Sēdēdama Kārdifam pretim, Nefa redzēja to pašu, ko viņš bija redzējis spogulī; viņā nedaudz atvirzījās, atspiezdamās pret krēsla atzveltni.
- Nu, vai tu to apdomāji? viņa jautāja.
Kārdifs dziļi ievilka elpu. Vēl tagad viņš nezināja, kādus vārdus viņa mute izrunās.
- Paliec! viņa lūdza.
- Kaut es to varētu…
- Paliec!
Un Nefa pasniedzās pāri galdam un pārklāja viņa plaukstu ar savējo.
Un, raugi, tā bija silta plauksta, bet viņa plauksta bija salta! Šķita, ka dieve pārliekusies pāri kapam un pasniegusi roku, lai viņš varētu tikt ārā. Lūdzu, paliec…
- Ak Dievs, ak žēlīgais Dievs, liec taču mani mierā! viņš iesaucās, juzdams, ka sirds asiņo.
- Tu nesaproti. Es neesmu radīts mūžīgajai jaunībai!
- Kā tu to zini?
- Visi to zina. Esmu dzimis, lai nodzīvotu sev lemto mūžu un septiņdesmit gadu vecumā nomirtu. Kad manī visa jau būs papilnam. Mans skaistums dzīvības liesma uzšausies skurstenī, bet neglītums sliktie darbi, depresija un viss cits paliks par kvēpiem skursteņa iekšpusē. Cik daudz tumsas var uzkrāt dvēselē? Es jau esmu uzkrājis par daudz. Kā gan iespējams notraukt kvēpus, kas sakrājušies uz dvēseles sienām?
- Ar skursteņslauķa suku, Nefa atbildēja.
- Ļauj man būt tavam skursteņslauķim un es sukāšu tavu dvēseli, līdz tu neizturēsi un iesmiesies! To es spētu, ja vien tu ļautos.
- Es neļaušos.
- Jā… laikam gan tu neļausies, viņa klusi atteica. Ak Dievs, es tagad varētu apraudāties… bet es to nedarīšu. Paliec sveiks…
- Es jau vēl nekur neeju.
- Es gan. Nespēšu noskatīties tevi aizejam. Atgriezies kādudien!
- Vai tiešām tu domā, ka es vairs neatgriezīšos?
Aizvērtām acīm viņa pamāja.
- Piedod… viņš sacīja. Tas ir tik grūti… Nezinu, vai esmu gatavs nodzīvot simt trīsdesmit gadu. Nezinu, vai arī kāds cits tam ir gatavs, vai tas vispār iespējams. Saproti… tas uzdveš… tik lielu vientulību! No visiem šķirties… Piedzīvot dienu, kad vispēdējais draugs paliek kapsētā…
- Tu iegūsi jaunus draugus.
- Jā, bet vecie draugi tas ir pavisam kas cits! Tie ir neaizstājami.
- Jā. Tie ir neaizstājami… Viņa palūkojās uz durvju pusi. Ja tu aizbrauksi un varbūt sadomāsi atgriezties, lai mūs atkal uzmeklētu, pārāk ilgi negaidi!
- Citādi man tas var neizdoties? Zinu. Būšu jau kļuvis par vecu. Vai man jāizlemj, iekams būšu sasniedzis, hm… piecdesmit gadu vecumu?
- Galvenais atgriezies! Nefa teica.
Piepeši otrpus galda viņas vairs nebija.
30. nodaļa
Dzelzceļa stacijā Kārdifs ieraudzīja saulespuķes. Kāds te bija atnācis pirms viņa varbūt Eliass Kulpepers, kas to lai zina.
Šoreiz vilciens pieturēja; viņš iekāpa un, pirkdams no konduktora biļeti, pavaicāja: Vai jūs mani atceraties?
Konduktors cieši ielūkojās viņam sejā, saviebās, palūkojās vēlreiz un atteica: Diez vai.
Un vilciens, uzņemdams ātrumu, aizdimdināja prom no stacijas, arvien tālāk un tālāk prom no Arizonas pavalsts pilsētas Vasaras.
31. nodaļa
Vilciens kā lidot izlidoja cauri plašiem labības laukiem, aiztraucās pāri apvārsnim un sasniedza ezeru un lielo, nemierīgo pilsētu ezera malā un nu jau Džeimss Kārdifs skrēja augšup pa muzeja kāpnēm un gāja starp gleznām, lai apsēstos pie mūžam pievilcīgā Serā šedevra, kurā svētdienīgi atpūtnieki uz mūžiem sastinguši mūžīgā parkā.
Nu viņam blakus sēdēja Lora, skatīdamās te uz zaļo parku, te Kārdifu, pilna apjukuma un nesapratnes.
Beidzot viņa jautāja: Kas noticis ar tavu seju.7 Ko tu esi darījis?
- Sejai? — viņš pārvaicāja.
