Kapteinis viscaur drebēja. Jūs dejojāt? Un smējāties? viņš neticīgs apvaicājās.
Un, pieskardamies pie labās acs, Enderbijs, “Zibens 1” komandieris, viņam atbildēja: Jā! Tiesa gan, pirms ieslīdējām Leviatāna iekšās, tas izrāva man vienu aci. Ieskatieties… nu man ir stikla acs! Iru kristālstikls, visdzidrākais! Vai gribat, lai to izņemu un paripinu?
- Nē, lai nu paliek… teica kapteinis. Es jums ticu.
- Redzu, ka ticat, turpināja Enderbijs.
- Vienreiz tam izdevās, bet ne gluži. Arī otru aci tas man būtu izrāvis, ja vien tik spējis. Bet mēs cēlām tādu traci, ka Leviatānam kļuva nelabi un tas mūs izspļāva atpakaļ, pie zvaigznēm!
- Kur tas bija? mūsu kapteinis iesaucās, sagrābdams Enderbiju aiz pleca.
- Desmit miljoni jūdžu aiz Saturna orbītas visattālākā punkta.
- Vai dzirdat, Redlij? Ta tuvojas, nav novirzījusies no kursa!
- Kursa? “Zibens 1” kapteinis iesmējās.
- Varbūt jūs domājat, ka tā apzinās, ko dara, un zina, kurp dodas? Kā iespējams perināt kaut kādus plānus un nospraust kursu haosā? Kur palika tas džins? Man vēl jāiedzer.
Redlijs panācās tuvāk un visiem salēja ugunīgo dziru.
- Mani aprēķini ir pareizi un precīzi! iekliedzās mūsu kapteinis, sagrābdams Redliju aiz delma, tā ka džins izšļācās uz visām pusēm. Es došos tam spokam pretī!
- Ar manu ieteikumu? brīnīdamies teica Enderbijs. Vai es to attēloju pārāk košu? Pie velna! Viņš papurināja galvu. Nu tad iedzersim uz trakulību un neprātu, un jautriem meldiņiem! Uz Leviatānu un jums, kapteini Kad tas jūs izspļaus, trieciet tam pa purnu! Ja Dievs būs lēmis, ka tas jūs izspļaus…
- Ko mēs vēl gaidām? sauca mūsu kapteinis; piere tam spīdēja, pēkšņi norasojusi.
- Komanda, uz klāja!
Enderbijs piecēlās un teica: Klau, kaptein, vai tad mēs nevaram uzkavēties pie jums vēl mazliet ilgāk? Maniem vīriem tas nāktu par labu jauni draugi, jaunas sejas, jaunas ziņas no mājām… Mēs esam gurdi un izslāpuši kā zeme.
- Manas slāpes ir lielākas, atbildēja kapteinis. Steigsimies turp!
Glāzi iztukšojis, Enderbijs trieca to pret galdu.
- Pie velna jūs, ser! Traucieties savā neprāša cīņā, ja nu jums to tieši vajag!
Viņš piecēlās un deva zīmi komandai, lai tā seko. Astronauti izlīkumoja pa gaiteņiem līdz
slūžu kameras durvīm, uzvilka skafandrus un devās uz savu kuģi.
Pēc neilga brīža “Zibens 1” un tā vīru vairs nebija, tie atkal bija saplūduši ar mēmo bezgalību.
6. nodaļa
Pašā viltusnakts melnumā kapteinis staigāja pa atpūtas kajīšu gaiteņiem.
Notvēris viņa domas, Kvello tās čukstus raidīja man: “Ak tā gan, izliekaties guļam? Atpūtiniet savas gurdās galvas, kas mani nīst, turēdamas par iebildīgu nelgu! Bet, ja pats Kristus šonakt staigātu pa izplatījumu…”
“Kristus ne,” Kvello piemetināja no sevis. “Tikai viens no Viņa noklīdušajiem ganiem.”
*
Nākamajā rītā Redlijs pavēlēja man un Kvello ierasties Smola sakaru postenī. Tur mūs jau gaidīja komandas biedrs Dounss.
- Sis sakaru seanss ierakstīts vakarnakt, Redlijs sacīja, pamādams Smolam; tas pieskārās pie kāda pults taustiņa. Vispirms dzirdējām
parastos sprakšķus un kosmosa viļņu pulsu, tad dziļa, spēcīga balss ierunājās:
“Te “Raele”! Te “Raele”! Teoloģiskais zvaigžņu kuģis “Raele” Svētceļnieka Pija vadībā izsauc “Cetus 7”! Atbildiet, “Cetus 7”!”
