- Mēs esam pārāk tālu, teica Smols.
- Atgriezies! es iesaucos. Tā ir mūsu vēsture!
Pults atkal ieskanējās. “Šovakar Dauningstrītā desmit premjerministrs Cērčils…”
Uz klāja uznāca kapteinis.
- Kaptein, mēs esam trāpījuši uz Zemes tālās jaunības avotu. Senu gadsimtu balsīm. Dīvaini
radioļaudis, smieklu atskaņas, politiski joki… Klausieties!
Un kapteinis Bezgala skumji noteica: Jā, jā… Pēc tam: — Smol, Džouns, liecieties nu mierā! Viņi sarunājas ar sevi. Mēs nevaram ne smiet, ne raudāt, ne tēlot viņiem līdzi. Viņi ir miruši. Turpretī mums stāv priekšā sadursme ar īstenību.
Smols atkal pieskārās pie konsoles, un pēdējoreiz atskanēja: “Mantls izraujas uz priekšu!”* Tad klusums.
Es paberzēju vaigu, noslaucīdams asaru. Kāpēc man jāraud? es pats sev brīnīdamies vaicāju. Šīs balsis tie taču nav mani laikabiedri, ar kuriem man saistītos jelkādas atmiņas. Tomēr kādreiz tie bija dzīvojuši. Viņu pīšļi kairināja man dzirdes nervus, un es nespēju to neievērot.
Tad pēkšņi kuģa skaļruņi paziņoja: “Zilā trauksme! Visi novērošanas posteņi uzmanību! Sektors CV7! Visi novērošanas posteņi uzmanību! Zilā trauksme!”
* Mantis (Mickey Charles Mantle, 1931-1995) izcils ASV bcisbolists.
Mēs ar Kvello stāvējām viņa postenī pie ekrāna, ļoti brīnīdamies par to, ko tas mums rāda.
- Augstais Dievs, es sacīju, kas tas tāds?
- Mēness, atbildēja Kvello.
-Jā, bet kas par mēnesi! Tas izskatās tik vecs, daudz vecāks par mūsējo. Un uz tā var saskatīt pilsētas un ciemus, un iznīkušus augļu dārzus. Kā tev šķiet, cik ilgi tas jau riņķo izplatījumā, pamests viens?
Darbodamies ar pulti, Kvello attēlu palielināja. Miljons un desmittūkstoš gadu, reizināts ar desmit! viņš teica. Bet cik skaisti, skaisti… Torņu smailes, logu dārgakmeņi, pagalmi, kas aizvilkušies ar laika smiltīm…
Tad mēs izdzirdējām Redlija balsi: Būt gatavībā! Samazināt ātrumu!
Un kapteiņa balsi, kas viņu pārtrauca: Mister Redlij!
- Kaptein, bet šis mēness! Tas ir ļoti vecs un vērtīgs. Mūsu uzdevums ir pētīt, atrast, ziņot!
- Ticu, Redlij… Es to dzirdu jūsu balsi. Jauka, zudusi un tālēs aizklīdusi pasaule, sens skaistums, kas mums paslīd garām un garām tam jāpaslīd. Atsākt virzību!
Un kuģa apziņošanas skaļruņos atskanēja jauna pavēle: Atjaunot pilnu gaitu! Zilā trauksme atcelta!
Vientuļā mēness attēls, kas bija balsnījis uz visiem kuģa ekrāniem, samazinājās un aptumsa.
- Atkal zudis, noteica Kvello.
Un atkal mums visapkārt pletās melna bezgalība.
5. nodaļa
No Smola pults caur sprakšķiem nāca vāji saprotamas balsis nāca no neaprakstāma tāluma: “Zibens 1” izsauc “Cetus 7”! Te “Zibens 1 ”! Mēs atgriežamies pēc divpadsmit gadiem kosmosā. “Cetus 7”, vai jūs dzirdat?
Apžēliņ, cits kuģis! es sevī noteicu.
Mani sasniedza Kvello domu balss: “Neticami! Visuma jūdžu miljardos… Kāda ir varbūtība…”
- Satikt citu kuģi? es vaicāju.
- Te “Zibens 1”! balss atskanēja atkal.
- “Cetus 7”, vai iedegt signālugunis?
No visām pusēm uz galvenā klāja bija saskrējuši komandas vīri, visi drūzmējās pie monitoriem.
- “Cetus 7”, mēs; lūdzam atļauju tuvoties, savienoties un ieiet kuģī!
- Jā! mūsu komanda nokliedzās.
- Nē! nodārdināja kapteinis.
- ‘‘Cetus 7”, lūdzu, atbildiet!
Kapteinis pavēlēja Smolam ieslēgt sakaru kanālu, kas ļāva sazināties ar otru kosmosa kuģi.
- “Zibens 1”, te "Cetus 7"! Atļauja noraidīta.