- Ta ir pārvērtusies, līgava sacīja.
- Es tai neko neesmu darījis.
- Kas tad noticis?
- Notikumi. Notikumi to pārvērtuši.
- Vai tu varētu atkal izskatīties kā agrāk?
- Es mēģināšu.
Un pēc tam gluži tāpat kā sapnī, tikai tagad īstenībā viņš devās lejup pa muzeja kāpnēm, un kāpņu galā gaidīja visi viņa draugi.
Tur stāvēja Toms un Pīts, un Vils, un Sems, un pārējie, un viņi teica: Iesim kaut kur tā kārtīgi pasēdēsim!
Un viņš atbildēja: Nē, man nav laika.
- Tu jau tik vien esi kā ar mums sasveicinājies! draugi iebilda.
Un viņš atteica: Man tas nav viegli. Tik ilgus gadus esam pazīstami… Taču es esmu kļuvis citāds. Un nu man jāiet.
Viņš atskatījās; kāpņu augšgalā stāvēja Lora. Līgava lūkojās viņa bezgala pazīstamajā, bet tagad tik savādajā sejā, un pār vaigu viņai noritēja viena vienīga asara.
Viņš pasmaidīja, pagriezās prom un devās pa ielu uz dzelzceļa stacijas pusi.
32. nodaļa
No austrumpuses apvāršņa parādījās vilciens un, neņemdams vērā ne vietu, ne laiku, lēni pabrauca garām kādam klajumam tuksneša vidū, kuru iezīmēja vienīgi vējš, smiltis un kaktusi, sakaltušu lapu birums un sacaurumotu biļešu konfeti, kas uzvirpuļoja gaisā un, vilcienam attālinoties, atkal nolaidās.
Tikmēr uz mazās dzelzceļa stacijas sadēdējušā, vairs tikko pamanāmā perona dažiem vējdēļiem smilšu jūrā slīdēdama piezemējās pazīstamā soma, un tai sekoja vīrietis ar saburzīto vasaras uzvalku izvēlās no vilciena kā akrobāts un, grīļīgi uzslējies kājās, uzvaroši iegavilējās, mazliet apdullis, taču sveiks un vesels.
-Jā! Es to izdarīju!
Pacēlis vieglo ceļasomu, Džeimss Kārdifs noslaucīja pieri un palūkojās apkārt. Viņa skatiens pievērsās perona galam, kur slējās izliekts dzelzs stienis pasta maisu iekāršanai; pie tā baltoja aploksne. Pakāpies un to sadabūjis, Kārdifs ieraudzīja uz tās savu vārdu. Viņš pārlaida skatienu vientulīgajai apkārtnei: trīsdešmittūkstoš akri vēja dzenātu smilšu un neviena ceļa, kas vestu šurp vai projām.
- Lai nu kā, es esmu atgriezies, viņš čukstēja. Tatad…
Atvēris aploksni un izņēmis vēstuli, viņš izlasīja:
Manu mīļo Džeims!
Tatad Tu esi atgriezies. Tev vajadzēja to darīt. Kopš Tavas aizbraukšanas šeit ļoti daudz kas ir noticis.
Viņš pacēla acis un uzlūkoja tuksnesi, kur reiz bija atradusies Arizonas pavalsts pilsētiņa Vasara.
Tad atkal pievērsās vēstulei.
Kad Tu lasīsi šīs rindas, mēs jau būsim projām. Nekas vairs nebūs palicis, tikai pēdas smiltīs, ko drīz aizpūtīs vējš. Mēs negaidījām, kad ieradīsies smagie mehāniskie agregāti un to pavēlnieki. Izrāvuši savas saknes no zemes, mēs vienkārši nozudām. Vai esi dzirdējis stāstām par apelsītikoku dārziem, kas reiz zaļojuši ap Kalifornijas pilsētiņām? lTām augot un izplešoties, un kļūstot par lielpilsētām, dārzi nemanāmi izzuda. Tomēr, braucot garām automašīnā un paraugoties uz tuvējiem kalniem, cilvēki redz, ka šie apelsīnkoku dārzi kaut kādā noslēpumainā veidā gluži kā vēja dzītas smiltis aizceļojuši un iesakņojušies kalnu piekājē, prom no benzīna tvaikiem un trokšņa.
Redzi, mīļo Džeims, tāpat arī mēs… Mēs esam kā šie dārzi. Gadiem ilgi mēs naktīs klausāmies, kā mums tuvojas draudīgā, bezgalgarā milzu žņaudzējčūska, betonētais autoceļš gandrīz bez skaņas, bez vīru sakliegšanās un lamām vai ceļu būves mašīnu rēkoņas, tikai ar klusu, sirdi stindzinošu šņācienu, kā rāpulim slīdot pa zāli vai smiltīm. 7a tuvojas pati savā nodabā, neviena