Jā, to es darītu! Jo mūsu dzīve tā ir apgrēcība pret mums pašiem.
Bet atkal, atkal es valdu mēli un ļauju viņam rotaļāties, kā iepatīkas… Ej, zēn, es viņam teiktu, traucies tālās galaktikās! Sāc dzīvot, tver prieku, baudu iepazīsti! Par mani nebēdā… Nekas, ja melnā naktī klīstu…
Smols, piepeši parādījies man aiz muguras, pasniedzās un kaut ko paregulēja uz pults. Ekrāns atdzīvojās, un mēs ieraudzījām kapteini šūpojamies izplatījumā ārpus kuģa, ar kuru viņu savienoja tikai gaisa caurule. Kapteinim rokā bija šaujamierocis, tomēr seja, vīdēdama zem maskas, pauda neizlēmību. Kvello domas meklējot sarosījās un saskārās ar krietnā Redlija domu pasauli, un tajā es izlasīju: “Kad viņš tā runā, kā man būtu jārīkojas? Darīt tam visam galu vai nedarīt? Kā gan viņš svaidās no gaismas uz tumsu, turp, atpakaļ… viņa ārprātā nav
pastāvības, viņš arī mani jau izsitis no prāta! Es viņu labprāt nogalētu. No otras puses", īstas pārliecības nav.”
- Leviatān! kapteinis kliedza melnajā tukšumā visapkārt. — Parādies! jo tev tur jābūt!
Es dzirdēju viņa elpu Izčaukstam bezgalībā, viņam gaidot atbildi, kas tā arī neatskanēja.
- Ak, Dievs, viņš turpināja, atgriez man kaut miljondaļu manu zēna sapņu! Atjauno man redzi! Kaut vienu mirkli šajā garā naktī dod man to spēku, ko piešķir pasaues aptversme, lai veicu iesākto, lai ar šīm acīm es tumsu saskatītu, bet, redzot kaut ko baltu, lai zinātu, ka tā ir nāve; lai savu roku spēku es beidzot liktu lietā! Atgriez man redzi, Dievs, jo es to vēlos un padevīgi lūdzu… lūdzos, raudādams un Tavā priekšā zemodamies!
To izteicis, kapteinis apsviedās apkārt, it kā grasītos aizkūleņot izplatījumā, it kā šie vārdi būtu likuši viņam zaudēt līdzsvaru.
- Nē! Kapteinī iekliedzās Redlijs.
- Bet… jā! Esmu uzklausīts! viņš sauca, cenzdamies noturēties uz vietas. Pagaidiet,
man atgriezusies redze! Es redzu zvaigznes! Ak… tūkstošiem, miljoniem… Zvaigznes!
Pēc tam viņš vairs tikai raudāja.
Redlijs, uz tām pašām zvaigznēm lūkodamies, teica: Paldies tev, Dievs, par pamācošiem brīnumiem… bet vai viņu tie izmācīs?
- Kas tas? Vai tu esi Redlijs? kapteinis iesaucās. Beidzot es redzu sava drauga seju! Viņš pastiepa roku, gandrīz pieskardamies pie pirmā palīga caurspīdīgās maskas.
Redlijs atbildēja: Jā, tā ir drauga seja. Un draugs jums saka: atgriezieties! Viss vēl ir labojams! Mēs esam ieguvuši laiku. Jūs atkal redzat. Ko vairāk mēs šobrīd varam vēlēties? Tas ir brīnums, zīme! Jums sniegta īsta Dieva dāvana! Tad rīkojieties saskaņā ar to!
- Es tā darīšu, atbildēja kapteinis. Bet vispirms ļaujiet man padzerties… paskatīties… Ak, Redlij, šī vēsā, kristālskaidrā redzesspēja avotūdens svaigums! Ak, cik daudz jaukas dīvainības, Dievs, Tavā pasaulē! Tik ilgus gadus esmu pēc tās slāpis! Kā lai tagad atdzeros?
Ļauj manim lūkoties un īsti viedēt! Ar platām acīm platām platām es to tveru!
Mūsu priekšā monitorā pulsēja lēni dzelten zaļi viļņi; mēs dzirdējām tālas, zvanu skaņas, cilvēku pūļu un pilsētu trotšņus._
Es saspringti ieklausījos
- Kvello, es jautāju, kas tas ir?
- Laiks… tas izgriežas uz otru pusi.
- Skaties, uztver! kapteinis viņam pavēlēja. Un Kvello stāstīja mums visu, ko redzēja un
uztvēra:
- Mezgls ticis vaļā… laika kamols atkal atraisījies! Gadi rit uz otru pusi. Esam atgriezušies! Leviatāns mums atdod mūsu laiku un gadskaitli. Patlaban ir divtūkstoš deviņdesmit devītais.
- Divtūkstoš deviņdesmit devītais! iegavilējās kapteinis. Redlij, vai jūs dzirdat?
-Jā, kaptein, jā!
