neapseglota un nevadīta, pašmērķīga, bez domām, vien dzīvības siltuma, cilvēku siltuma vilināta. Un, siltuma vilināta, tā slīd šurp, kā jau tas rāpuļiem raksturīgi, nāk izdzīt mūs no guļvietām, padzīt no mājām. To visu mēs nosapņojām jau ilgi pirms tam, kad Tu ieradies ar savu nomācošo ziņu nastu. Mēs jau zinājām, ka šis brīdis pienāks, atlika vien to sagaidīt.
Mīļo Džeims, mēs jau pirms daudziem gadiem sākām gatavoties pilsētas nojaukšanai un mūsu mazās tautas aizceļošanai svešumā. Atvedām uz šejieni simtiem milŽīgu koka riteņu un arī krietni daudz smagu baļķu un dzelzs skavu, ar kurām tos sastiprināt. Saules kaltēti, baļķi un riteņi gadiem ilgi gaidīja pilsētas nomalē.
Un tad Pastardienas piknikā atskanēja briesmīgās bazūnes, vēstīdamas ar Tavu muti un jokiem. Ar katru jaunu atskārsmi sejas arvien vairāk nobālēja. Vienubrīd, kamēr Tu runāji, man likās, ka Tev pielips mūsu paniskās bailes un Tu neizturēsi, salūzīsi, bēgsi…
Tomēr Tu izturēji. Beigās es domāju, ka Tu varbūt nokritīsi zemē un izlaidīsi garu, lai tikai nekļūtu par mūsu nāves liecinieku.
Tad Tu ļpacēli acis un mūsu vairs nebija
Mēs zinājām, ka jūties nelāgi, tāpēc es sniedzu Tev tādu palīdzību, kādu spēju sniegt, ārstēju Tevi ar laipnību un žēlsirdīgiem vārdiem. Un, kad Tu ar pusdienlaika vilcienu aizbrauci, ielēkdams tajā jau krietnu brīdi pirms tam, kad tas bija apstājies, mēs uzlūkojām ar dzelzīm apkaltos riteņus pilsētas malā un baļķu ratus, kuros iztēlojāmies ieceltas savas mājas un nojumes, un dārzus, ko aizvedīsim tik tālu projām, lai neviens nezinātu, ka šajā vietā jebkad zaļojusi dzīvība, lai nevienam vairs nebūtu iespējas to uzzināt.
Tu taču būsi redzējis vai ne? tās vientulīgās parādes, kad māju uzceļ uz koka platformas un aizvelk kā spēļmantiņu, lai pārstādītu citviet, jaunā būvlaukumā, vecajā pametot vien drazas un putekļus? Pareizini šo skatu ar trīssimt, veselu pilsētu, kas lēni
virzās uz kalnu pakāji, augļu kokiem sekojot… īsts mamutu gājiens!
Tas viss ir gluži neiespējami. Tomēr iedomājies kara laikus, gatavošanās darbus, rasējumus, pēdējos pasākumus, tūkstošiem bruņukuģu, desmitiem tūkstošu tanku un ložmetēju, vēl desmitiem tūkstošu šauteņu un ložu, miljoniem tērauda ķiveru, simt miljoniem formas tērpu… Cik tas viss sarežģīti, un cik vajadzīgs tas izrādītos tajā brīdī, kad, izdzirdējuši kliedzienu “Karš!”, mēs mestos bēgt pa galvu pa kaklu! Mūsu uzdevums bija daudz vienkāršāks ar visām saknēm izcelt no zemes pilsētu, uzlikt uz riteņiem, pārvest uz citu vietu un atdzerndināt.
Laikam ritot, mūsu trauksmīgās pārcelšanās no bēru procesijām pārvērtās par triumfa maršiem. Mūs dzina katrs jauns autoceļš, tuvodamies no austrumpuses, dzina ar vēl nedzirdamās satiksmes pērkondunu, ar draudīgo betona čūskas šņācienu. Naktīs mēs saklausījām, ka šoseja neatvairāmi tuvojas, steigdamās mūs notvert, iekams vēl neesam nozuduši.
Lai nu kā, arī šoreiz betona uzmērītāji un zemes izrakņātāji mūs nenotvēra. Pēdējā bēgšanas dienā tai vietā, kur Tu patlaban stāvi, palika vienīgi vecā stacija un tai apkārt vesels apelsīnkoku un citronkoku mežs. Tie aizgāja pēdējie brīnum skaists, liegi smaržojošs augļu koku ekskursijas gājiens rindā pa četri, dodoties pāri tuksnesim uz mūsu jaunpaslēpto pilsētu.
Nu Tu redzi, kā tas ir noticis, Džeims! Mēs neatstājām ne baļķi, ne akmeni, ne pagrabstāva pieliekamo un kapakmeņus arī ne. Viss, viss ir citviet.
Un, kad autoceļš ieradīsies, ko ieraudzīs tā braucēji? Vai gan Arizonas pavalstī jebkad eksistējusi tāda pilsētiņa, Vasara, ar valdes namu, pansiju, piknika laukumu un tukšu skolu? Nē, nekad! Varat apbrīnot pīšļus un putekļus!
