- Tieši tā, ser! komanda nokliedzās vienā balsī.
- Tagad klausieties! kapteinis uzrunāja tos astronautus, kuri jau bija ietērpušies skafandros.
- Ikkatrā no kosmolaivām iedarbiniet apšaudes sistēmu! Smeliet no manas alkainās gribas šo zvēru iznīdēt lai tā kļūst par jūsējo! Jūsu rīcībā būs šaujamierocis ar staru, kas daudzkārt spēcīgāks par jebkuru elles lāzeru. Garāks, platāks, ātrāks, tiešāks! Darbiniet to! Lieciet zvēram
trūkties! Un gāziet viņu! Kosmolaiva numur viens, komandieri Douns?
- Jā, ser! Dounss atsaucās. ~ Kosmolaiva numur viens gatavībā!
-Starts!
Dzirdēju, kā dārdot aizšaujas pirmā laiva, aiznesdama līdzi Dounsu un tā palīgu.
- Kosmolaiva numur divi! kliedza kapteinis. Komandieri Smol?
- Jā, ser! Smola balss viņam atbildēja.
- Kosmolaiva numur divi… startam gatava!
- Starts!
Dārdiens, kuģis nodreb un Smola vairs nav.
- Mister Redlij, trešā laiva ir jūsu! Lai tā jums labi kalpo!
-Jā, ser! Rcdlijs man blakus atsaucās.
- Kvello!
Pēc kapteiņa uzrunas pagriezies pret draugu, es ieraudzīju, ka viņš jau uzvilcis melno skafandru.
- Kvello, jūs dosieties kopā ar Redliju! Ismaēls paliek šeit, uz bāzes kuģa, kopā ar mani. Gatavojieties kosmolaivas numur trīs startam!
Promiedams Rcdlijs vēl pajautāja: Kvello, jūs greznojaties savā bēru uzvalkā?
- Tas man ir pašā laikā, ser! Pašā laikā!
- Vai mani arī tajā pieņemsiet?
- Visa nāve ir viens liels zārks. Gana plašs, visiem pietiks vietas.
- Labi, Redlijs teica, tad viens uz abiem!
Pirms aiziešanas Kvello vēl pagriezās pret
mani, it kā grasīdamies ko sacīt.
- Kvello, ļauj man doties tev līdzi! es iesaucos. Kapteini? Vēlos lūgt…
Draugs mani pārtrauca: Nē! Paliec! Un dzīvo! Tu nodzīvosi ļoti, ļoti ilgu mūžu. Es, ielūkodamies nākotnē, tev to apliecinu. Kļūsti vecs, Ismaēl! Kļūsti laimīgs! Ardievu, dārgais draugs!
- Ak, Kvello, es nočukstēju, vismaz savas domas atstāj pie manis, lai draugi paliekam līdz galam!
Jutu Kvello domas un saprātu ieplūstam manējā.
- Mans prāts ir tavs, Kvello sacīja aiziedams. Tavs…
Pēc brīža kapteinis nokomandēja: Kosmolaiva trīs, gatavoties startam!
Un Redlija radiobalss Kosmolaiva numur trīs starta gatavībā!
Dārdiens, kuģis nodreb… Kvello un Redlijs prom, nebūtībā.
- Stājies man blakus, Ismaēl!
-Jā, ser! es teicu.
- Vini lido! Skaties uz kosmolaivām, kā tās dodas uz priekšu!
Dators mums rādīja laivas jau tālu projām un atskaņoja balsu jucekli. Tālu prom, vientuļajās kosmolaivās bija mani biedri Kvello un Redlijs, Smols un Dounss… Balsis sauca: “Laiva numur viens ar pirmo ātrumu! Laiva numur divi ar pirmo! Laiva numur trīs tēmēt!”
- O, skaties, Ismaēl! Tas ir tik balts kā visa Antarktika un kaut kā uzsviests kosmosā, lai mūs visus žilbinātu! Leviatāns! gavilēja kapteinis.
- Tas man par daudz! es kliedzu. Vairs neredzu!
- Tad lai tas tev izdur acis, kā izdūra man! Rokas mums taču vēl paliek, lai cīnītos!
- Kvello! es iesaucos.
Jo biju saklausījis skaņas, viņa senču mūziku, vectēva rekviēmu. Kvello to dzirdēja un dzirdēju arī es.
Kaut kur tālu viņš atsaucās: Es tevi dzirdu, mans jaunais draugs…
- Ak, Kvello, tā mūzika!
- Jā, teica Kvello, Leviatānam tā patīk, un viņš to it labi spēlē.
Un tad rekviēms neskanēja vairs tikai manās ausīs, tas plūda no visiem kuģa skaļruņiem varenas, skumjas skaņu bangas.
