Выбрать главу

Mūsu apceres gaisotni pēkšņi iztraucēja kāda balss, atsaukdamās: Kā nu ne, kā nu ne!

Pagriezušies ieraudzījām vecu vīru ar izba­lojušu astronauta tērpu mugurā; viņš šķita nupat izniris no piebīdāmā trapa ēnas. Sveiki, draugi! viņš vienkārši teica.

Kvello laikam bija nolasījis svešinieka domas, jo atbildēja: Mēs tev neesam draugi.

Vecais nosmējās smiekli gan neskanēja jautri un turpināja: Nepārsteidzies ar sprie­dumiem, telepāt! Labāk saki vai jūs esat tie, kuri dosies ceļā ar “Cetus 7”?

-   Esam gan, es atbildēju Kvello vietā.

Vecais astronauts novaidējās. Ak vai, jūs

jau ar vienu kāju esat pekles bezdibenī! Atkā­pieties, kamēr vēl nav par vēlu!

Kvello nolamājās savas tālās pasaules valodā un pavilka mani aiz elkoņa. Iesim, Ismaēl! Nav jēgas klausīties šā viltus pravieša pareģojumos.

Vecais mums sekoja jūs, jaunekli, -viņš man uzsauca, vai pazīstat šā kuģa kapteini?

-        Aci pret aci gan neesmu ticies, es atbil­dēju, ziņkārots pagriezdamies atpakaļ.

-         Aci pret aci! Tas nu ir īsti trāpīts! Kad satiksieties, galvenais, neskatieties viņam acīs! Es jūs brīdinu viņam to nav!

-         Nav? es pārvaicāju. Vai tad viņš ir akls?

-         Drīzāk ar aklību sists. Redzes nervi izde­guši pirms dažiem gadiem kosmosā no komē­tas žilbuma. Tu taču to zināji, viņš piebilda, pavērsdamies pret Kvello.

-        Nezināju vis! Kvello liedzās, atkal vilk­dams mani aiz elkoņa. Mēs jūsu runās vairs neklausāmies!

Tomēr vecais nerimās. Tagad, svešiniek, tu to zini, jo esi izlasījis manas domas. Visu manu domu pasauli tu redzi no iekšienes. Nu tad pastāsti savam jaunajam draugam, ko redzi! Pastāsti, kas jums gaidāms!

Nokratījis Kvello roku, es paliku stāvam.

Vecais astronauts pienāca tuvāk un ļoti skaidri, ar uzsvaru sacīja: Kas izdedzināja kapteinim acis? Kad? Kur? Kādos apstākļos? jūs varētu jautāt. Vai viņš bija Visuma priesteris, kas vajāja Dievu, un tad Dievs pagriezās atpa­kaļ un ar vienu sitienu notrieca viņu tumsas valstībā? Vai jūsu kapteinis ir viengabala vai arī ticis saplēsts un salāpīts, un skarbalainās šuvuma vīles vēl redzamas? Varbūt tais dziļajās rētās, ko dakteri nespēj aizdziedēt, vēl arvien rēgojas mūžības tumsa? Vai viņš tāds, albīns, jau piedzimis vai arī apsarmojis no izciestām šausmām?

Pavērsos pret Kvello, lai pārliecinātos, kā viņš uz to visu reaģē; viņa milzīgā ēna saules gaismā drebēja, bet no tās nenāca ne skaņa.

Manīdams, ka mūs uzveicis, vecais astro­nauts pienāca vēl ciešāk klāt.

-   Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem

un atgūs kroņus! Un tad ak vai! gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies…

Manas rokas bija sažņaugušās dūrēs. Dusmu uzplūdā paspēru soli pretī vecajam astronautam, un viņš atkāpās, lai pabeigtu savu sakāmo:

-    Ticiet man! “Cetus 7” nav Dieva svētīts kuģis! Tas pieder kapteinim. Un kapteinis ir mūžīgi nolādēts. Pēc šiem vārdiem vecais bei­dzot pagriezās un gāja projām.

-   Vienu mirkli! es iekliedzos. Pagaidiet! Kā jūs sauc?

Vecais sastinga, it kā domās meklēdams atbildi.

-   Elija. Mani sauc Elija. Ar laburītu, draugi, ar laburītu…

Viņš papleta rokas un pēc mirkļa tai vietā, kur pēdējoreiz bijām viņu manījuši, rēgojās vie­nīgi tumšums.