Un mūsu kapteinis atbildēja: “Šeit “Cetus 7"\" “Vai neesat manījuši kosmosā dreifējam mazu glābšanas raķeti?” Pijs sēri jautāja. “Kosmosa vētra to aiznesa projām. Tajā ir drosmīgi garīdznieki, kas bija apņēmušies izsekot komētu…” “Leviatānu?” mūsu kapteinis viņu pārtrauca. “Jā!” atbildēja “Raeles” komandieris. “Raķetē ir mans dēls, mans vienīgais dēls, krietns Dieva bērns… Zinātkārs, bezbailīgs… Viņš to sauca par Lielo, Balto Līgavu. Kopā ar vēl diviem krietniem vīriem viņš devās to meklēt. Un tagad es meklēju viņu. Vai jūs man palīdzēsiet?”
“Ser, man nav laika,” mūsu kapteinis atteica. “Laiks!” iesaucās “Raeles” komandieris. “Es esmu zaudējis visu. Jums man jāpalīdz!”
Atkal mūsu kapteiņa balss: “Prom! Es dodos jūsu dēlu atriebt. Lai Dievs jums palīdz, kapteini”
“Racles” kapteinis dziestošā balsi atbildēja: “Lai Dievs jums piedod, “Cctus 7" pavēlniek…”
Ieraksts pārtrūka. Mēs visi pieci satriekti cits citu uzlūkojām. Es sacīju: Tātad “Raele” dodas projām, apraudādama savus zudušos bērnus, bet kurp traucamies mēs? Pretī iznīcībai?
Mani biedri lūkojās sāņus.
Kvello ieteicās: Mister Redlij, jūs likāt mums ierasties.
Varēja dzirdēt, ka tālumā atveras slūžu durvis un kaut kur savā dīvainā, fascinējošā gaitā neredzams soļo kapteinis.
Palūkodamies griestos, Dounss jautāja: Vai runa būs par viņu?
- Par viņu un šo to citu, Redlijs atbildēja.
- Par senu radiopārraižu mākoņiem, ko mēs palaidām garām bez ievērības. Par astronautiem, mūsu biedriem, kas, noguruši pēc tāla ceļojuma, ilgojās palikt mūsu vidū. Par priesteriem, kurus mēs atsacījāmies glābt. Par uzdevumiem, kas paliek neizpildīti…
Iejaucās Dounss: Bet, ser, kapteinis teica, ka šī komēta esot mūsu galvenais uzdevums!
- Nu labi, pārbaudīsim kapteiņa aprēķinus, sacīja Redlijs. Viņš apgalvo, ka gaidāma komētas sadursme ar Zemi, vai ne?
- Jā, mēs korī atsaucāmies. Nu protams!
- Lūk, Zeme! teica Redlijs, rādīdams zvaigžņu kartē. Douns, iegaismojiet! Tagad iegaismosim Leviatānu… tā! Lieciet Zemei un spožajam debesu ķermenim kustēties savās trajektorijās… tā… tagad skatīsimies, kas notiks. Dators, saņēmis informāciju, visu izskaitļo un vada to gaitu. Lūk!
Milzīgais ekrāns šķita iekvēlojamies. Mēs redzējām savu planētu, Zemi. Redzējām Leviatānu. Zeme kustējās. Komēta kustējās. Visums rotēja. Leviatāns traucās izplatījumā, Zeme griezās ap Sauli.
- Skat, skat, tās tūliņ sadursies! Dounss iesaucās. Nav šaubu, ka komēta Zemi iznīcinās! Tieši kā kapteinis teica.
- Nē, tā nenotiks! atcirta Redlijs.
Un, lielajai zvaigžņu kartei pulsējot, varenā komēta gluži kā spoža josla pašāvās Zemei garām, to neaizskardama.
- Vai redzat? Tā jau ir projām, Redlijs teica.
- Komēta turpina ceļu. Ar Zemi tā nesaduras.
Mēs nolūkojāmies, kā rā izgaist.
Redlijs izslēdza karti.
Dounss ierunājās; Kapteiņi nemelo.
- Jā, kapteiņi nemelo, — teica Redlijs, ja vien nav jukuši. Jo tad meli ir viņu vienīgā patiesība. Kvello!
Mans draugs nervozi saknosījās.
- Kvello zina. Kvello, šie vīri slāpst! Dod viņiem gaisu! Redlijs sacīja.
Kvello stāvēja kluss, aizvērtām acīm un visbeidzot sevī noteica: “Ak, laiku tēvi, piedodiet!” Nāciet šurp… Viņš mums pamāja un, aptvēris ar savām zirnekļrokām, pievilka mūs sev klāt. Lai sakopoju jūsu domas… Tā! Lai nu tā būtu…
Mūsu dvēseles saplūda vienotā lokā. Mēs paraudzījāmies augšup. Kvello mūs visus bija saistījis ar kapteiņa prātu un garu, un balsi.
Uz visaugstākā klāja, no kura paveras zvaigznes, mēs izdzirdējām kapteini iesaucamies:
- Es laikam to redzu!
Jutāmies briesmīgi pārsteigti, jo kapteiņa balss mūsu domās bija skanējusi pilnīgi skaidri, lai gan viņš pats bija bezgala tālu projām.