- Labi sacīts, ser!
- Kur jūsu roka? jautāja kapteinis, pasniegdamies kaut kur gaisā.
- Seit, ser!
Kapteinis to satvēra. Tagad, ļaudis, klausieties! Te stāv viens, kas pasniedzies man pretim, lai mūsu delnas saskaras. Vai varu cerēt,
ka pārējie tāpat man sniedzas pretī ar prātu un ar sirdi?
-Jā, jā! mēs visi iesaucāmies.
Tā ir!
- Jā un vēlreiz -Jā!
Vēl arvien cieši turēdams Redlija roku, kapteinis mūs pēdējoreiz uzrunāja:
- Komētas nogrimst Kristus brūcēs! Dievišķa skaņa! Vīri! Mēs ejam svētā kaujā. Dižākajā visos laiku laikos, kaut mūsu smiltis rit caur pulksteni, kas ir tik liels kā pati pasaulsradīšana tālā Kentaurā. Mēs glābsim savu Zemi! Mehāniķi, visu pārbaudiet! Ak, vīri, Leviatāns ir balta, bezgalgara rēta, kas stiepjas kosmosā, gaisma, kas traucas izdzēst gaismu! Izdzēsīsim rētu uz mūžiem! Uzmaniet signalizācijas iekārtas! Pirmajam, kas Leviatānu ieraudzīs, alga uz Zemes tiks divkāršota! Tagad pie darba! Izklīst!
Astronauti izklīda, aizskrēja katrs uz savu posteni. Visi, tikai ne Kvello. Sajutis, ka drauga blakus nav, es skrējienā apstājos un pagriezos atpakaļ un ieraudzīju viņu lūkojamies kapteinī ar tādu skatienu, it kā nupat pār viņu būtu
nākusi kāda drausmīga atklāsme. Arī Redlijs, ievērojis Kvello sejas izteiksmi, vēl arvien stāvēja kapteinim blakus.
Juzdams visapkārt valdošo klusumu, kapteinis sacīja: Jūs esat brīvs, Redlij!
- Jā, kapteini
Un Redlijs apsviedās uz papēža un gāja prom.
- Ismaēl? kapteinis piepeši ievaicājās. Tu arī esi brīvs.
- Jā, kapteini Aklā skatiena priekšā es pacēlu roku astronautu sveicienam; vajadzēja iet projām, taču es nespēju vēl nepalūkoties uz kapteini un Kvello.
Kapteinis juta Kvello tuvojamies. Tomēr Kvello uz viņu neskatījās. Kapteinis pacēla roku augšup, taustīdams gaisu iepretī Kvello dīvainajai, zaļajai sejai. Tad, gluži kā apdedzinājies, to atrāva. Tad viņš pagriezās un izgāja pa durvīm, kas veda prom no galvenā klāja, un durvis ar čukstam līdzīgu troksni aizvērās.
Aizritēja ilgs mirklis, kura laikā Kvello sejā savilkās nākotnes nojausmu ēnas. Es to nespēju skatīties.
Tad izdzirdēju no visām pusēm atlidojam komandas locekļu balsis:
- Komēta “Francisks XII”!
- Haleja komēta!
- Pāvesta Inocenta III komēta!
- Astoņdesmit astotā gada Lielā Indijas komēta!
- Alkibiada komēta!
Un platā ekrāna, zvaigžņu kartes tumsā es citu pēc citas ieraudzīju parādāmies milzu komētas, meteorus un zvaigznājus.
- Kas tad īsti tā komēta ir? es izdzirdēju sevi jautājam. Un tūliņ pats atbildēju: Mūžības garaiņi! Radītāja varenā zarnu trakta gāzes. Kvello!
Drauga domas sabalsojās ar manējām. “Manā pasaulē komētas sauc par Visuma svētceļniekiem vai gaismas gadu spokiem, vai miroņiem, kas ierodas dzīrēs. Redzi nu, mūsu sabiedrības apziņa ir tikpat romantiska kā jūsējā!”
- Tadā gadījumā es teiktu, ka mūsu kapteinim ir savi iemesli, kāpēc viņš meklē sastapša
nos ar Leviatānu, un mums ir savējie. Kas var būt labāks par labu rēbusu?
“Rēbusu,” atbalsoja Kvello. “Ar šo rēbusu prātā šonakt dosimies pie miera. Varbūt gulēdami sapņosim un sapnī pie manis atnāks atbilde. Rēbuss… rēbuss…”
Nakts vidū pa miegam es manīju kaut kādu kustību. Tas bija Kvello, viņa domas, ierazdamās pie manējām, un visbeidzot viņa balss manā apziņā: “Lai visi vīri ceļas un klausās!”