Mēs ar Kvello palikām stāvot; augstu virs galvas mums pāri pārslīdēja aša ēna, un vēl­reiz izdziestot atbalsojās: Ar laburītu… laburītu…

Ne es, ne mans pārinieks ne vārda vēl nepa­guvām bilst, kad gaisu satricināja vareni pērkondārdi un vibrācijas, kaut kur varbūt kilometru piecu atstatumā startējot kosmosa raķetei; debesjums piešķīda ar krāsām, sarkanbaltvioletām dzinēju liesmām. Skaņas vil­nim noplokot, visapkārt pēkšņi atsākās rosīga kņada mehāniķi, roboti un astronauti stai­gāja šurpu turpu, čerkstēja un pulsēja radio un elektroniskās iekārtas; raķetes slējās palaišanas torņu spraišļos, gatavas Visuma telpas ceļoju­mam.

Beidzot Kvello sacīja: Mūsu kuģis gaida. Jāiet! Saņemies, Ismaēl, mums jādodas turp!

Un mēs devāmies uz “Cetus 7".

2. nodaļa

Ak, kosmosa raķetes sīkā sarežģītība! Miljards un viens lēmums un situācijas risinā­jums! Simttūkstoš zīdaiņu pudelīšu ar superhomogēnu putru Visuma bērniem! Svaigs gaiss, kas plūst no stikla kapsulā ieslēgta dārza! Gards ūdens, ko automāts ražo no sviedriem!

Lai skan visi zvani un mašīnu taures! Lai uzzibsnī gaismas, jo tuvojas pērkons! Bēdziet, vīri un sievas!

Mēs ar Kvello stāvējām pie palaišanas torņa, pacēluši galvu augšup, lūkodamies uz milzīgo kosmosa kuģi. Kopš dīvainās sarunas ar Eliju bija aizritējusi nedēļa, septiņas dienas, pilnas saspringta darba, mums un pārējai kuģa koman­dai gatavojoties ceļojumam.

-   Paklau, Kvello, es sacīju, visā pagājušās nedēļas laikā, darbojoties un skraidot gan kuģī, gan tā apkārtnē, mēs ne reizi neesam manījuši mums solīto kapteini, ne aklu, ne redzīgu.

Kvello pievēra acis un piešķieba dīvaino galvu. Pēc tam nočukstēja:

-   Tas ir vinš…

-   Ko? es iesaucos. Kur?

Kvello nomurmināja: Viņš ir tuvumā. Tad pagriezās un norādīja uz palaišanas torņa spraišļiem. Lifts patlaban cēlās augšup, un stik­lotajā būrī varēja saskatīt tumšu, vientuļu cil­vēka stāvu.

-   Lūk, mūsu kapteinis! čukstēja Kvello.

*

Astronautu dievnams. Biju ienācis pirms rīt­dienas lidojuma noskaitīt lūgšanu. Kvello mani pavadīja, lai arī man nebija ne jausmas, kādu dievu viņš grasās pielūgt, ja vispār viņam bija kāds dievs. Pēc raķešu starta laukuma spožās gaismas katedrāles puskrēsla bija tīkama atpūta acīm. Šai miera un svētuma pilnajā vietā mēs

pacēlām acis augšup uz plašajiem, kupolveidīgajiem griestiem un ieraudzījām tur šūpojamies kosmosā sen zudušu astronautu, vīriešu un sieviešu, caurspīdīgos apveidus. No viņiem uz mums strāvoja tāda kā klusa čaboņa, daudzbal­sīga čukstēšana.

-   Tie tur… Kāpēc?'-vaicāja Kvello.

Palūkojies uz gaisā peldošajiem, es atteicu:

-   Piemiņas zīmes un tēli… to balsis, kas gājuši bojā un uz laiku laikiem raduši pēdējo atdusas vietu starp zvaigznēm. Viņus pieminot, saules lēkta un rieta stundā viņu dvēseles projicē un viņu balsis atskaņo šeit, augstajā katedrālē.

Tad mēs abi palikām klusu, skatīdamies un klausīdamies.

Kāda balss skandēja: Deivids Smits, 2050. gada jūlijā pazudis netālu no Marsa…

Un cita, augstāka un maigāka: Elizabete Bola, 2087. gadā noklīdusi no kuģa Jupitera apkaimē…

Un vēl cita, skanīgāka, atkal un atkaclass="underline" Roberts Hinkstons, 2063. gadā iekļuvis meteoru plūsmā un gājis bojā, apbedīts Visuma telpā…

Čuksts: Apbedīts…

Un cits čuksts: Pazudis…

Un visi kopā, atkārtodami: Telpā, telpā, telpā…

Saņēmu Kvello aiz rokas un pagriezu uz kan­celes pusi. Skaties, es rādīdams teicu, tur, kancelē, tu ikkatrubrīd vari ieraudzīt vīru, kas jau kopš simt gadiem ir miris. Taču viņa perso­nība bija tik izcila, ka viņa dvēseli digitalizēja un radīja viņa balss ierakstus, tos atgūstot no viņa dvašas visvieglākajām kustībām.

Kamēr runāju, gaisma apspīdēja cilvēka stāvu, kas pamazām slējās augšup no kanceles.