tik augstas, ka tikai viņa ausu matiņi uztvēruši notrīsēja.
Kāds būs mans ieguvums un kāds zaudējums ? viņš domāja. Cik daudz es pametīšu, un cik daudz man atliks1
Ko nolemt?
Nu tātad! viņš sevī iesaucās. Ko? Kuru?…
Domu tumsā nesakustējās it nekas. Ne atbalss neatskanēja.
Tikai kluss čuksts; Gulēt…
Un viņš atkal laidās miegā, izdzēsdams apziņas gaismekli.
Sapņu tālumos viņš izdzirdēja lokomotīves pūtienu.
Vilciens auļoja, brāzās cauri naktij, spoži līkumoja mēness gaismā, joņoja pa garajiem, taisnajiem ceļa posmiem, uzsita putekļus un šķieda dzirkstis un atbalsis, un pussapnī, pusnomodā Džeimss Kārdifs atkal kaut kādi atcerējās pazīstamos pantus:
Viens skūpsts — kļūsi valdnieks pār laiku, Viens glāsts — nāve nesaldēs nu,
Viena nakts — zudīs domas par kapiem, Viena stunda — vecs nekļūsi tu.
Dzer malkiem Mūžības vīnu,
Dzer ilgi — lai reibina tas!
Ikviens tur ir gudrs un mācīts,
Miljons mīlu tur vēl ir par maz-
Nē! viņš sapnī iekliedzās. Un tad, vēlreiz: Jā, ak Dievs, jā!
Un dzejoļa izskaņa izteica viņa domas vārdos:
Kaut kur orķestris spēlē…
Tik savāda meldija dzied
Par saulpukēm, jūrniekiem diviem,
Kam mēness liek nākt un iet.
Tagad viņš modās. Viņa lūpas izrunāja:
Kaut kur orķestris spēlē…
Ak, meldiju iegaumē jel!
Tad mūzām griezīsies dejā —
Būs jūnijs… vēl jūnijs… un vēl…
Nu jau vilciens vairs nepavisam nebija tālu, tas līkumoja pa kalnāju. Saulei lecot, Kārdifs zināja, ka ir pārdomājis.
Viņš palūkojās ārā uz asinssarkano saullēktu, uz pilsētu, kas iekrāsojusies atvadu gaismā, un tas viss izskatījās tik dīvaini, ka viņam vēl mūžību un vienu dienu nebija lemts to aizmirst.
Skūdamies viņš redzēja savu sejas izteiksmi vannas istabas spogulī; acis izskatījās neizsakāmi skumjas.
Nokāpis lejā un apsēdies pie brokastgalda, viņš blenza uz pankūku kaudzi savā šķīvī un to neaiztika.