taure, balss: Sarkanā trauksme! Visi savās vietās! Sarkanā trauksme!
Aizskrējis uz savu posteni, es iegaismoju daudzpakāpju datorekrānu. Manām acīm pavērās krāsu rotaļa, elektronu gaismas raksti.
- Ko tas nozīmē? es pārsteigumā skaļi jautāju.
Pienācis un nostājies man aizmugurē, Redlijs atbalsoja ar savu jautājumu: Leviatāns?
Ar elektriski pulsējošo skaņu mums tuvojās kapteinis.
- Nē, viņš pienācis sacīja, lielā komēta vēl ir tālu, bezgaldaudzu jūdžu attālumā. Tā tikai raida savus sūtņus, lai mūs atbaidītu. Ta saceļ atomvirpuļviesuļus un gravitātes vētras, un apšaudi ar meteoriem, un kosmosnegaisu un rada saules uzliesmojumus. Neņemiet to vērā! Pret Leviatānu tas viss ir tikai puteklīšu deja.
Ieslēdzu savas pults sensorus un kapteiņa teiktais apstiprinājās. Kaut kur tālu, gandrīz ārpus uztveramības robežām, tomēr strauji tuvojamies, tie jauta briesmoni, neaptverami milzīgu un stipru.
Mūsu kuģis nodrebēja.
Dreboņa kļuva līdzīga krampjiem, gaismas zibšņi ekrānā šaudījās jau gluži neprātīgi. Skaņa bija kļuvusi ļoti stipra, tomēr mēs sapratām, ka tā vēl nav milzu rēkoņa, ar ko mūs sagaidīs Leviatāns.
- Kaptein, lūdzu atjauju griezties atpakaļ! Redlijs teica. Mums draud bojāeja.
- Uz priekšu, mister Redlij! Tas tikai pārbauda mūsu drosmi, skanēja kapteiņa atbilde.
Ekrānā atkal sacēlās un noplaka elektronu vētra. Tad pēkšņi klusums.
- Kas tas? Redlijs brīnījās.
- Tiešām! Ko tas nozīmē? jautāja kapteinis.
- Projām ir… es sacīju, neticīgi blenzdams ekrānā. Vētra, kura skrēja komētai pa priekšu, izzudusi. Un pats Leviatāns?…
9. nodaļa
Veicu vēl dažas skenēšanas, pārlūkodams plašo izplatījumu visapkārt mūsu kuģim, meklēdams draudīgus debess ķermeņus. Komēta! Arī pazudusi! Sensori to vairs neuztver!
- Nē! kapteinis iekliedzās.
- Jā, es atbildēju. Saskaņā ar rādījumiem kosmoss mums visapkārt ir tukšs.
- Paldies Dievam… — Redlijs sevī noteica.
- Nē un vēlreiz nē! kliedza kapteinis.
- Acis neredz… tomēr tai tur jābūt! Es to gandrīz sataustu! Es to jūtu! Ta ir…
- Projām, klusi ierunājās pazīstama balss. Kvello bija tepat blakus, raudzīdamies telpas tukšumā, ko atainoja datorekrāns.
- Kvello! es iesaucos. Tu esi atgriezies! Cik labi!
Draugs neatbildēja.
- Kvello, kas tur notika? Tur, ārā? es vaicāju.
Kvello lēni panācās uz priekšu. Tā bēru mūzika… ir apklususi. Mūsu lidojošo kapsētu vairs nav. Komēta… ar visām šausmām… ir zudusi.
Jā, bet kāpēc?
Kvello klusēja.
- Nu taču sakiet! kapteinis ierēcās. Beidzot, novērsies no ekrāna, Kvello atkal
mūs uzrunāja: Kosmosa vētra savainoja Laiku. Un Mūžības gaitā ir radies pavērsiens. Tā viela, kas ir tukšums… bezgalība… ir izgriezusies ar oderi uz āru… atoms pret atomu, molekula pret molekulu… daļiņa pret daļiņu… viss pretēji… Es to jūtu… ak!
Un Kvello pastiepa roku uz priekšu, it kā tverdams aizlidojošo saprātu.
Dzirdēju sevi iesaucamies: Tas nevar būt!
- Nudien ne! atbalsoja kapteinis bezgala neticīgs.
- Visums gan domā citādi, Kvello rāmi atbildēja. Vētra mūs sagrāba un nogādāja divtūkstoš gadus atpakaļ. Pagātnē, kas nu ir mūsu tagadne.
- Ja mēs esam pagātnē, tad kurā gadā? vaicāja Redlijs.
Kvello brīdi padomāja. Pirms jūsu Kolumba? Jā, katrā ziņā. Pirms Kristus piedzimšanas?
