Kvello papurināja galvu un atkāpās; kapteiņa balss izgaisa.
- Kvello! Lūdzu! Mums tas jādzird, es sacīju.
Draugs vēlreiz mūs visus savāca savās ķetnās. Viņa acis un jokainie zaļie vaigi likās kvēlojam. Kvello apziņas pastiprināta, kapteiņa balss atkal skanēja skaidri:
-Jā, laikam gan es to redzu! Talas, sen mirušas pasaules ielaužas manā tumsā ar dzīvības ainām vēl, vēl un vēl aicinot: mēs esam! Atcerieties! Par mums domājiet! Mūsu grēkus piedodiet, mūsu labos darbus cildiniet, kaut miesas mums vairs nav un nerit tajā asins, un zudusi ir asins skurbā griba. Un vienlīdz arī izmisums tas, ko mēdz saukt par cerību, ar ko ik rītu cilvēks mostas. Atcerieties mūs!
Jūs mītat manā sirdī, kaut es jūs nepazinu… Es tagad jūsu senās varoņtakas minu. To uguni,
ko nesat, mans neprāts uzkurina; man tagad blakus esat, ja, mana sirds to zina!
Kā jūs man, tā es kādudien citām pasaulēm.. . kad šonakt piedzīvotais, viss, ko mēs teiksim un tēlosim uz šīs vientulīgās skatuves, pēc miljons gadiem no šī brīža atvērsies, lai uzziedētu tālā krastā… kur jums līdzīgie paraudzīsies augšup un vērtēs mūsu neveiksmi vai veiksmi, zaļo dzīvību vai baiso nāves viepli…
Brīdis klusuma, tad kapteinis atkal ierunājās:
-Tapat kā viņi, mēs klīstam, klīstam, klauvējam pie durvīm, lūdzamies pie loga… stāstām savus nodomus, attēlojam senus sapņus, gribētus vai negribētus… bet ceļš ved tālāk, gari gaismas gadi, un priekšā it neviena, kas zinātu… Ta viņi ar to, kas viņiem rada, un mēs ar to, kas mums, kā ēnu spēlē attēlosim mūžību, būsim divas filmas, kuras uz ekrāniem vienotrai pretī ēnojas un kuras nešķir nekas, nekas, nekas…
Es šonakt nokaušu vai tikšu nokauts! Bet gaismas vētru virpuļviesulī vēl neesmu dzimis…
Ak Dievs, es labprāt atgrieztos par bērnu, lai iesāktu no jauna, lai pirmās dienas rīts kaut nedaudz miera man atvēlētu!
Acis aizvēris, ļaudams rokām noslīgt, Kvello palaida mūs vaļā.
- Ak Dievs… saviļņotais Redlijs skumji nočukstēja.
- Tiešām ak Dievs! Tas nedrīkst turpināties! Tas jāpārtrauc! teica Smols.
Kvello ievilka un aizturēja elpu un atkal no tāluma pie mums atskanēja kapteiņa balss:
- Kungs, reiz es Tev lūdzu nebeidzamu dienasvidu! Nebeidzama nakts ir mana alga. Ak, baltais spožums! Ak, bauda, kuru kāroju un bīstos! Gars, nenodrebi! Esi stiprs! Jo šai reizē es neatkāpšos. Mans ceļš ved pāri visām gravitācijām. Kā pasaules, kas savā ugunīgā skrejā tik ap sauli, tā mana dvēsele… tā pazīst… tik vienu trajektoriju!
Mans aklais ķermenis, tas smelgdams kļūst par vienu lielu aci! Es tevi rieta tumsā ietriekšu, kā tu reiz uzdrīkstējies mani ietriekt! Lai plīvurs
kļūst par līķautu! Ar tavu tīmeklīgo, aklo gribu es tevi pašu nožņaugšu.. Leviatān! Leviatān!
Mēs jutām viņa rokas pastiepjamies un satveram, un nogalinām.
Visbeidzot atskanēja: Vai es to spēju, slāpes remdēdams?
- Slāpes remdēdams… Kvello atkārtoja savā paša balsī.
Mēs stingi stāvējām un klausījāmies; kapteinis bija apklusis.
7. nodaļa
Beidzot Redlijs ierunājās: Nu?
Dounss pacēla galvu un, kapteiņa palīgam acīs ielūkojies, teica: Tā bija neparasta, nelikumīga un noziedzīga svešu sarunu noklausīšanās. Mums nav tiesību!
- Un ārkārtēju briesmu apstākļos?…
- Vai jūs aicināt uz dumpi, ser? jautāja Smols.
Redlijs šausmināts atkāpās. Dumpi?! viņš pārjautāja.
Iejaucās Kvello: Viņš tikai… pārņems vadību.
Mēs atbildējām ar mēmumu un tādām pašām šausmām sejā.
Redlijs sacīja: Vai tad jūs tikko nedzirdējāt, kādas domas viņš auklē sirdī, ko grasās darīt?
