Projām… projām tā ir, es nodomāju. Nozudusi melnajā kosmosa bezdibenī, savā līgavas plīvurā raudama līdzi katastrofas un izmisumu, līksmodama savās neprāta dzīrēs, mūžīgais noslēpums mūžīgā kustībā… Tomēr… pag… vai patiesi uz visiem laikiem? Ar kuģiem, vīriem, lieliem un sīkiem, gudriem un jukušiem, un trako, triumfējošo kapteini? Vai viņš izplēsa melno caurumu zvaigžņu segā, kā solījās, un vai iedabūja tur Leviatānu? Un vai viņi visi tiešām laiku laikos ir zuduši? Vai arī, kas zina, Leviatāns vēl atgriezīsies? Pēc trīsdesmit gadiem ieradīsies pie mums, raudams astē sev līdzi tos, kas gribējuši viņu iznīcināt?
Varbūt kaut kad gadu tālumā komēta kopā ar maniem biedriem, veikusi garu ceļu, atkal parādīsies medījums kopā ar mednieku, briesmonis
kopa ar tiem, kam tas iedveš briesmas, ārprāts kopā ar sapni par ārprāta, viss mūžībā sakusis kopā un pildīts ar vēl nedzimušu gadsimtu jausmām? Vai tas viss reiz ieradīsies pie mums un sirmā Zeme, palūkojusies augšup, ieraudzīs Leviatānu un mūsu kuģus, un vīrusv un kapteini bezgala kustībā sekojot baltajam rēgam?
Man garām nošūpojās tumšs apveids, un, lēni pagriezies, es to uzlūkoju; tas bija Kvello bēru uzvalks.
- Kvello!
Pasniedzos un to satvēru, bet pakustinājis sapratu, ka tas ir tukšs. Sacīju apkārtnes tukšumam: Tikai čaula, pelavas… Mana labā drauga vairs nav… Ak, Kvello!
Apskāvu tukšo skafandru un piespiedu to sev klāt, un ausīs atkal ieskanējās zudušo citplanētiešu skumjā mūzika.
Palicis viens, es peldēju izplatījumā, kavēdamies atmiņās par krietno Kvello, kas nu bija savienojies ar komētām un to dieviem. Bez mērķa peldēju kopā ar viņa zārku, šo savādo glābšanas plostu, zinādams, ka skābekļa krājums
manā skafandrā drīz būs izsīcis. Cik ilgi vēl? es sev jautāju. Dienu vai varbūt divas… un tad?
*
Kaut kur virs galvas parādās gaisma, un caur statiskās elektrības sprakšķiem es saklausu:
- Kosmosa kuģis “Raele”, te kosmosa kuģis “Raele”…
Kāds garām ceļojošs kuģis, pārbaudot katastrofas apvidu, ir mani pamanījis. “Raele”, meklēdama savus zudušos bērnus, atradusi citu bāreni mani! Palaižu zārku vaļā. Ļauju Kvello piemiņai doties uz tālajiem citplanētiešu kapulaukiem.
Drāma nospēlēta. “Tikai viens izglābsies.” Es, Ismaēls, vienīgais esmu palicis, kas spēj jums to visu pavēstīt.
- Te kosmosa kuģis “Raele”! Mēs jūs redzam, redzam! Nāciet uz borta!
Rejs Bredberijs TAGAD UN MŪŽĪGI