Visai iespējams. Pirms Romas Cēzars izbruģēja ceļus Britānijas tīreļos, pirms Platons runāja un Aristotelis klausījās? Varbūt. Ta dižā zvaigzne, Zvērs, par mums ir iežēlojusies.
- Žēlošana? Kāds te sakars ar žēlošanu? sašuta kapteinis.
Kvello ļāva meklējošam skatienam un prātam slīdēt kosmosā. Ta negribēja ar mums naidoties. Ta nolēma mūs paslēpt labi dziļi, lai mūsu starpā neizceltos karš. Tā devusi mums jaunu iespēju, pavērusi citu ceļu, kas aizved no tās projām. Nudien, ser, tā ir žēlsirdība!
- Nekādas žēlsirdības nebūs! kapteinis sauca.
- Elija… es nočukstēju.
- Ko?! viņš pavērsās pret mani.
- Elija. Tai dienā, kad startējām no Zemes. Elija pareģoja…
- Ko viņš teica? kapteinis pieprasīja.
- Kad, ceļojot ar šo kuģi, nokļūsiet tālu kosmosā, pienāks brīdis, kad ticat vai neticat redzēsiet zemi, kur zemes nebūs, redzēsiet laiku,
kur laika nebūs, kur sen miruši ķēniņi dabūs atpakaļ miesu uz kauliem un atgūs kroņus:..
- Tas bridis ir klāt? apvaicājās Redlijs.
Un Kvello atbildēja: -Jā-Jo… skarieties! Un sajūtiet… - •
Atmiņā atskanot pēdējiem Elijas vārdiem, es nobeidzu: Un tad ak vai! gan kuģis, gan kuģa kapteinis, gan viņa vīri viss, viss ies bojā! Tikai viens izglābsies.
Tikai viens, es nodomāju, vērodams, kā kapteinis ārdās.
- Mulki, nolādētie mulki! viņš kliedza. Šo pagātni mēs nepieņemsim ar visiem tās aizmirstības gadiem! Mēs neslēpsimies piramīdās un nebēgsim no siseņiem, lai pazemīgi lūgtos glābiņu no Kristus! Mēs cīnīsimies!
Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un gāja uz liftu, ar kuru varēja nokļūt augšklājos.
- Atveriet slūžas! viņš uzsauca. Es, aklais, došos ārā un pats sameklēšu briesmoni!
10. nodaļa
Kvello domas izlidoja ārpus kuģa, sekodamas vientuļajam kapteinim.
Un, kaut gan redzēt es viņu nevarēju, es dzirdēju, ko viņš visbeidzot teica šādus vārdus:
- Ko.7 Nekā nav.7 Viss zudis, aprimis.7 Vai tāds ir gals? Kad vairs nav ne trauksmes, ne vajāšanas, ne medību, ne mērķa? Ak, tieši tā man ir visvairāk baiclass="underline" nav mērķa! Un no šī brīža kas gan ir kapteinis? Kam derīgs, ko viņš dara, ja laiks un apstākli ir satriekuši stāvās kalnu grēdas un viņa priekšā paveras tik vienmuļš līdzenums uz visām pusēm, tik viena blāva ziemas novakare pat bez tējas tases pie kamīna, lai iesildītu vecos kaulus?
Ak Dievs, kad iztēlojos garas, bezjēdzīgas pēcpusdienas, kam gals nav sagaidāms vai arī
tas pienāk apdullumā, izžulgušas tējas lapas aukstā tase, kur nav ne kaislību, ne asins nav dzīvības, tieši tas var mani nokaut! Viena sausa lapa, ko pāršķirs grāmatā, būs nāvīgs belziens, viens viesistabas saulē dejošs puteklītis mani nosmacēs! Tā vienkāršība, kas slēpjas rātni tīrās un klusās telpās, kas vakaros rod mieru glīti klātās gultās un idiotu smaidos! Ak, aiztaupiet man to! Tāds aprimums ir vīna spiede, kas satriec dvēseli…
Un tomēr… Dievs… es jūtu… pats Visums šobrīd piepilda man sirdi ar klusu prieku! Neredzama apdziest kāda maza gaisma, bet kaut kur cita iedegas, lai spoži uzkvēlotu. Pusnakts manā dvēselē, bet kāda noklīdusi saule man atgādina: kaut kur pēc miljons gadiem reiz avotaukstā rītā zēns, piecēlies no gultas, gaidīs ceļojošu cirku tuvojamies ciemam un nesam dzīvību ar karogiem un bungām, un raibām ugunīm, un mērkaķēniem… Vai gan es labprāt liegtu viņam to šo prieku -, celties, lai skrietu cirka ratiem pretī? Jā, to es darītu!
Bet… nē, ak Dievs, nē taču! Sirds man lūst, kad viņu iztēlojos vārgu, mūža galā… bet vai es viņu brīdinātu, lai lapu nepāršķir un neļauj dzīvei sākties?