Turpmākajos gados es uzvedu “Leviatānu 99” gan šur, gan tur, arvien izravēdams no scenārija pa kādai ainai, cerēdams to pārradīt aptuveni tādu pašu, kāds tas reiz bija ticis sarakstīts vienas stundas raidlugai.
* Cetus (latīņu valodas forma no sengrieķu Ktļ-roc;) valis; jūras briesmonis. Šis vārdj asociējas gan ar Vaļa zvaigznāju (astronomijā), gan Bībeles vali, citā vārdā Leviatānu, kas aprija (onu, gan H. Melvila romāna “Mobijs Diks” galveno varoni, balto vali.
Šī novele pēc trīsdesmit gadiem ir mans pēdējais mēģinājums koncentrēt un atdzīvināt to, kas bija sācies kā Normenam Korvinam veltīts radiosapnis. Lai lasītāji paši lemj, vai tam vajadzēja vai nevajadzēja atdzimt šādā inkarnācijā!
Veltīts Hermanim Melvilam dziļā godbijībā un apbrīnā
LEVIATĀNS 99
.
1. nodaļa
-Mans vārds ir Ismaēls.
Ismaēls? Mūsdienās, 2099. gadā, kad visjaunākās konstrukcijas Visuma kuģi dodas projām aiz zvaigznēm, nevis tikai tās sasniedz? Uzbrūk zvaigznēm, nevis baidās no tām? Vai var būt tāds vārds Ismaēls?
Jā.
Mani vecāki bija starp pirmajiem drosminiekiem, kuri devās uz Marsu. Vairs nepavisam ne drosmīgi, bezgala ilgodamies pēc Zemes, viņi atgriezās. Es biju ieņemts ceļojumā un piedzimis zvaigžņu telpā.
Tēvs, savulaik krietni mācījies Bībeli, bija atcerējies kādu citu svešumā izraidīto, kurš ilgus gadus pirms Kristus dzimšanas klaiņojis gar nāves jūrām.
Un, tā kā es tolaik biju vienīgais bērns, kas pirmoreiz ieraudzījis gaismu kosmosa kuģī, vai gan man bija iespējams atrast labāku vārdu par to, kuru bija atradis tēvs?
Un viņš tik tiešām man deva šo vārdu Ismaēls.
Pirms dažiem gadiem es iedomājos, ka man patiktu izbraukāt visas vēju jūras, kuras apdveš šo planētu. Kad vien man iestājas drēgnais dvēseles novembris, es zinu, ka pienācis laiks, lai drosmīgi dotos ārā, Visuma telpā.
Tā nu es kādā sestdienas rītā ar savu reaktīvo dzinēju šāvos augšup caur putnu klaigām, košiem papīra pūķiem un zibens kamoliem; tas notika šogad, 2099. gada vasaras beigās. Trakajā gaisa skrējienā pametu aizmugurē Kenedija zemesragu un aiztraucos tālāk es, nule spārnos pacēlies putnēns, dzimis no Leonardo senajiem sapņiem par lidošanu! Mani sildīja lielo tērauda putnu siltums, un es jutu, ka dvēsele atveras pretim plašā un gaidpilnā Visuma debesu vārtiem.
Tālumā nogranda varens troksnis uguns speltes dārdoņa, ko radīja tūkstošiem raķešu, paceldamās no Kenedija zemesraga torņiem. Kad ugunis beidzot apdzisa, dzirdēju vairs tikai vēja čukstus.
Tad mans kuģis viegli un mierīgi nolaidās pilsētā, kurai upe plūda cauri kā slīdoša lente, tai es pa to varētu doties tālāk.
Ēnām zibot visapkārt, es gāju iekšā ārā pa cēlām durvīm un arkām. Kurp es devos? Nē, ne jau uz aukstām metāla barakām, kas domātas nogurušiem astronautiem, bet gan uz brīnum skaistu, klusi un neuzkrītoši programmētu un vadītu Ēdenes dārzu. Man vajadzēja mācīties astronautu akadēmijā, lai sagatavotos dižam ceļojumam starpzvaigžņu telpā, ceļojumam, par kuru vēl neko nezināju.
Šī mācību iestāde bija “kaut kas pa vidu”: gan leknas ganības prātam, gan stadions miesas norādīšanai, gan teoloģijas seminārs, kurā domas arvien tiecas augšup, uz Dievu. Jo vai tad Visums neatgādina milzu katedrāli?
Tā soļodams starp mainīgām ēnām, es beidzot sasniedzu akadēmijas kopmītni un iegāju priekštelpā. Pieteicos, piespiezdams delnu pie identitātes paneļa, un tas lasīja sviedraino nospiedumu gluži kā tāda mūslaiku zīlniece, tūlīt arī izskaitļodams man istabas biedru, ar kuru kopā būs jāveic gaidāmais uzdevums.