Pēkšņi kapteinis iesaucās: Pietiek šo gaudulīgo meldiņu! Tas zvērs mums jānogalē! Laivas numur viens un divi uzbrukumā! Laiva numur trīs uzbrukumā! Redlij uzbrukumā!
Un Redlija balss reizē ar citām atbalsoja:
- Uzbrukumā!
Mūzika uzbangoja vēl skaļāk pārvarīga skaņa un vibrācija! Ta cēlās, plūda, noplaka…
- dodies vien uzbrukumā nāvei pretim es atceroties noteicu. Un kapteinim: Ak vai, ser, mūsu kosmolaivas ir tik mazas! Komēta tās
visas aprīs! Ēs redzu mūsu viru kaulus kā rentgenekrānā. Stars, ko viņi izšauj uz Leviatānu,
ir sērkociņa liesma pret lielo ugunsķetnu, kas
.
viņus notvers un sažņaugs dūrē!
Man noraugoties, kosmolaivas pirmā, otrā un trešā pa vienai nozuda.
- Nu tā… tik tikko vairs redzu, es nočukstēju. Viss aptumst… Kosmolaivas skrien, palikušas bez čaulas, to dzelzu skelets ir vaļā, vīri izsvaidīti kur kurais haosā, radiācijā… Kā akli meteori… aprīti… pagalam…
“Nē, krietnais Ismaēl!” pie manis atlidoja Kvello čuksts. “Mēs zudīsim, katrs iekrituši citā Laika spirāles spraugā.”
- Pirmās laivas vīri bez ieročiem kur viņi tagad ir?
Un Kvello domas man atbildēja: “Mūsu draugs Dounss diemžēl ir gājis bojā un atdusēsies tai zaļajā laukā, kur Ričards, neprāta karalis, zaudēja gan kroni, gan dzīvību.”
- Tomēr otrās laivas vīri vēl virpuļo uz priekšu. Tad kliegdami krīt… kur?
“Tie nokrīt Ilinoisā. Tiešām dīvaini!”
- Ilinoisā… tur apbedīts Linkolns. Un Redlijs? Kvello, kas notiek ar viņu?
“Šeit vēl arvien, bet kas zina… Mūs vada komēta, raudama līdzi. Laiks ir tās ierocis!”
Pievērsos kapteinim. Laiks, es sacīju.
- Komēta viņus visus ir ietriekusi Laika spirālē. Kvello saka Laiks esot Leviatāna ierocis.
- Arī manējais! iesaucās kapteinis. Ja visi ieroči un vīri man atņemti, tad tomēr šajā kuģī man atliek viens visuspēcīgs ierocis, un tas ir Laiks. Laiks ir viss! Tāpēc esmu konstruējis mašīnu, kas Laiku spēj sagriezt virpulī gluži kā putas atvarā, tāpat kā to dara Leviatāns. Un tagad ar manu mehānismu mēs izmantosim Leviatāna spēku pret viņu pašu! Kā senāk Austrumos kritīsim, bet ienaidnieku rausim līdzi, lai viņa smagums top mūsu spēks! To muti, kas vārstās, mūs aprīt gribēdama, mēs izgriezīsim uz otru pusi! Kas lielāks ir par Leviatānu? Izplatījums! Mūžība! Melnie bezdibeņi! Tā matērija,
kas starp zvaigznēm! Ta būs mana mute. Zvaigžņu segā mēs izplēsīsim melnu caurumu un liksim komētai tur nozust uz mūžu!
To teicis, mans kapteinis nospieda dažus taustus uz galvenā datora pults un kuģa dzinēji ierēcās nu jau pavisam histēriski.
- Leviatān, še tev Leviatāns! kapteinis iekliedzās. Nāvētāj, še tev nāve! Komēta, lūk, tavs spoguļattēls! Gribēji mani iznīcināt? Še tev iznīcība!
Izplatījums visapkārt kratījās. Domās sadzirdēju Kvello viņš šķita lidojam prom kaut kur starp zvaigznēm. “Ak, Ismaēl…”
- Kvello!
Par spīti trokšņiem un baisajai rēkoņai, kapteiņa balss skanēja visam pāri, un beigu brīdī viņš iesaucās:
>
- Ko? Kuģis arī man atņemts? Ta miesa saplosīta un kauli izsvaidīti uz visām pusēm? Vai atkal esmu akls? Tad akls es tev brukšu virsū! Beigts es ar tevi cīnīšos! Kur ir tava slēptā sirds? Tur… tur? Es tai likšu stāties! O, briesmīgais un nolādētais zvērs, lai būtu tā!…
Pēdējā eksplozija varenā zalvē kuģa atlūzas lido uz visām pusēm cilvēku ķermeņi kosmosā kūleņojošas sijas un brusas un es, ko sprādziens pasviedis augšup, skafandrā ietērpts, kūleņoju virs šī posta zibšņos, atspulgos, atēnās, uzplaiksnījumos, zvaigznēs…