- Tomēr viņš ir… iejaucās Smols, nedaudz nosodoši uzlūkodams biedrus, ļoti labdabīgs zirneklis. Tev viņš patiks.
- Tiešām? es atsacīju.
Redlijs teica: Tagad ejiet! Drīz atkal satiksimies. Ejiet, iepazīstieties ar savu zirneklīgo istabas biedru… Lai jums veicas!
Pacēlu glāzes dibenu augšup, lai mutē ieritētu pēdējā lāsīte. Tad pagriezos un, aizmiedzis acis, teicu sev: Veicas! Nu gan veicas!
Nospiedu pogu uz durvju aplodas, un durvis atvērās; gāju pa blāvi apgaismotu gaiteni, līdz sasniedzu istabu ar numuru 9. Pieskāros pie identitātes kvadrātiņa, un durvis manā priekšā plaši atvērās.
Pag, pag… es sev piepeši sacīju. Es taču nevaru iet iekšā! Man trīc rokas.
Nekustīgi stāvēju pie atvērtajām durvīm. Zināju, ka mans pārinieks ir tur, istabā. Atlidojis
no tālas galaktikas. Zirneklis, vismaz puiši tā apgalvoja. Nu, pie velna; es sevī noteicu, uz priekšu!
Paspēru trīs soļus uz priekšu un sastingu.
Jo istabas kuba.attālākajā kaktā melnēja milžīga ēna. Tur kaut kas it kā bija, bet varbūt ari nebija.
- Tas nav iespējams, es klusu nočukstēju.
- Tas vienkārši nav iespējams…
- Zirneklis! telpas pretējā pusē kāds atčukstēja pretī.
Milzīgā ēna sakustējās.
Es drebēdams atkāpos.
Atkal čuksts: Vai varbūt… zirnekļa ēna? Nē. Paliec, kur esi!
Klausīdams pavēlei, paliku uz vietas; telpā pamazām iedegās gaisma, ēna saruka, un manā priekšā parādījās milzīgs radījums vairāk nekā septiņu pēdu augumā un ļoti īpatnējā zaļganā krāsā.
- Nu, ko teiksi? tas čukstēja.
Atbildēju tik mierīgi, cik nu vien spēju: Ko gan es varētu teikt?
- Ko gribi.
- Reiz devos aplūkot Mikelandželo “Dāvidu’ es sacīju. Tas bija pamatīgi liels. Apgāju tam apkārt…
-Un?…
- Tu esi vismaz tikpat liels kā tas dižais mākslas darbs.
Pagājos uz priekšu un apgāju šim radījumam apkārt; tas nekustējās. Es gan drebēju.
Ēnām izgaistot, radījuma apveidi kļuva arvien labāk saskatāmi.
- Kvello, atkal atskanēja čuksts. Tas ir mans vārds. Esmu ieradies no piecu gaismas gadu tāluma tas ir ap desmit miljoniem jūdžu. Spriežot pēc jums un jūsu pasaulītes, vietējais dievs šeit ir tāds pusaizmidzis. Mūsu pasauli Dievs radīja ar uzvaras kliedzienu, tāpēc mēs arī esam labi izdevušies.
Un radījums stalti saslējās, kļūdams vēl lielāks.
Ielūkojos tam sejā un teicu: Tu… tava mute gandrīz nekustas.
Tas, ko sauca par Kvello, atbildēja: Taču manas domas ir tikpat veiklas kā tavējās. Tagad saki man, puisēn Džek, vai tev nerodas vēlēšanās nokaut milzi?
- Man… man… es stomījos.
- Tavās domās es izlasīju, ka tu esi atcerējies pasaku par Džeku un garo pupu.
- Pie velna! es iekliedzos. Tad piebildu:
- Neņem ļaunā… Pirmoreiz mūžā sastopos ar kādu, kam ir telepātijas spējas!
- Nemaz negribu, lai tu dodies pie velna, miermīlīgi teica mans istabas biedrs. Atkārtoju: mani sauc Kvello. Un kā sauc tevi?
- Tu taču spēj lasīt domas, es atbildēju.
- Tu zini, kā mani sauc.
- Pieklājības pēc tomēr izliekos, ka nezinu, atbildēja Kvello.
Radījums pastiepa uz leju vienu ekstremitāti, es pasniedzu roku pretī, un mēs saskārāmies.
- Ismaēls Hanikets Džounss, es sacīju.
- Šķiet, ka tavs vārds atceļojis no Bībeles, nokļūdams uzreiz mūsdienās, kosmosa laikmetā, Kvello piezīmēja.
- Gandrīz tāpat kā tu, es atteicu.
- Jā… pieci gaismas gadi… Es taču ceļoju sasaldēts, auksts kā nāve. Veselus piecus gaismas gadus esmu nogulējis, sacīja Kvello.
- Ir jauki atkal būt nomodā! Vai es tev liekos dīvains?
- Skaidrs, ka ne, es atbildēju.
