uz komandklāju-, kur drīkstēja atrasties vienīgi viņš, mūsu spokainais komandieris.
Mēs visi arvien klausījāmies un kaut ko arī dzirdējām.
Komandas kopkajītē Dounss sacīja: Sazin ko viņš tur augšā dara? Esmu dzirdējis stāstām: viņš uzvelkot skafandru un viens pats dodoties ārā, nodrošināts tikai ar vienu pašu saiti.
Kāds atbildēja: Viņš kaitina meteorus, stiepdams rokas tiem pretī, muļķis, kaut gan nevar redzēt tos nākam!
Un Kvello piebilda: Mūsu radaru ekrāniem viņš neuzticas. Būdams akls, viņš domā, ka spēj redzēt tālāk un saskatīt vairāk nekā tie, kam veselas acis.
- Saskatīt ko? es jautāju. Kvello, tu bieži
noķer vina domas. Ko īsti? i i
Brīdi klusējis, Kvello atteica: Mans prāts gan dzird, bet jārunā ir kapteiņa mutei. Man nav tiesību neko sacīt. Kad viņš uzies, ko meklē, tad mums pateiks. Viņš…
Piepeši Kvello ar savām dīvainajām rokām aizklāja seju un kuģa apziņošanas radioiekārta no tālienes mums atnesa kapteiņa kliedzienu.
- Nē, nē! Kvello ievaidējās un nokrita uz ceļiem. Viņš sabruka mūsu priekšā un, aizmiedzis acis, sažņaudza vienu roku dūrē. Aāā! Kvello auroja gluži kā apsēsts, vicinādams dūres un celdams tās pret neredzamajām zvaigznēm.
- To tik vairs ne, vairs ne!
Un tad pēkšņi viss noklusa. Skaļrunis bija kā mēms, un Kvello roka noslīga uz grīdas. Viņš grīļīgi piecēlās, dīvainā pieredzējuma satriekts.
Piegāju draugam klāt. Kvello! es viņu uzrunāju. Pastāsti man, kas te nupat notika! Tas nebiji tu, vai ne? Tas bija kapteinis. Tu uztvēri kapteiņa apziņas viļņus, tu juti un darīji tāpat kā viņš, vai ne tā?
- Nē, klusi atteica Kvello.
- Jā! es uzstāju. Tev nav iemesla vicināt dūres pret zvaigznēm. Tas bija viņš, kas draudēja kosmosam!
Taču atbildēt Kvello nevēlējās, tikai vairīdamies pavērsa skatienu augšup.
Ieraksti kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žurnālā. Piecdesmit dienas jau projām. Labojums: tūkstoš divsimt stundu attālumā no Zemes. Skolēn, veic rēķināšanas mājasdarbu! Dator, veic manas dvēseles digitālpsihoanalīzi! Redlij, kapteiņa pirmais palīgs, iespraud pirkstu datora kontaktligzdā! Ko gudrā kaste rādīs? Džons Redlijs, dzimis 2050. gadā Rīdvoterā, Viskonsinas pavalstī. Tevs piekarināmo motoru meistars. Māte bērnu cepēja, sacepusi veselu duci, un visraupjākais, visneizskatīgākais klaips no visiem ir vecais Džons Redlijs. Es saku vecais, jo desmit gadu vecumā jau biju novecojis, bet trīspadsmit gados inan iestājās vecuma plānprāts. Divdesmit otrajā vasarā apprecējis ar visādiem tikumiem apveltītu, bet neizskatīgu meiču, divdesmit piektajā jau piedarinājis viņai pilnu bērnistabu. Pa reizei izlasa kādu grāmatu, pa reizei izdomā kādu domu. Ak Dievs, Redlij, vai tiešām tev nekā vairāk nav, ko šim nolāpītajam datoram piedāvāt? Vai tu esi tik rāms, tik bāls, tik remdens, tik novadējies, dzīves nesists, nedauzīts, neskarts, nekustināts? Vai tava dvēsele nakts murgos nealkst
pēc trakulībām un varmācības, un nevaldāmas apreibināšanās? Vai sirds tev apstājusies un pulss izžuvis? Vai trīsdesmit gadu vecumā tu esi vienkārši padevies vai arī tāds vienmēr esi bijis sāja maize, atdzisusi tēja, novadējies vīns? Rāmi juteklisks, nekad kaislīgs, labs vīrs, krietns draugs, tāls ceļotājs, kas nesagādā raizes, viņš iet un nāk tik klusu, ka Dievs tas Kungs viņu vēl nav pat ievērojis! Un, kad tu reiz mirsi, Redlij, vai atskanēs kaut viena taure tev par godu? Vai nodrebēs kaut viena roka, vai jutīs sāpes kaut viena dvēsele, vai noritēs kaut viena asara, vai aizcirtīsies kaut vienas durvis? Kāds ir tavs iznākums? Saskaitīšana beigusies. Rezultāts nulle. Varbūt tas ir mans slēptais “es ”, kas ievadījis šos datus? Nulli ievadījis, nulli arī dabūjis? 1a nu tu, Džon Redlij, būsi sevi sarēķinājis.