Dūkoņa, spindzoņa, zvans un sievietes balss, mehāniska, ar šņācošiem “s”, nākdama kaut kur no augšas, paziņoja: “Ismaēls Hanikets Džounss, divdesmit deviņi gadi, augums piecas pēdas desmit collas, acis zilas, mati brūni, miesasbūve slaids. Lūdzu, iegaumējiet: otrais stāvs, devītā istaba! Istabas biedra vārds: Kvello.”
Un es atkārtoju: Kvello.
- Kvello? iesaucās kāda balss man aiz muguras. Ak Dievs, kādas šausmas!
Un cita balss piebilda: — Lai Dievs jums stāv klāt, mister Džouns!
Pagriezies ieraudzīju trīs astronautus dažāda auguma, dažādām sejām; viņi visi bija par mani
vecāki, un patlaban visiem bija rokā pilna glāze. Arī man viņi pasniedza glāzi.
- Še, iedzer, Ismaēl Džouns! teica pirmais vīrs, viņš bija garš un tievs. Uztaisi dūšu, pirms dosies augšā satikties ar to briesmoni! Izmet sausu!
- Tomēr vispirms… jautāja otrs, atturēdams manu roku, kas jau cēla glāzi pie mutes, saki mums: kur tu kuģo selgā vai piekrastē?
- Selgā, protams, es atteicu. Talu selgā.
- Gaismas sīkjūdzēs vai dižgados?
- Dižgados, nudien! es padomājis atbildēju.
- Tad drīksti ar mums sadzert.
Ierunājās trešais vīrs, kas līdz šim bija klusējis: Mani sauc Džons Redlijs, esmu kapteiņa pirmais palīgs. Un šis puisis… viņš pameta ar galvu uz garāko vīru, ir astronauts Sems Smols. Un tas… viņš norādīja uz trešo, ir astronauts Džims Dounss.
Mēs sadzērām. Smols paziņoja: Mēs tev svinīgi atļaujam kopā ar mums klaiņot Visuma
valstībā tā sakot, ar dievpalīgu! Vai dosies šķetināt komētas asti?
- Laikam gan.
- Vai kādreiz jau esi medījis komētas?
- Tā reize ir pienākusi.
- Labi teikts! Tagad paskaties šurp…
Visi trīs vīri pagriezās un palūkojās augšup uz lielo priekštelpas videoiekārtas ekrānu. It kā sajutis mūsu skatienus, tas pulsēdams iegaismojās, un tajā mēs ieraudzījām milzīgu attēlu žilbinoši baltu komētu, kuras aste vilka līdzi vairākas planētas.
- Daiļā Visuma briesmone, teica Smols.
- Kārumniece, kas aprij saules!
- Vai tad komētas to spēj? es jautāju.
- Ne tikai to vien! Sevišķi vina.
> *
Un Dounss sacīja: Ja Dievam labpatiktu šeit parādīties, Viņš ierastos komētas izskatā. Vai esi gatavs ielīst šai dievībai rīklē un uzdejot tās kvēlajās iekšās?
- Esmu gatavs, es nelabprāt atbildēju. Ja nu to katrā ziņā vajag.
- Nu tad pacelsim glāzes viņam par godu! Vai ne, puiši? Iedzersim uz Ismaēla Haniketa Džounsa veselību!
Tai brīdī es kaut kur netālu izdzirdēju vāju elektronisku dūkoņu, tādu kā pulsēšanu. Ieklausījos; ar katru pulsa pukstienu dūkoņa kļuva skaļāka, it kā nākdama tuvāk.
- Klau… es ieteicos. Kas tas tāds?
- Tas? Tas, ko dzirdat kā siseņu baru lidojumā? pārjautāja Redlijs.
Es pamāju.
- Siseņu bars? Nudien, īstais apzīmējums mūsu kapteinim! iesaucās Smols.
- Kapteinim? Kas viņš ir?
- Šodienai jums, Džouns, jau pietiek, Redlijs atbildēja. Labāk ejiet uz savu istabu un iepazīstieties ar Kvello… Ak Dievs! Jā, ejiet iepazīstieties ar Kvello!
- Viņa mītnes planēta ir kaut kur dižā Andromēdas miglāja aizmugurē, Dounss sazvērnieciski pačukstēja. Viņš ir liels… milzīgs… baismīgs.. . un piedevām…
- Piedevām viņš ir zirneklis, pirmais palīgs papildināja.
- Jā, jā! turpināja Dounss. Liels, resns, baismīgs zaļš zirneklis.