Pēc tam ne vien Kvello domas, bet arī mēle pa zilbēm salika vārdu: Elija.
- Kvello! es draugu klusi pasaucu.
Un tad ak, cik dīvaini! tā vairs nebija Kvello balss, kuru dzirdēju skanam nakts tumsā, bet tā balss, kas palikusi viņam prātā. Elijas balss, kādu viņš to atcerējās.
- Tagad uzklausiet! Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku, kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus…
Ko tas nozīmē? — no kajītes durvīm kaut kur attālāk gaitenī atskanēja sauciens.
- Saki, lai viņš atslēdzas! Lai viņš aizveras! iesaucās cits astronauts.
- Nē… pagaidiet, pagaidiet,.. es čukstēju.
- Un tad ak vai! gan kuģis gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! — skandēja Elija Kvello. Tikai viens pats izglābsies. Viens pats!
- Visi? kāds ievaicājās.
- Viens izglābsies, cits viņam atbildēja.
- Viss ies bojā! Kvello pareģoja Elijas balsī.
Pēc tam mans draugs apklusa un aizmiga.
Es pagriezos uz otriem sāniem, taču miegs
man vairs nenāca, un dzirdēju arī biedrus grozāmies un svaidāmies guļvietās līdz pat rītam.
Kajītēs balss pulkstenis iztikšķināja un nosauca stundas, un visbeidzot rītausmā, kas nebija rītausma, mēs gara acīm ieraudzījām, kā blāvā mākonī virs kapteiņa gultas parādās komētas rēgs un miega murgos viņš sastopas ar savu nāvi.
No kapteiņa pirmā palīga Džona Redlija žurnāla. Rakstu liecībās četrsimt gadu pirms Kristus fiksēti nostāsti par kādu pareģojumu: Maķedonijas Aleksandrs miršot, kad Zemei tuvošoties Persefones komēta. Pirmajā Kristus dzimšanas gadā debesīs parādījās Palestrīnas komēta iespējams, tā arī bija Bētlēmes Zvaigzne. Neko daudz vairāk mēs nezinām. Vēl tikai to, ka komētas galva sastāv no metāna gāzes un ziemas sniega, vissaltākā ziemas sniega.
*
Nespēdams gulēt, es piecēlos un devos gaitenī; kapteiņa kajīte mani vilktin pievilka. Ārpusē stāvot, varēju dzirdēt, ka iekšā kapteinis cīnās ar saviem nakts murgiem. Dzirdēju viņu novaidamies: Nē! Un atkaclass="underline" Nē, nē, es saku! Prom! Prom!
Gaiteņa galā parādījās kāds nācējs. Redlijs. Ierāvies ēnā, es vēroju pirmo palīgu stipri piedauzām pie kapteiņa kajītes durvīm.
- Kaptein?
- Kas? Ko? kapteinis atsaucās.
- Ser, jūs mocīja murgi, teica Redlijs.
Durvis atvērās, un tajās parādījās kapteinis;
baltais matu ērkulis bija galīgi savēlies. — Ak Dievs, kā es sapņoju! Es kritu, ar galvu uz leju kritu izplatījumā lejā, mūžībā… Pagaidi, lai uzķeru savu dvēseli!
- Ser, jums jāparaksta kuģa žurnāls, sacīja Redlijs.
- Četros no rīta viltus rītausmā? Labi, Redlij, vismaz vairs nemocīs murgi… Iešu jums līdzi un parakstīšu. Kā klājas mūsu datoriem?
- Tik intensīvi darbodamies, tie pārkarsuši, kaptein.
- Steidzies pierādīt manus maldus?
-Jūs apgalvojāt, ka nemaldāties, kaptein! Ja tā būs, es to pierādīšu.
Pametis kajīti, kapteinis sekoja Redlijam, un es ierāvos vēl dziļāk ēnā, kaut arī redzēt viņš mani nevarēja. Viņi devās uz galveno klāju, un es sekoju.
- Es taču tevi pazīstu, Redlij! Šis skrējiens tev diez ko nepatīk…
- Ja ar “skrējienu” jūs domājat mūsu īsto uzdevumu, debess ķermeņu iezīmēšanu kartēs un pasauļu izzināšanu…
- Nu nē! Es domāju šo! teica kapteinis, iznākdams uz plašā galvenā klāja, kur šobrīd nemanīja nevienas dzīvas dvēseles; es viņam sekoju. Ko jūs zināt, Redlij, par tumšo planētu un gaišo komētu ceļiem?