Gaidīju atbildi, bet tā nesekoja. Kapteinis pagriezās un aizgāja atpakaļ līdz ierindas galam.
- Atbildiet, vīri, kā kuģim jādodas Visuma telpā? viņš jautāja.
Astronautu vidū sacēlās murdoņa, un beidzot viens no viņiem atbildēja: Ar stingri metinātu apvalku un skābekļa tērpiem gatavībā, ser!
- Teicama atbilde! kapteinis uzslavēja. Tad turpināja: Un kā jārīkojas, ja trāpa meteors, vīri?
Šoreiz atbildēju es: Ielāps septiņu sekunžu laikā un neviena zaudēta vīra, ser!
Kapteinis brīdi klusēja, tad nopietni jautāja vēlreiz: Un kas darāms, lai aprītu ugunīgu komētu aprītu gluži visu?
Klusums.
- Jūs nezināt?! kapteinis dārdošā balsī uzstāja.
Kvello rakstīja gaisā neredzamiem burtiem: “Viņi vēl nav tādas komētas redzējuši, ser!”
- Tas tiesa, atteica kapteinis. Tomēr tādas ir sastopamas. Redlij!
Redlijs pieskārās pie kontroles paneļa, un mūsu priekšā nolaidās zvaigžņu karte. Trīsdimensiju mākslas darbs, kartes veidotāja multitekstuāls sapnis par mūžību.
Kapteinis pastiepa aklu roku tam pretī.
- Lūk, te ir mūsu Visums miniatūrā!
Karte iemirguļojās.
Kapteinis turpināja: Vai jūsu acis veiks to, ko manas, aklas kļuvušas, nespēj? No Oriona Zirggalvas miglāja puses starp miljardiem citu
gaismu atspīd viena, īpaša. Akls būdams, es to sajūtu šādi…
Viņš pieskārās pie ekrāna vidus. Tai pašā mirklī mūsu acu priekšā iekvēlojās milzīgi liela un gara, un skaista komēta.
- Vai trāpīju Malstrēma vidū, Redlij? kapteinis apvaicājās.
-Jā, ser! atteica Redlijs, bet komandu tikmēr pāršalca apbrīnas čuksti, vīriem aplūkojot Visuma skaistuli.
- Tuvāk! Spilgtāk! kapteinis pavēlēja.
Komētai palielinoties, tā kļuva par spoku
tēlu.
- Nu tā! Ne saule, ne mēness, ne planēta. Kurš to definēs? kapteinis jautāja.
- Kaptein, Redlijs klusi ieteicās, tā ir tikai komēta!
- Nē! iekliedzās kapteinis. Ta nav “tikai komēta”! Ta ir bālā līgava ar garo plīvuru, kura atgriežas, lai gulētu ar savu nepiegulēto, zudušo līgavaini. Vīri, vai viņa nav skaista? Tik skaista, ka iedzen mums svētas šausmas!
Mēs stāvējām klusi, gaidīdami.
Pievirzījies tuvāk, Redlijs jautāja: .Kaptein, vai tā nav tā pati komēta, kas pirmoreiz virzījās garām Zemei pirms trīsdesmit gadiem/
Un, miglaini atcerēdamies, es minēju tās vārdu: Leviatāns.
-Jā! kapteinis iesaucās. Atkārto! Skaļāk!
- Leviatāns, es atkārtoju, domādams kas gan te īsti notiek? Lielākā komēta, kāda līdz šim ir novērota.
Strauji pagriezies prom no ekrāna, kapteinis pievērsa aklo skatienu mums. Drausmīgā Visuma ķīmija, kas izvirdusi par gargaru gaismas murgu! Leviatāns!
- Kaptein… vai Leviatāns bija tas, kurš jums laupīja redzi? Redlijs klusi iejautājās.
Vīri sačukstoties vēl ciešāk uzlūkoja daiļo briesmoni.
- Tomēr deva man dižu vīziju! kapteinis iesaucās. Jā! Leviatāns! Es redzēju viņu tuvumā. Es aizskāru tā miljonjūdžu garo līgavas plīvuru. Un tad šis jaunavīgais baltums, vairīdamies mana mīlas pilnā skatiena, izdedzināja man acis. Pirms trīsdesmit… trīsdesmit… trīsdesmit
gadiem. Vēl arvien ik nakti es to redzu zem acu plakstiem, tik savādu, pilnu arktiska noslēpuma, šo milzu lielo, balto Dieva zibenslodi… Es skrēju tai pretī! Es tai pavēru pretī savu kaistošo sirdi! Bet tā nopūta manu liesmu. Un tad bēga, mani pamezdama… Tomēr skatieties…
Kapteinis pieskārās pie interaktīvās kartes, un komēta atkal iekvēlojās, tapa vēl lielāka.
- Leviatāns atgriežas, kapteinis sacīja.
- Trīsdesmit garus gadus esmu gaidījis, un nu tas brīdis beidzot ir klāt. Un esmu izvēlējies jūs, vīri, lai kopā ar mani šajā zvaigžņu kuģī jūs trauktos pretī Visuma sūtnei, kura, mani reiz satriekusi, tagad apmet loku, lai pati drīz tiktu satriekta. Drīz manas rokas jūsu rokas celsies, lai dotu šo triecienu!
