- Jums, kaptein, mani jāpamāca, Redlijs atbildēja.
- Un to es darīšu, kapteinis sacīja. Lūk, tūkstošreiz tūkstoš zvaigžņu, atrastu, iezīmētu un izsekotu! Pārvelciet ar roku pār izplatījumu! Sataustiet Haleja komētas garo ceļu, sajūtiet Mazās Aljostro komētas karstumu! Te nu mēs redzam Dieva pusnakts murgu atainu kā tās klaiņojušas un sadūrušās, Viņa garās naktsdomas. Sapnī Dievs jūt prieku un parādās zaļas Zemes! Dievs kaujas ar lietuvēnu no Viņa acu un mutes plašā nemiera izceļas Leviatāns! Un traucas šurp! Es zinu, kā mēs aizšķērsosim tam ceļu, turklāt ļoti drīz, pusotru mēnesi
pirms tam, kad tas varētu izpostīt Zemi. Mums jārīkojas veikli, lai to negaidot pārsteigtu.
- Pārsteigtu! Novērsdamies no spoži zvaigžnotā ekrāna, Redlijs uzlūkoja kapteini. Ser, jūs taču nevarat pārsteigt komētu! Tā ir nedzīva, tai viss ir vienalga.
- Toties es esmu dzīvs, un man nav vienalga!
Redlijs paraustīja plecus. Un šo zināšanu nastu jūs uzkraujat kādam lielam klaiņotājbērnam, nejauši sastaptam kosmosa radījumam, kas uz visiem laikiem zaudējis mājas… Es…
- Runā vien! sacīja kapteinis.
-Ja ir tiesa tas, ko apgalvo cienīgtēvs Kolverts, ser, ka mēs un kosmoss esam viena miesa un asinis, ka visas saules, pasaules un to radības ir no vienas vielas, vienas lielas pārpasauļu gribas apliecinājums, tad arī tas rēgs, par ko allaž stāstāt, ser, tā komēta, teiksmu nezvērs, kura aste izstaro šausmas, beigu beigās arī ir diženā Dieva vēlme. Ne jau nu Viņa vājums vai izmisums, bet spožā griba, gaismas uzšķīlums Visuma telpas naktī! Vai gan jūs sacelsieties pret Viņa dvašu?
- Ja tā izdedzināja man dvēseli un piedevām acis jā! Paklau tik, kādas skaņas tā raida tagad, šobrīd!
Kapteinis pastiepa roku, pieskardamies pie ekrāna. Enerģijas impulss atbrīvots izplūda pārvārīgos skaņu viļņos, kas izplatījās visā kuģī.
Gandarīts pamājis, kapteinis turpināja: Tā dvaša, par ko jūs ieminējāties… tā ir auksta. Gluži kā visu pasauļu kapsētas būtu kaut kādi palaistas kosmosā un, gaismas gadu līķautā sapinušās, miljardmiljardiem cilvēku dvēseļu lūgtos pēc atbrīvošanas. Es… mēs… dosimies tās glābt!
- Ta skaņa tā nav dzīvības skaņa, ser, tikai haosa radīti ķīmiski procesi; te viena, te otra asteszvaigzne tos parādīdamās velk sev līdzi. Vai tiešām jūs gribat apstādināt šo milzīgo, balto pulsu, ser? Tikpat labi jūs varētu vēlēties apstādināt sev sirdi.
- Un ja nu abi apstājas reizē? jautāja kapteinis. Vai gan tad mana uzvara pār Leviatānu nebūs tikpat diža kā Leviatāna uzvara pār mani? Mazs cilvēks vai briesmīgs likteņa
nesējs tie abi sver vienādi, ja pretī svaru kausā ir likta nāve.
- Bet, kaptein, gribēdams to nīcināt, jūs gribat: nīcināt pats savu miesu, ko Dievs jums uz laiku aizdevis, Redlijs iebilda balsi, kas liecināja par klusu izmisumu.
- Šī miesa man riebj! kapteinis iekliedzās. -Ja viss ir viens viens Dievs, kas mums parādījies kā minerāli, gaisma un tumsa, kustība, ar saprātu apveltīts cilvēks, ja tā komēta ir mana īstenā māsa, kas lepodamās staigā man garām, pārbaudīdama manu Ijaba pacietību, vai tad tā nav zaimošana visupirms izmēģināt tās varenību ar mani? Ja esmu miesa no Dieva miesas, tad kāpēc es tiku notriekts un padarīts akls? Nē, nē! Tas briesmonis ir no ļauna. Tā baisais ģīmis lūkojas peklē. Ta spožais bezprāta skatiens liek nojaust asinis, ar ko ieeļļo nakts murgu ritentiņus un iesmus ellē! Un, kaut es to uzskatītu par elles izvirdumu vai cilvēkēdāju haizivi, saldo asiņmuti, vai drausmu, baltžilbu masku, kas mesta Visuma telpā, lai cilvēkus biedētu un tos mudinātu uz pārcilvēcīgiem darbiem, kurus
miesa un dvēsele nespēj izturēt, kaut arī tā, es tam uzbrukšu! Godātais, nestāstiet man te par zaimošanu! Leviatāns gribēja mani notiesāt brokastīs. Šovakar dzīrošu es, mielodamies ar briesmoņa miesu!