Šo vēstuli es nosūtu no stacijas pasta cerībā, ka tā Tevi sasniegs. Kaut kādi es nojaušu, ka Tu atgriezīsies. Jau tagad, šo papīra lapu parakstīdama un ievietodama aploksnē, es jūtu Tavu roku pieskārienu…
Mans dārgais draugs un mīļākais, kad vēs-
tuli būsi izlasījis, palaid to visos četros vējos!
Un paraksts: Nefa.
Kārdifs saplēsa vēstuli četrās daļās un tad katru daļu vēlreiz četrās daļās, un tad vēlreiz, un visbeidzot pasvieda sīkos papīra gabaliņus gaisā kā konfeti.
Uz kuru pusi tagad? viņš sev domās jautāja.
Samiedzis acis, viņš palūkojās uz ziemeļpuses apvārsni, kur tuksneša malu izroboja zemu, zaļganu kalnu grēda. Viņš iztēlojās dārzus.
Turp! viņš nodomāja.
Vienu soli paspēris, viņš palūkojās atpakaļ.
Vēja dzītajos putekļos ceļasoma gulēja uz stacijas perona kā vecs, brūns, uzticīgs suns.
Nē, Kārdifs tai sacīja, tu esi no citiem laikiem.
Brūnā ceļasoma gaidīja.
- Guli! viņš tai pavēlēja.
Soma palika guļam.
Kārdifs gāja.
33. nodaļa
Pievakarē viņš sasniedza pirmās apelsīnkoku rindas.
Kad ēnas jau metās garas, Kārdifs ieraudzīja pazīstamos saulespuķu barus pagalmos un verandu, ko rotāja izkārtne “Ēģiptiešu brīnumi”.
Saule jau gandrīz bija norietējusi, kad viņš, nogājis pēdējo ielas posmu, uzkāpa lievenī un nostājās pie sieta durvīm. Liegi notinkšķēja kristāla zvaniņš. Kāpņu galā parādījās slaida sievietes ēna.
- Nefa… viņš beidzot spēja izteikt. Nefa, viņš sacīja, es esmu pārnācis.
LEVIATĀNS 99
RADIOSAPNIS
1939. gadā, deviņpadsmit gadu vecumā es ārkārtīgi aizrāvos ar Normana Korvina raidlugām.
Vēlāk, kad man jau bija divdesmit septiņi gadi, es ar Korvinu iepazinos, un viņš pamudināja mani rakstīt “marsiešu stāstus”; tā dzima “Marsiešu hronikas”.
Un ilgus gadus es sapņoju, ka reiz, kādudien tiks iestudēta mana raidluga Normana Korvina režijā.
Kad pārbraucu mājās pēc Īrijā aizvadītā gada
- tur biju sarakstījis scenāriju Džona Hjūstona filmai “Mobijs Diks” -, es vēl arvien biju Hermaņa Melvila un viņa teiksmainā jūras valdnieka varā. Tapat es joprojām atrados Šekspīra
iespaidā; viņš bija pārņēmis manu prātu jau vidusskolas gados.
Paejot kādam laiciņam kopš Īrijas brauciena, es sāku prātot, ka varētu izmantot Melvila mitoloģiju, pārceļot darbību uz kosmosu.
Nesen NBC bija ierosinājusi, ka Normens Korvins kopā ar mani varētu izveidot vienu stundu ilgu raidlugu. Pabeidzis pirmo “Leviatāna 99” scenāriju, kas attēloja kosmosa kuģus buru kuģu vietā, trakus Visuma kapteiņus jūras kapteiņu vietā un žilbinošu, baltu komētu, kura bija nomainījusi lielo, balto vali, es iesniedzu scenāriju Normenam, un viņš to nosūtīja uz NBC.
Tieši tajā laikā palielinājās televīzijas popularitāte, bet radioklausītāju skaits gāja mazumā; pēc mana scenārija nosūtīšanas saņēmām no NBC šādu atbildi: “Lūdzu, sadaliet šo scenāriju trīsminūšu fragmentos, lai mēs to varētu raidīt ilgu laiku!”
Mēs ar Normenu sašutuši pieprasījām scenāriju atpakaļ, un pēc tam es to nosūtīju uz Londonas BBC, kur šo raidlugu uzveda ar Kristoferu Lī trakā kosmosa kuģa “-Cetus" kapteiņa lomā.
Londonas radio iestudējums bija lielisks, taču mans sapnis par materiālu raidlugai, ko varētu producēt un režisēt Korvins, vēl arvien palika nepiepildīts. Joprojām ciezdams no “Šekspīra murgiem”, kā es to tagad apzīmēju, es riskēju un pārrakstīju savu “Leviatānu 99” divreiz garāku, un 1972. gada pavasarī to iestudēju kā lugu “Samuel Goldwyn” skaņu ierakstu studijā. Diemžēl pirmā scenārija pagarināšana par četrdesmit lappusēm izpostīja sākotnējo ideju. Tas, ko visvairāk gribēju paust, tagad bija kaut kur pazudis. Visas kritiķu atsauksmes bija vienādi indīgas.