Vīri sakustējās, bet neviens neko neteica.
- Ko tas nozīmē? iekliedzās kapteinis. Jūs klusējat?
- Kaptein, Redlijs ierunājās, tas nav mūsu mērķis un uzdevums. Mums visiem uz Zemes paliek tuvi cilvēki…
- Viņi to uzzinās! Un svinēs svētkus, kad būsim šo briesmoni nokāvuši un aprakuši Ogļumaisa miglāja kapos.
- Radīsies jautājumi, kaptein. .. teica Redlijs.
- Un mēs uz tiem atbildēsim! Un mēs paveiksim doto uzdevumu. Pēc tam, kad būsim tikuši galā ar komētu. Mums jāapgūst tīras iznīcināšanas māksla! Lūk, Leviatāns! Kas gan viņš ir?
Šausmu kamols, izrauts no rīkles Tam Kungam, kad reiz miegā Viņš tumsu iepazina! Varbūt, radīšanas darbu nogurdināts un laika gaitā uzkrājis ļaunumu, Dievs sadrebināja savus kaulus un plaušas, un domas, lai ar vienvienu varenu spazmu izklepotu šo mēri! Kas gan to zina vai atminēs, vai pateiks? Zinu tikai to, ka šis senais lāsts, nesadzijusī brūce, kas iedveš bailes Visuma telpai, luncinās tepat gar mūsu kājām. Bet nu rāmi, rāmi… Lai kur tagad būtu Dievs, Viņa pēdās maigi vēji rotaļājas ar pavasari… bet Leviatāns sēj nāvi un iznīcību! Visuaugstais Dievs, es Tevi godāju! Bet Tava senā sērga nāk mani kult un lauzt manim kaulus, un
iedegt manās aklajās acīs elles liesmu. Ārprāts dos man spēku un es izcietīšu šo visupēdējo nakti. Neprātība liek man sniegties plašumā un tālumā. Kad Leviatānu būšu sagrābis rokās un nonāvējis, tad atgriezīšos pie sava Dieva…
Mēs visi stāvējām stingi kā noburti.
Beidzot Redlijs uzdrošinājās pacelt balsi: -Ta elle, ko pieminējāt, kaptein… vai tiešām jūs domājāt īsto elli?
- Kā nu ne! Pati Nāve ir ieradusies, lai kārtotu vecus rēķinus. Dievs Zemi radījis, kur miljardiem ir mājas… bet melnā Zvēra zīme visam pāri klājas… Nepaies ne mēnesis, kad šī gaismas gadu skrējēja ietrieksies Klusā okeāna vidū, lai iznīdētu no Zemes virsas visu, kas dzīvs.
- Bet zinātnieki, ser… Redlijs mēģināja iebilst.
- Ir akli! kapteinis viņam uzbļāva. Nē, vēl ļaunāk! Jo es, pat akls būdams, redzu, kas te notiks! Citām reizēm Leviatāns nogāja gar Zemi miljons jūdžu attālumā…
- Un aprēķini rāda, ka šajā reizē attālums būs sešreiz lielāks! neatlaidās Redlijs.
- Ak jūsu gudrie vīri saka mēs izdzīvosim? Es saku mēs mirsim! kapteinis rēca. Re, kur līķrati tuvojas! Neizzinātas un tālas, mūsu skatam nesasniedzamas pasaules tos pavilkušas sāņus un pārtaisījušas, un iecēlušas jaunās grambās. Un, tumsas spēku dzīts, nāvi nesdams, Leviatāns nu pavērsies uz mūsu pusi. Vai tiešām visi ir tik akli, vai tiešām tas nevienam nesagādā raizes?
Mūsu ierinda nervozi sakustējās. Šis pareģojums mums visiem likās ārprāta murgi, tomēr kapteiņa vārdiem piemita milzīgs pārliecināšanas spēks.
- Tad jau mūsu pienākums ir kaut ko darīt… ja tas, ko sakāt, ir patiesība, secināja Redlijs.
- Jā, jā! mēs visi vienā balsī iesaucāmies.
- Tagad pierādījumi, Redlij! kapteinis sacīja. Lūk, mani aprēķini! Un no formas tērpa kabatas viņš izvilka plānu disku un pastiepa to uz Redlija balss pusi. Apstrādājiet šos datus tiktāl, cik tālu jūs vai Dievs spējat aizskaitļot, un tad vēl tālāk!
- To visu es ievadīšu datorā, kapteini Redlijs nopietni teica.
- Dariet to drīz! Pētiet, salīdziniet, apjēdziet!
Redlijs grozīja rokās disku.
- Jebšu tur iekšā ir jūsu liktenis, kapteinis turpināja. Bet, ja jums beidzot šķitīs, ka miers un skaidra debess virs Zemes, un piejaucētas asteszvaigznes ir tas, kas gaidāms… ja kosmosā mums pretī zaigo Paradīzes vārti un mūžzaļā Ēdene, tad pierādiet man to neapstrīdami, ar skaitļiem! Spēlējiet šīs datorklavieres, un, ja pēdējais to meldiņš būs oda priekam, es labprāt to pieņemšu un vērsīšu kuģi atpakaļ uz zaļajām ganībām, kur spriņģo ērzeļi un ķēves, un nožēlu es nejutīšu nepavisam!