- Cienīgtēvs Elerijs Kolverts, es nomurmināju.
- Robots? klusi jautāja Kvello.
-Jā, bet arī kas vairāk. Mūsu priekšā ir robots ar šī lieliskā cilvēka cēlo dvēseli.
Pēc tam gaisma atkal kļuva nespodra, un cienīgtēva Elerija Kolverta brīnumainais trīsdimensiju dubultnieks sāka sprediķot.
- Vai Dievs ir miris? tas vaicāja. Tagad jau novazāts jautājums. Taču kādreiz, kad man to uzdeva, es smiedamies atteicu: miris Viņš nav, tikai aizgājis nosnausties līdz tam laikam, kad jūs, garlaicīgie pļāpas, beidzot visi būsiet apklusuši!
Man un Kvello visapkārt nošalca klusi smiekli, tad cienīgtēvs Elerijs Kolvērts turpināja;
- Vēl labāk būtu atbildēt ar pretjautājumu: varbūt tu pats esi miris? Bet vai tad asinis neriņķo tavu roku dzīslās, vai šīs rokas neiekustas, skardamas metālu, vai metāls neiekustas, skardams kosmosa dzīles? Vai tavu dvēseli nesatrauc alkas pēc tālēm un ceļošanas? Tas viss notiek! Tātad tu esi dzīvs. Tātad Dievs ir dzīvs. Tu esi plāna, dzīva kārtiņa uz nejutīgās Zemes, tu esi Dieva daļa, kas sevi apliecina, tiekdamās pēc izplatījuma bezgalības. Bet cik daudz gan vēl ir Dieva, kas guļ modrā miegā! Cik daudz gan vēl ir pasauļu un galaktiku, kuras sevi neapzinās! Tomēr šeit, pie mums, Dievs ir miegā sakustējies. Tu esi sakustējies. Viņš mostas, jo tu mosties. Dievs pasniedzas pēc zvaigznēm. Tu esi Viņa roka. Par pasaules radīšanu nav šaubu, un tu dodies meklēt. Viņš dodas atrast, jo tu
dodies atrast. Tāpēc viss, ko skarsi savā ceļā, būs svēts. Tālās pasaulēs tu savus tuviniekus satiksi, un tie būs dīvaini un biedējoši, tomēr tavi radi. Esi laipns pret viņiem! Zem miesas čaulas būs tāds pats Dieva bērns kā tu.
Jūs, mūsdienu Jonas, ceļodami spoži kalta metālvaļa vēderā, jūs, astronauti, kuģodami vistālākajās zvaigžņu jūrās, nenoziedzieties ne pret sevi, ne saviem briesmīgajiem brāļiem, ko tur satiksiet, bet raugiet aptvert šo brīnumu, kas ir Telpa, Laiks un Dzīvība visaugstākajos jomos un vistālākajos nostūros, kuri pieder Mūžībai! Vai! jums, ja visu dzīvu radību jūs neturēsiet svētu un, elpu ievilkdami, nevarēsiet sacīt: ak, Dievs, mans Tevs, Tu mani atmodini! Es Tevi atmodinu! Lai abi kopā staigājam pa ūdens virsu zvaigžņu telpā tās jaunās dienas rītā, ko sauc Nemirstība!
Cienīgtēva Elerija Kolverta draudze gan augšā, gan lejā klusi atkārtoja: Nemirstība, nemirstība…
Kaut kur no debesu augstumiem uzvilnīja maiga mūzika; cienīgtēvs Elerijs Kolverts
bija apklusis, viņa stāvs satumsa, un tumšais apveids pamazām nogrima aiz kanceles paaugstinājuma:
Dievnamā ilgu laiku valdīja pilnīgs klusums. Es raudāju.
*
Tonakt, grozoties savā “Cetus 7” kajītes guļvietā, man nenāca miegs.
Kvello jau bija aizmidzis. Lietus elektroniska ilūzija, kuras uzdevums bija mūs ieaijāt, rasoja uz sejas un visapkārt uz sienām.
Pulksteņa balstiņa liegi skaitīja: “Tik tak, tik tak, divi, tik tak, divi.”
Beidzot es ierunājos: Kvello, vai esi nomodā?
Un viņa doma klusi mani uzrunāja no telpas pretējās malas:
“Daļa manas apziņas ir nomodā, jā, bet pārējā daļa guļ. Es sapņoju par to veco vīru, kurš mūs brīdināja.”
- Par Eliju? Vai tu viņam tici ka mūsu kapteinis ir akls?
“Jā. Visi to zina.”
- Vai viņš ir arī ārprātīgs?
“To mums pašiem vajadzēs izzināt.”
- Bet vai tad nebūs jau par vēlu, Kvello?
Mierinošās lāses ritēja man pār seju un sienām. Tālumā atskanēja vāji sadzirdams pērkona rūciens.
- Kvello! Vai varbūt tagad viscaur esi aizmidzis? Guli, mans krietnais biedrs, ar miesu to pasauļu dīvainajā krāsā, kuras nekad neredzēšu… Asinis tev aukstas, bet sirds silta; tava mute klusē, bet domas pat miegā izstaro draudzību.