- Mēs atkal esam paši savā laikā! Dievs mani apdāvina ar divām veltēm laika atgriešanos un redzi!
- Viņš dāsni devis, kaptein… Izlabojis kalendāru un sadziedējis jūsu acis.
-Ja vien tas būtu tiesa…
- Vai tad nav?
- Nē, tikai šķietamība! Ne jau Dievs, bet Zvērs mani kārdina, piešķirdams šīs veltes. Tas mani uzpirkt grib, lai viņam netuvojos, tas mani pārsātina ar redzes orģijām, lai apmierinos un vācos prom! Viltus dāvanas! Ja vajadzīgs, es pats sev acis izraušu vai aizšūšu ar diegiem! Es neesmu piemānāms un iebarojams! Es neņemšu! Es mierā nepalikšu! Ja laiks man atdots, es to izmantošu, lai pārdomātu darāmo. Ja redze man ir atdota, es noskatīšu, kur izrakt bedri pretiniekam. Leviatān, lai tavas veltes kļūst par zobenu, ko ietriekšu tev krūtīs!
- Kaptein, mēs varam glābties!
- Kāpēc? Lai bēgtu atpakaļ uz Zemi? Kas zin, pa ceļam laiks apvērsīsies atkal un mēs tur nokļūsim, lai apbedītu Kārļa Lielā kaulus vai noskatītos, kā Cēzars noasiņo forumā!
- Pie Kristus miesām! Ak, Dieva rēgs, ak, dod man spēku ietriekt viņam lodi pierē!
Redlija šaujamierocis nu tēmēja tieši uz kapteini.
- Jūs to nemūžam nedarītu.
- Bet ja es spētu!… Redlijs iesaucās. Cik brīnišķīgi būtu atgriezties uz Zemes un vienkāršībā vadīt dienas starp alu cilvēkiem un mamutiem… dzīvot, nevis murgus ciest kā tagad… baudīt atpūtu!
- Mister Redlij, mēs pūtīsimies, kad būsim iekļuvuši nogalētā baltā vaļa sirdī.
- Viss skaidrs, teica Redlijs. Man ir beigas. Kāds labums no šaujamā? Leviatāns jau nāk, lai mani aprītu kā nieku. Vai iesim ar to sveicināties, kapteini?
Parādījās liela gaisma, mūs apņēma neticama skaņa, varens, fantastisks žilbums un spožums.
Un Kvello atkārtoja: Lai mani aprītu kā nieku.
11. nodaļa
Dounsam ierodoties uz klāja, Kvello saslējās.
- Ser, jūsu tērps ir gatavs! Inženieris sniedza viņam pretī skafandru; tas bija uztaisīts no kaut kāda melna, stīva materiāla.
- Liels paldies! Kvello sacīja. Teicams darinājums!
Dounss ar pirkstu pabungoja pa metāla vairogekrānu. Gluži vai pašam gribas mirt, lai mani tajā apbedī.
- Nu tad neej nekur tālu, atteica Kvello.
- Var būt, ka tava vēlēšanās drīz piepildās.
- Kvello! es ierunājos.
Kvello saspringa un modri mani uzlūkoja.
- Tu taču dzirdēji.
Ser!
- Kapteinis atguvis redzi, taču ir aklāks nekā jebkad, es sacīju;
- Un mēs visi dalāmies viņa aklumā. Skaties!
Trakojošā gaismas vētra parādījās zem maniem plakstiem, kur Kvello to bija iesūtījis, un vienlaikus uzliesmoja arī visos kuģa ekrānos.
- Komanda! kapteinis iesaucās. Glābšanas skafandrus uzvilkt! Gatavībā pie glābšanas laivām! Redlij, iekšā! Komanda! Komanda!
Astronauti skraidīja šurp un turp, satraukti sakliegdamies.
“Komēta tuvojas. Ak vai!” es nodomāju. “Ta patiešām ir milzīgas, baltas šausmas, kas savā ceļā piepilda telpu un aprij zvaigznes. Bet te paskat… paskat tik! Mūsu komandas vīri! Skraidelē gluži kā bērni, kas aizrāvušies ar spēlēm!”
- Ieklausies viņu domās! Es tev to ļauju, teica Kvello, norādīdams uz astronautiem, kas rosījās mums visapkārt. Karsta asins šalc viņiem dzīslās. Ieklausies viņi tai gatavojas ar prieku!
Draugs aizskāra manu pieri, un komandas locekļu domas ieplūda manējās. Es dzirdēju sajūsmas kliedzienus, kaujas rēcienus un uzvaras aurus, cīņasbiedru baram brāžoties lejā no kalna pretī iznīcībai.
*
Kapteinis parādījās mūsu vidū, un visa komanda satraukta, gaidpilna viņu uzlūkoja.
- Vai esat jebkad kaut ko tādu redzējuši? viņš vaicāja. Ta uguns ak Dievs! Spožāka par miljoniem sauļu! Visi gatavībā!