- Skaidrs, ka jā! Kvello atbalsoja ar tādu kā smiekliņu. Ja doma ir izlidojusi, es to notveru. Droši vien tev tas liekas dīvaini. Arī tas, ka man ir tik daudz acu, tik daudz ausu un neciešami daudz pirkstu, un piedevām zaļgana ādaskrāsa nu ļoti dīvaini! Taču es savukārt raugos uz tevi un redzu tikai divas acis, divas niecīgas austiņas un tikai divas rokas ar sīkiem pirkstiņiem. Tad jau var teikt, ka mēs abi nu, paskat tik! mēs abi esam visai dīvaini! Un abi… beigu beigās… tik cilvēciski.
- Ta ir, es atbildēju, pamazām pieņemdams Kvello viedokli. Tas viss… tiešām ir… cilvēciski.
Kaut kas šajā situācijā šķita Kvello uzjautrinām, jo viņš sacīja: Nu, Ismaēl, vai man tagad
vajadzētu pārlauzt tev sprandu un ieturēt maltīti, vai arī būsim draugi?
Es saspringu, jau gatavs bēgt, bet tad attapies iesmējos. Un teicu: Jā, būsim draugi, manuprāt, tā būs labāk!
Un Kvello atkārtoja: Draugi!
Vēlāk mēs pametām savu istabu un devāmies izpētīt milzīgi plašo akadēmijas telpu zemākos līmeņus.
Mēs pastaigājāmies starp filosofijas robotiem siluetiem, kas iezīmējās starp punktveida gaismiņām un runāja senlaiku mēlēs.
- Platon! Aristoteli! es teicu. Uzlūkojiet mūs! Ko jūs redzat?
Un Platonrobots atbildēja: Redzu divus briesmīgus un labsirdīgus, pretīgus un skaistus dabas bērnus.
Un Kvello jautāja: Kas ir daba?
Sokrāts atbildēja ar dzirksteļu spietu:
- Dievs, kas sev pašam par pārsteigumu radījis brīnumu miesu.
Aristotelis, savāds plastmasas robotiņš, piemetināja: Tātad viņiem nevar būt nekā dīvaina, nedz arī brīnumaina.
Kvello pastiepa vienu roku ar garajiem, zīdainām spalviņām klātajiem pirkstiem un, pieskāries man pie pieres, teica: Ismaēls!
Sirsnības uzplūdā es noglaudu jauniegūtā drauga pūkaino vēderu. Kvello, ieradies no dižā Andromēdas miglāja tālajām salām! Kvello!
- Mēs kopā mācīsimies, Kvello sacīja.
- Kopā klausīsimies, kopā mācīsimies, kopā izzināsim! es papildināju.
Un tik tiešām vēl daudzas mācību dienas, nedēļas un mēnešus mēs abi kopā klausījāmies filosofijas skolotāju, robotu balsīs. Neviens mūs neinformēja, kurp mums būs jādodas un kas no mums tiks prasīts, nedz arī par to, cik ilgi mēs vēl paliksim uz Zemes te, šajās gudrību alās.
Taču reiz iestājās rīts, kad mūsu robotskolotāji rimās filosofēt, runāt un pļāpāt. Ieradušies lekciju telpā, mēs ieraudzījām uz videoekrāna savus vārdus un uzrakstu: “Pienākusi pavēle. Dodieties saņemt uzdevumu!”
Mācības laikam beigušās, secināja Kvello. ~
- Tatad dzīve sākas, es atbildēju. Ejam meklēt savu raķeti!
Atgriezāmies istabā, kur mūs jau gaidīja pavēles teksts. Savācām bagāžu, uzmetām plecos lidsomu un pacēlāmies gaisā, un lidojām. Mākoņi pašķīrās mūsu priekšā, putni spurdza uz visām pusēm, un visbeidzot mēs nokļuvām lielajā Kenedija zemesraga lidlaukā. Mūs ielenca raķešu palaišanas torņi kā milzīgas debesskrāpju sastatnes, spožas starpplanētu raķetes, spraigas darbošanās čala un dūkoņa.
Es grozīju galvu, skatīdamies apkārt, brīnīdamies par visu šo varenību.
- Skaties, Ismaēl, skaties tur… un tur! Raķetes! Vismaz divdesmit raķešu! Un ieklausies, kādi nosaukumi: “Apollo 149”, “Merkūrijs 77”, “Jupiters 215”. Un tas taču ir…
- “Cetus 7”, Kvello nobeidza manā vietā.
Elpu aizturējis, es aplūkoju milzīgo, spoži
balto cilindru, kas slējās augstu pāri visiem citiem kosmosa kuģiem. Lielākais starp
zvaigžņu kuģis, kāds jebkad ticis uzbūvēts, es godbijīgi sacīju.
- Nez vai jūsu Bahs un Bēthovens arī reiz sapņoja ko tādu uzdarināt? prātoja Kvello.