- Paklau, jūs! Redlijs man uzsauca, kad netālu no kapteiņa kajītes durvīm mēs jau bijām pagājuši viens otram garām.
- Jā, ser?
- Neraustieties! Ko jūs te darāt? Vai tad jums nav jāatrodas uz kvarterklāja?_
- Vai zināt, ser, es sacīju, ar galvas mājienu norādīdams uz kapteiņa kajītes durvīm, sešas dienas tomēr… Vai kapteinis neatrodas tur iekšā jau pārāk ilgi viens pats ieslēdzies? Gribot negribot man jādomā…"vai viņam nav kas noticis? Man ļoti gribas pieklauvēt.
Redlijs brīdi manī nolūkojās, tad teica: Nu labi!
Es nedzirdami piegāju pie durvīm un klusi pieklauvēju.
- Nē, ne jau tā… Es jums parādīšu, teica Redlijs.
Viņš piegāja klāt un pāris reižu uzblieza pa durvīm ar dūri. Tad, brītiņu pagaidījis, blieza vēlreiz.
- Vai tad viņš nekad neatver? es jautāju.
- Ja viņš zinātu, ka aiz durvīm stāv Dievs tas Kungs, varbūt arī ielūgtu Viņu papļāpāt. Bet mani vai jūs? Nē.
Piepeši iešķindējās zvans un no kuģa skaļruņiem atskanēja balss: Uzmanību, uzmanību!
Kapteiņa inspekcija! Komanda, pulcēties uz galvenā klāja! Kapteiņa inspekcija!
Mēs pagriezāmies un skrējām.
Uz galvenā klāja sapulcējās visa piecsimt astronautu komanda.
- Stāties! Redlijs, atrazdamies vienā bara galā, iesaucās. Viņš nāk, kapteinis nāk! Mierā!
Atskanēja kluss troksnis ar tādu kā elektrisku pieskaņu, kas atgādināja kukaiņu bara dūkšanu.
Durvis uz galveno klāju šņākdamas atvērās; kapteinis bija ieradies. Viņš paspēra uz priekšu trīs lēnus, stingrus soļus un apstājās.
Kapteiņa augums bija slaids un proporcionāls, bet viņa formas tērps pilnīgi balts. Tapat arī kuplais matu cekuls balts, tikai dažviet ar iepelēcīgām svēdrām.
Viņa acis sedza tumšas radarvīzijas brilles, kurās lēkāja sīki elektriskās izlādes zibšņi.
Mēs visi kā viens aizturējām elpu.
Beidzot atskanēja:
- Brīvi!
Un mēs uzelpojām visi kā viens.
- Redlij! kapteinis uzrunāja pirmo palīgu.
- Komanda sapulcēta, ser! _
Kapteinis mazliet pacilāja rokas, kā taustīdams gaisu. Jā, tiešām… Temperatūra jau par desmit grādiem paaugstinājusies..,
Viņš pagājās gar priekšējo rindu, tad apstājās, pacēlis roku pret manu seju.
- Ā, šeit stāv viens, kurā kvēlo jaunības uguns! Tavs vārds?
- Džounss, ser, es atteicu. Ismaēls Hanikets Džounss.
- Ak Dievs, Redlij, sacīja kapteinis, vai mēs te dzirdam vēju aurus gar Zilajiem klintājiem vai Jeruzalemes sadēdējušiem pakalniem?
Atbildi negaidīdams, viņš turpināja: Nu, tātad, Ismaēl… Ko tu tādu redzi, ko es neredzu?
Ieplestām acīm viņu vērodams, es pakāpos atpakaļ un no dziļa apziņas nostūra raidīju klusu palīgāsaucienu: “Kvello!”
Piepeši es zināju: ja kapteinim norautu no acīm tumšās kibernētiskās lēcas, zem tām es ieraudzītu redzokļus spoži kaltu sudraba monētu
krāsā kā nedzimušai zivij. Baltus. Ak Dievs, šis cilvēks ir balts, pilnīgi balts!
Un galvas iekšienē sadzirdēju Kvello gluži kā gaisā slidošu ēnu: “Pirms dažiem gadiem Visums atbrīvoja tādu fotozibsni, kura intensitāte līdzinājās veselam gaismas gadam. Dievs pameta ar aci, izbalinādams kapteini līdz bezmiega nakšu un šausmu krāsai.”
- Ko tu teici? uzstājīgi vaicāja kapteinis, uztvēris mūsu telepātisko sazināšanos.
- Neko, ser, es meloju. Un es arī neko tādu neredzu, ko jūs nespētu saskatīt.