Manu domu pasaulē miegaini iemurminājās Kvello: “Ismaēl…”
- Kvello… Paldies Dievam, ka mēs tur būsim kopā!
Un Kvello domas atbalsojās man visapkārt: “Ismaēl… Ismaēl!”
3. nodaļa
Skaļruņos iedārdējās balss:“ Kapteinis ir savā vietā! Gatavojieties starta atskaitei!
Komandas locekļi aizsteidzās uz saviem posteņiem, uzvilka skafandrus un piesprādzējās. Varenās slūžu durvis aizvēra un hermetizēja, palaišanas torņus atvienoja; iedarbojās dzinēji.
- Mīnus viens, skaitīt!
Atlaidušies guļus, mēs gaidījām, kad ugunsvējš mūs satvers un uzsviedīs debesīs.
Un satvēra, un uzsvieda…
Ak Dievs, es domāju, kaut varētu iekliegties
- mēs paceļamies, mēs paceļamies!
Taču klusums mūs saņēma savā klēpī kā grēkus nožēlojušus mūkus.
Jo pat pērkondārdošā raķete, kas cilvēkam Zemes virsū, šķiet, gatava dvēseli saārdīt,
vairāku jūdžu augstumā jau pieklust, bet zvaigžņu tālēs klaiņo pavisam nedzirdami, kā baidoties traucēt izplatījuma katedrāles svēto mieru.
Tikām augšā, es nodomāju. Vairs nav gravitвtes. Nav gravitвtes! Brīvība! Ak, Kvello, tas tiešām ir jauki būt dzīvam!
Kad bijām jau stabili augšā orbītā, es, izspraucies no žņaugiem, vaicāju pārējiem astronautiem: Tātad ko mēs tagad darīsim?
- Nu taču vāksim datus! teica viens no maniem komandas biedriem.
- Saskaitīsim un atņemsim zvaigznājus! sacīja otrs.
- Fotografēsim komētas! teica trešais. Tas ir, taisīsim Dieva skeleta rentgenuzņēmumus.
Vēl kāds astronauts piebilda: Mēs tversim komētu gaismu. No šiem milzonīgajiem sauļu spokiem es pilniem kausiem smeļu enerģiju, kas kalpo par dzinējspēku mūsu kuģim. Jauka alķīmijas spēlīte, izprieca, kas liek asinīm straujāk riņķot! Visapkārt Nāve, bet es tai skatos acīs un smīnu lūk, tā!
Tas bija kapteiņa pirmais palīgs Džons Redlijs. Pieskāros pie datora ekrāna tas nočukstēja Redlija vārdu un varēju lasīt viņa pierakstus par mūsu ceļojuma pirmajām stundām.
2099. g. 22. augustā. Zeme izzūd skatienam… jā, mūsu Dieva svētītā Zeme ar visu, kas uz tās mīļš! Sejas, vārdi, dvēseles, atmiņas, ielas, mājas, pilsētas, pļavas viss zudis! Visi garuma un platuma grādi, meridiāni, stundas, naktis, dienas, laiks jā, pat laiks, viss zudis! Ak, Dievs debesīs, stāvi man klāt! Cik vientuļš es jūtos…
Un Kvello man atsūtīja savas domas: “Draugs, es spēju lasīt, kas risinās cilvēka prātā, bet nākotni es nevaru paredzēt. Visums ir liels. Stāsta, ka tas esot izliekts. Varbūt mūsu beigas ir mūsu sākums. Mūsu mērķis tāls, ļoti tāls; trīs noslēpumainas komētas, kas mums jāatrod vienā zvaigznājā. Mums jāiezīmē to ceļš un virzība un jāizmēra tām temperatūra.
- Cik ilgi mēs ceļosim? es viņam vaicāju.
“Desmit gadus,” mani sasniedza atbilde.
- Ak Dievs, cik apnicīgi! es novaidējos.
“Nebūs vis,” atteica Kvello. “Skat, tavs Dievs jau sūta meteorus, lai mēs negarlaikotos!”
-Meteoru plūsma! Septītais klājs! Komanda, ziņojiet!
Mēs skrējām. Zvanu un tauru troksnī visi skrēja labot meteoru radītos kuģa apvalka bojājumus.
Līdz beidzot es kopā ar pārējiem astronautiem atgriezos kuģī un varēju noņemt ķiveri.
Un tā tas turpinājās no dienas dienā, mūsu kuģim brāžoties caur Visuma telpu; ikviens no mums darīja savu darbu, mērīdams, skenēdams, aprēķinādams, plānodams drošu kursu starp mazo planētu atlūzām.
Par spīti spraigajam darbam, pēc četrdesmit kosmosā aizvadītām dienām mēs vēl ne reizi nebijām redzējuši kuģa kapteini. Viņš palika ieslēdzies savā kajītē un ārā nenāca. Tomēr reizēm ļoti agri no rīta ap trijiem vai mazliet vēlāk es sadzirdēju lifta šahtas šņākoņu gluži kā dziļu, sāpīgu nopūtu un zināju kapteinis paslīd garām, celdamies augšup no dzīvojamām un darba telpām varenā kuģa iekšienē