- Un šie dārziņi māju priekšā! Ak Dievs! iesaucās Kārdifs.
Žogs pēc žoga aizslīdēja garām, un aiz katra auga pulkiem saulespuķu, turēdamas lielās, pulksteņa ciparnīcai līdzīgās sejas pret sauli, te kāds simts zem gobas, tur, nākamās mājas
priekšā, divi simti un pie nākamās vēl pieci, visas gatavas rādīt dienai sākumu un beigas, rītausmā atveroties un rietā aizveroties. Katra ietves posmam malā slējās resni, zaļi stublāji ar “galvu” tumšu seju dzeltenas, kruzuļotas aubes ietvarā.
- Izskatās pēc ļaužu pūļa, kas. vēro parādi, sacīja Džeimss Kārdifs.
- Varbūt tiešām, piekrita Eliass Kulpepers.
Pametis gaisā ar roku, viņš turpināja:
- Tomēr, mister Kārdif… Jūs esat pirmais žurnālists, kas kopš ilgiem laikiem pie mums ieradies. Kopš 1903. gada, kad mūsu pilsētiņā bija Mazie plūdi, nekas cits ievērojams nav noticis. Vai arī kopš 1902. gada, kad bija Lielie plūdi. īsi sakot, Vasara nav tāda pilsēta, kur ik brīdi kaut kas atgadās. Kas gan pie mums būtu meklējams žurnālistam?
- Kaut kas taču varētu atgadīties, Kārdifs atbildēja, juzdamies neomulīgi.
Viņš pacēla acis un pārlaida skatienu apkārtnei. Tu esi šeit, bet varbūt drīz nebūsi, viņš domāja. Es zinu, bet tev nestāstīšu, la ir briesmīga
patiesība, kas tevi vienā mirklī var aizslaucīt projām. Manas gara acis ir modras, bet mute klusē. Nākamība ir neskaidra un nenoteikta.
No krekla krūšu kabatiņas misters Kulpepers izņēma piparmētru košļājamās gumijas plāksnīti, izlobīja gumiju no papīrīša un iemeta mutē.
-Tatad jūs, mister Kārdif, zināt kaut ko tādu, ko es nezinu? viņš jautāja.
- Varbūt tieši jūs… zināt par Vasaru kaut ko tādu, ko neesat man pastāstījis, atteica Kārdifs.
- Nu tad cerams, ka mēs abi drīz viens otram izkratīsim sirdi!
To sacījis, Eliass Kulpepers maigi pievilka grožus, iegriezdams Klodu grantētā zemesceļā, kas veda uz kādas mājas saulespuķu pagalmu; lieveni rotāja uzraksts: “Ēģiptiešu brīnumi”. Pansija.
Stacijas priekšnieks nebija melojis.
Piramīdas nekur nebija redzamas.
Tobrīd pagalmā iebrauca veclaicīgi ledusrati ar tumšu, apsarmojušu kulbas muti; varēja manīt, ka arī zirgam, kas tos velk, neapšaubāmi derētu mazliet kravas ziemīgā vēsuma. Kārdifs jau sajuta mutē pirms trīsdesmit vasarām baudīto, sen aizmirsto ledus garšu.
Tieši laikā, noteica vedējs. Ir nu gan šodien karstumiņš! Nu, ķeras tik klāt! Un, pamezdams ar galvu, norādīja uz kulbu.
Tīra instinkta vadīts, Kārdifs izlēca no maizes ratiem un devās tieši turp; viņa, desmit gadus veca zēna roka pasniedzās iekšpusē un nolauza asu lāsteku. Viņš atkāpās un paberzēja ar to pieri. Otra roka instinktīvi ieslīdēja kabatā, lai izvilktu mutautu, kur lāsteku ietīt. To sūkādams, viņš pagājās malā.
5. nodaļa
- Kā garšo? viņš dzirdēja Kulpeperu vaicājam.
Kārdifs nolaizīja lāsteku vēlreiz.
- Konfekte!
Tikai tad viņš atskatījās uz ielu.
Aina bija gluži neticama. Visā ielā nebija nevienas mājas, kuras jumts nebūtu svaigi darvots vai noklāts ar gluži jauniem dakstiņiem vai kārniņiem, nevienas verandas, kur šūpoles nekarātos taisni un glīti. Ikkatrs spodrais logs laistījās kā vairogs Valhallas zālēs, saullēktā un saulrietā pieplūzdams ar tīru zeltu, pusdienlaikā dzidri iezilgans kā strauta ūdens. Ikkatrs stūra logs atklāja skatienam rindu rindām grāmatu, kas, plecu pie pleca saspiedušās kopā, glabāja mājas bibliotēkas zinību krājumus. Ikkatrai notekcaurulei bija sava muca, kur pavasaros un rudeņos satecēt lietusūdenim. Ik sētaspuses pagalmā uz stieņa karājās paklājs, lai, īpašniekam no tā izdauzot laika putekļus, greznie raksti atkal iemirdzētos visā košumā. Ik virtuvē kūpēja pannas un trumuļi, solīdami baudpilnu salkuma remdēšanu pusdienlaikā un laiskas
novakares, našķojoties ar tiem labumiem, kuri silda un ielīksmo ..