- “Cetus 7”, lūdzu, apstipriniet: atļauja noraidīta? Vai es jūs saprotu?
-Jā, mūsu kapteinis atbildēja.
- Bet, kaptein, mani vīri! Paklausieties!
Atklātajā sakaru kanālā bija dzirdams, ka otrā
kuģī vairāku tūkstošu jūdžu attālumā atskan skaļi protesta saucieni.
- Nolādētie nelgas ar savām bērnu spēlītēm! mūsu kapteinis satraucās. Mums nav laika. Nav laika!
- Laika?! otra kapteiņa balss brīnīdamās atteica. Ak jēziņ, lai nu kā, bet laika gan šeit ir pārpārēm! Dievam laika netrūkst! Un man?
Ir piekrāts tik daudz ilgu gadu un jaunu ziņu par neparastām zvaigznēm, baisām komētām!
- Komētām? iesaucās mūsu kapteinis.
-Jā gan, ser, lielākā komēta Visuma telpā! -
apgalvoja “Zibens 1 ” komandieris.
- Nu tad gatavībā! teica mūsu kapteinis.
- Atļauja ienākt kuģī!
Ekrānos mēs vērojām “Zibens 1” tuvošanos. Gan no viena, gan otra kuģa pastiepās mehāniskas rokas, un abi kuģi apskāvās kā draugi. Ar dobju dunu tie savienojās pavisam; ne stunda nepagāja, kad “Zibens 1” kapteinis ieradās uz “Cetus 7” un sveicināja:
-Jonass Enderbijs, “Zibens 1” komandieris. Viņš iznāca no slūžu kameras, un viņam sekoja ap desmit “Zibens 1” komandas locekļu tumšādaini, gaišādaini, vīrieškārtas, sievieškārtas, īsi, gari, cilvēki un citplanētieši; tie nāca iekšā, skatīdamies apkārt. Mēs smaidījām tiem pretī, alkstot uzzināt, ko tie mums vēstīs.
Vēlāk kopējā ēdamzālē kapteinis Enderbijs, sēdēdams garā galda vidū pretī mūsu kapteinim, pacēla glāzi, ar viņu saskandinādams.
- Uz jūsu veselību, ser! viņš iesaucās. Nē, nekā uz manējo! Ak Dievs, jau deviņi mēneši, kopš neesmu apslapinājis rīkli ar īstu dzeramo! Nudien, esmu iznēsājis bērnu! Tas bērns ir slāpes.
Un “Zibens 1” komandieris dzēra.
- Lejiet vēl! viņš pieprasīja.
- Jā, iedzeriet! teica mūsu kapteinis. Un tad stāstiet!
- Vai jums labpatiktos klausīties par komētām? apvaicājās komandieris Enderbijs no “Zibens 1”.
- Uz tām esmu noskaņots, sacīja mūsējais ar spožu mirdzumu acīs.
Mēs visi pavirzījāmies mazliet tuvāk cik nu likās piedienīgi -, lai nepalaistu garām ne vārdu.
- Šķiet, pats Dievs man apvēmis seju, teica Enderbijs. Vēl neesmu notīrījies. Tas bija
briesmonis vislielākais, visgarākais, visspožākais…
- Leviatāns? nenocietās mūsu kapteinis. Pārsteigts Enderbijs skaļi noelsās. Jūs to
pazīstat?
- Vai jūs to izsekojāt?
- Izsekot? Pie velna, tas nosūca man asinis un salauzīja visus kaulus! Labi, ka vēl tiku projām dzīvs.
- Ahā! iesaucās mūsu kapteinis. Nu, dzirdat, Redlij?
Enderbijs teica: Ser, es nejokoju! Tas mani gauži mocīja. Tas mūs aprija mūs, visu komandu un kuģi, aprija kā badains zvērs, vienā kampienā! Ar visu kuģi mēs bijām Leviatāna iekšās!
- Vai dzirdat, Redlij? Leviatāna iekšās! Iekšās!
-Jums tas liekas varens joks, kapteini? jautāja “Zibens 1” komandieris.
Mūsu kapteinim pieceļoties, visapkārt iestājās kapa klusums.
- Es negribēju nevienu aizvainot. Lai nu kurš, bet es gan zinu…
- Bet tas tiešām bija varens joks!,..turpināja Enderbijs. Ko gan var darīt, atrodoties baltā vaļa iekšās? Viņa vēderā mēs uzdancojām džigu!
- Un tomēr… tomēr… jūs stāvat šeit!
- Ser, tas nespēja mūs sagremot! Mūsu smiekli tam sagādāja vēdergraizes. Mēs tajā riņķojām kā nāves dejā augšā, lejā, atkal augšā, par savu likteni nenieka nezinot, vien histēriski smejot un ja nu laimējas? Smieklu šaltis mēs izšāvām pret to kā lielgabalu zalves!