Dounss atbildēja: Dzirdējām. Bet šīs domas, ko mēs no viņa aizņēmāmies… ar ko tās atšķiras no mūsējām? Sirdī katrs vīrietis vienlīdz dzejnieks un slepkava, tikai citi neparāda asinis uz āru!
- Jūs gribat, lai mēs viņu tiesājam par domām, teica Smols.
- Nu tad spriediet pēc viņa darbiem! atbildēja Redlijs. Leviatāns tuvojas. Mēs mainām kursu, dodamies tam pretī. Kāds ir rīkojies ar datoru. Pirms divdesmit četrām stundām tas rādīja vienu, tagad ko citu.
Dounss teica: Ta jau ar mehānismiem notiek. Astronomijas aplēses ir labas, bet asins jausma vēl labāka. Miesai ir vieglāk. Prāts un griba ir tieši tas, kas vajadzīgs. Kapteinim piemīt viss. Dators nejēdz, ka es eksistēju. Kapteinis gan. Viņš pēta, aptver, izprot, nolemj. Viņš man pavēl, kurp jādodas. Viņš ir mans kapteinis, tāpēc es klausu pavēlei…
- Un dodos ellē, Redlijs nobeidza.
- Kaut vai ellē! Dounss paraustīja plecus.
- īstā komētu, šo nešķīsteņu, vaislošanās vieta!
Kapteiņa aklās acis saredz Zvēru. Es arī nīstu zvērus. Ja viņš mani pamodinās, iekliegdamies -nē! -, es būšu viņa uzticamā atbalss.
Smols piebilda: Es arī!
- Un tu, Kvello? Redlijs jautāja, vērsdamies pie zaļā citplanētieša.
- Es jau tāpat runāju par daudz, Kvello atteica. Turklāt vienmēr kapteiņa balsī.
- Ismaēl?
- Es… man bail, es atzinos.
Smols un Dounss soli atkāpās. Vai drīkstam iet, mister Redlij?
- Nē! Redlijs iekliedzās. Pie velna, vai jūs arī esat ar aklumu sisti tāpat kā viņš? Kā lai jums ieskaidroju?
- Jūs esat nokavējis, Redlij, Smols teica.
- Es jums to ieskaidrošu, nolādēts! Iešu pie kapteiņa tūlīt pat! Un, ja nevēlaties nostāties man blakus, tad stāviet aizmugurē! Jūs visu dzirdēsiet no viņa paša mutes.
- Ser, vai tā ir pavēle?
-Jā!
- Nu tad… tieši tā, ser! teica Smols.
— Laikam jau… tieši tā!'teica Dounss.
Un visi trīs komandas biedri devās prom pa gaiteni, un mēs ar Kvello sekojām, cenzdamies saklausīt to savādo elektrisko pulsēšanu, kas allaž pavadīja mūsu kapteini, tik tuvo un tik tālo.
- Mister Redlij, jūs esat sadumpojies! Kapteinis bija ļāvis mums ienākt savā kajītē
un nu stāvēja, pagriezies mums pretī; viņa dīvainās, baltās acis šķita mūs bargi uzlūkojam.
- Ser, fakti gluži vienkārši apliecina, ka… Redlijs iesāka.
Kapteinis viņu pārtrauca, iesaukdamies: Vienkārši? Saules temperatūra ir divdesmittūkstoš grādu. Tomēr Zemi tā nesadedzina. Vienkārši? Man nepatīk cilvēki, kuri ierodas ar vienkāršiem faktiem un tad sludina katastrofas! Tagad klausieties, Redlij! Šā kosmosa kuģa komandēšanu turpmāk uzticu jums.
- Kapteini Redlijs pārsteigts iesaucās.
- Vairs neesmu kapteinis. Jūs būsiet tas, kurš baudīs slavu un atzinību par veikto likteņmisiju.
8. nodaļa
Nejūtu vēlmi aizskart likteņus, teica Redlijs.
- Kad būsiet pamēģinājis, jums tas iepatiksies. Jūs ieradāties pie manis ar faktiem? Ceru, ka aiziesiet ar ko vērtīgāku. Vai šeit ir kāds, kas redzējis komētu tuvumā?
- Skaidrs, ka neviens, ser, tikai jūs.
- Vai kāds ir aptaustījis komētas miesu?
- Mūsu vidū tāda nav.
- Kas gan īsti ir komēta, ja mēs tik ļoti tiecamies tai pretī?
- Kaptein, lūdzu, nenovirzieties!
-Nenovirzīties? Mēs dodamies kā zvejnieki ar
tīkliem jūrā. Kā kalnrači mēs nolaižamies dziļā brīnumalā, kur minerāli atmirdz raupji, toties kārdinoši. Visuma telpā klīstošs Leviatāns tas ir lielisks zivju bars, visu laiku varenākais loms. Iemetuši tīklus, mēs vilksim ārā brīnumus, tīru enerģiju, kas Galilejas brīnumiem liks nobālēt! Atslēguši apcirkņus, mēs smelsim pilnām riekšām! Un dārgakmeņu alu tur būs simtu simtiem! Tik spožas, ka jums iesūrstēsies acis. Ik nakti, visu nakti, ikkatru mūsu mūža nakti