- Ak Dievs… — dzirdēju Redliju čukstam.
- Dievs, stāvi mums klāt!
- Mēs esam Viņa aizgādībā, sacīja kapteinis. -Ja mēs esam Viņa radīti, tad kļūsim par dzīslām Viņa rokā, kura ceļas, lai nogalinātu balto nezvēru! Vai tad jūs atsakāties no tik varenām medībām?
- Labprāt atsacītos, Redlijs nomurmināja.
- Un tagad es labprāt dotos pārbaudīt datorus, kaptein!
Redlijs jau pagriezās uz iešanu, taču apstājās, izdzirdējis kapteiņa balsi:
- Nu tad jūs esat tikpat traks kā es. Nē, vēl trakāks! Jo es neuzticos pat “īstenībai” un tās bezprātīgajai mātei, pasauļu telpai, bet jūs savā nevainībā esat pieķēries šaubīgiem cilvēka darinājumiem, kuri spēj pat izskaitļot laimīgas beigas! Kas pieguļ mehānismu, tas atmodīsies bez
pauriem. Ak jeziņ, es jūs jau redzu ka pavesta kora zēnu! Tāda nevainība man cērt līdz kaulam!
- Ser, es esmu pret jumsRedlijs atbildēja. -Taču neesmu jums bīstams. Lai kapteinis labāk piesargās no kapteiņa. Bīstieties pats sevis, ser!
Tad Redlijs vēlreiz pagriezās un šoreiz patiešām aizgāja.
4. nodaļa
Drūmu domu pilns, es atkāpos un atgriezos kajītē. Līdz rītausmai atlikušās stundas aizvadīju, savā guļvietā nemierīgi dīdīdamies un grozīdamies, bet Kvello tikmēr rāmi dusēja, sapņodams kas zina kādus citplanētiešu sapņus.
Tiklīdz atskanēja zvans, es piecēlos un devos uz sakaru klāju. Tur ieraudzīju astronautu Smolu, noliekušos pār pulti.
- Vai tu zini, ka raķete kosmosā barojas pati? viņš man jautāja.
- Barojas? Kā tu to domā?
- Kā liela zivs tā gozējas saules vibrāciju, kosmosa starojuma un starpzvaigžņu rentgenstaru straumēs. Allaž izsalkuši, mēs šis kuģis cenšamies tikt uz kliedzienu un spiedzienu, un atbalšu banketiem. Es šeit kvemu dienu un
nakti, tverdams kosmosa viļņu bangas visapkārt. Pa lielākajai daļai dzirdu tikai visvisādu dūkoņu, sprakšķus un vibrācijas. Bet reizēm… gluži nejauši.r. Paklausies!
Smols aizskāra kādu kontaktu un no pults skaļruņa sāka plūst balsis… skaidri dzirdamas cilvēku balsis! Smols pagrieza galvu uz manu pusi; viņa sejā staroja savāda gaisma.
Ta stāvēdami, mēs klausījāmies sen pagājuša laika radiopārraides, skaņas, ko pulkiem Zemes ļaužu klausījušies pirms divsimt gadiem. Čērčils runāja, un Hitlers bļāva, un Rūzvelts atbildēja, un pūlis auroja; mēs dzirdējām arī futbola un beisbola spēļu troksni mūžībā nogrimušās pēcpusdienās. Skaņas nāca te skaļākas, te klusākas, uzplūzdamas un atplūzdamas kā jūras viļņi.
Smols teica: Neviena skaņa, kas radusies, neizzūd pavisam. Tas visas paliek elektrības mākoņos, un, tos aizskarot ja izdodas atrast -, mums pretī lido atbalsis no senām kaujām un garām laimes vasarām, un maigiem rudeņiem…
- Godātais Smol, es sacīju, mums vajadzētu šos raidījumus ierakstīt, lai varētu klausīties vēl un vēl. Vai ir arī citi? Ko esi atradis?
- Esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini radioļaudis, smieklu atskaņas, politiski joki. Klausies!
Smols atkal kaut ko iekustināja uz pults. Mēs klausījāmies atstāstu par brīdi, kad uzliesmoja “Hindenburgs”. Par to, ka tūkstoš deviņi simti divdesmit septītajā gadā Parīzē nolaidies Lindbergs. Tūkstoš deviņi simti divdesmit piektajā gadā kāds ar uzvārdu Dempsijs bija uzveicis kādu ar uzvārdu Tanijs. Skatītāji šausmās kliedza, pūļi gavilēja. Un tad viss lēnām noklusa.