Viss bija jauns, svaigi krāsots, skaists, ne vai nojams un ideāls perfekta pilsētiņa, vienlaikus rāma un čaklas, neredzamas rosības pārpilna.
Kādās dziļās domās esat grimis? ievaicājās Eliass Kulpepers.
Vēl arvien aizvērtām acīm Kārdifs papurināja galvu; redzējis viņš neko nebija, toties daudz bija iztēlojies.
- To es jums nevaru sacīt, viņš atbildēja. Viņš iztina no mutauta un noskrumšķināja pēdējo lāstekas gabaliņu, tad, uzgriezis pilsētiņai muguru, kāpa augšā lievenī, sapņodams par to, ko vēl šeit varētu ieraudzīt.
Mēmā pārsteigumā Džeimss Kārdifs palika stāvam.
“Ēģiptiešu brīnumu” veranda bija garākā, kādu viņš jebkad bija redzējis. Baltu klūdziņu pinuma šūpuļkrēslu te bija tik daudz, ka viņš pārstāja skaitīt. Dažos no tiem bija atlaidušies jauneklīga izskata, pusmūžu vēl īsti nesasnieguši vīrieši, visi švītīgi ģērbušies, ar atpakaļ atķemmētiem matiem, izskatīdamies tā, it kā tikko būtu iznākuši no dušas. Un vīriešiem pa vidu sēdēja pajaunas, vairs ne gluži trīsdesmit un arī vēl ne četrdesmit gadu vecas sievietes ar puķainām vasaras kleitām mugurā, visas izskatīdamās kā nokāpušas no tapetēm ar rožu vai orhideju, vai gardēniju rakstu. Visiem vīriešiem bija vienādi apgriezti mati viena meistara darbs.
6. nodaļa
Visām sievietēm bija vienādi viļņotas frizūras gluži kā spožas ķiveres, ko iedvesmas uzplūdā darinājis kāds parīzietis, veidotas ar tvaiku un lokšķērēm vēl ilgi pirms Kārdifa piedzimšanas.
Tiklīdz Kārdifs bija uzkāpis lievenī, šūpuļkrēslu kustība aprima, visas sejas pievērsās viņam, visas rokas cēlās mierīgam, laipnam sveicienam. Viņš palocījās un baltie klūdziņkrēsli iekustējās atkal, un atkal atskanēja tērzēšanas murdoņa.
Nolūkodamies uz šo skaisto cilvēku rindu, Kārdifs nodomāja: Dīvaini, tik daudz vīriešu dienas vidū palikuši mājās… Tiešām dīvaini…
Tumšajā durvju četrstūrī, ko sedza odu siets, ietinkšķējās mazs kristāla zvaniņš.
Sievietes balss iesaucās: Zupa galdā!
Dažu sekunžu laikā šūpuļkrēsli palika tukši, jo visi vasarļaudis čalodami sagāja iekšā mājā.
Kārdifs jau gribēja viņiem sekot, bet tad apstājās un palūkojās atpakaļ.
- Kas tas ir? viņš nočukstēja.
Eliass Kulpepers, nostājies viņam blakus, nolika zemē somu.
- Tās skaņas, Kārdifs ieteicās. Kaut kur…
Eliass Kulpepers klusi iesmējās. Jā, mūsu pilsētiņas ragu orķestris, ceturtdienas vakara koncertā šie mums uzspēlēs. Patlaban šie mēģina svītu “Toska”. Jautrs gabals un nevelkas ilgi!
- “Toska”… Kārdifs nočukstēja, ieklausīdamies tālā pūtēju orķestra skaņās. Kaut kur…
- Ejiet tik iekšā! sacīja Kulpepers, plaši atvērdams Džeimsam Kārdifam durvis.
7. nodaļa
Iegājis krēslainajā priekštelpā, Kārdifs jutās kā nokļuvis vasarvēsā nojumē, kur dziest paēnā novietotas krējumainas piena kannas un klusi lāso leduskastes, uz gariem galdiem smaržo maize, bet uz palodzēm garo plātis ar sacepumiem.
Paspēris vēl soli, Kārdifs zināja, ka šeit ik nakti saldā miegā gulēs deviņas stundas un ik rītu modīsies līdz ar sauli, pilns zēniska prieka par to, ka sirds pukst strauji un asinis karsti riņķo dzīslās,