nezināju līdz pat vakarnakts sapņa vidum! Tikai pēdējā brīdī izlēmu. Biju nodomājis rakstīt stāstu…
Nefa klusi iesmējās. Gluži kā vienā no tiem slimīgajiem sižetiem nu, zini, romānos, ko raksta veselīgas mājsaimnieces! Kāpēc tu
izvēlējies tieši Vasarpilsētu? Vai tās nosaukums atgādināja mūsu uzvārdu?
- Es ieraudzīju pastkarti to laikam bija atstājis kāds garāmgājējs…
- Ak, noteikti kaut kad sen…
- Pilsētiņa likās tik jauka, īstā vieta ceļotājiem, kuri grib vienkārši atpūsties, baudīt sauso tuksneša gaisu… Bet tad iedomājos sameklēt to kartē. Un vai zini ko? Nevienā kartē tā nebija atrodama.
- Nu jā, vilciens šeit nepietur.
- Šodien tas arī nepieturēja, sacīja Kārdifs.
- Tikai es ar savu portfeli parādījos uz perona.
- Mantu tev necik daudz nav līdzi.
- Es jau te ilgi nepalikšu. Tiklīdz cauri brāzīsies nākamais vilciens, es tam pieķeršos klāt un…
- Nē, klusi iebilda Nefa. Ta tas nav paredzēts.
- Man jānokļūst mājās un jāpabeidz rakstīt stāstu!
- Ak tā? Un ko tad tu spēsi pastāstīt par šo neatrodamo pilsētiņu?
Debesu klaidā iepeldēja mākonis, un ēdamistabas logi satumsa; pār Kārdifa seju pārslīdēja ēna. Patiesības bija divas, bet tikai vienu no tām viņš drīkstēja atklāt.
- Ka tā ir brīnišķīga pilsētiņa. No tādām, kuras jau izzudušas. Kuras cilvēkiem vajadzētu atcerēties un godināt-,. Bet kā tu zināji, ka es atbraukšu? viņš jautāja.
- Rītausmā es pamodos. Jutu, ka no liela tāluma tuvojas vilciens. Ap pusdienlaiku tas jau bija pavisam netālu, es to dzirdēju tepat aiz kalnu grēdas, dzirdēju pūtienu.
- Vai tu gaidīji ierodamies tieši cilvēku ar uzvārdu Kārdifs?
- Kārdifs? viņa brīnīdamās pārvaicāja.
- Reiz bija kāds milzis, kas…
- Par to rakstīja visas avīzes. Izrādījās, ka tas ir māns.
- Tatad… sacīja Nefa, tātad tu esi māns?
Viņš novērsa skatienu.
Kad Džeimss Kārdifs atkal palūkojās uz Nefas krēsla pusi, tas bija tukšs. Arī citi pusdienotāji bija pametuši galdu, atgriezušies šūpuļkrēslos vai varbūt devušies gulēt diendusu.
-Ak Dievs, šī sieviete… viņš nomurmināja. -Jauna, bet cik jauna? Veca, bet cik veca?
Piepeši viņa elkoni aizskāra Eliass Kulpepers.
Vai gribat doties īstā ekskursijā pa pilsētu? Klodam jāizvadā svaigi ceptā maize. Celieties tik augšā!
*
Segtie rati bija līdz augšai piekrauti ar labumiem. Kulbā, salikti kārtu kārtām, rindu rindām, smaržoja siltie klaipi, pavisam trīsdesmit vai četrdesmit, visi sviestpapīra ietinumā ar uzvārdiem. Turpat bija arī kastītes ar kēksiem un virtuļiem, rūpīgi pārsietas ar aukliņu.
9. nodaļa
Trīsreiz dziļi ieelpojis un izelpojis, Kārdifs gandrīz paģība no baudas pārsātinājuma.
Kulpepers viņam pasniedza tādu pasu sviestpapīra paciņu un nazi.
- Kas tas?
- Cik nu ilgi jūs noturēsieties maizes smaržai pretī! Te iekšā ir vesels klaips. Tas nav jāved atpakaļ.
- Vakariņās man nebūs ēstgribas.
- Nē, tieši otrādi, jutīsiet vēl lielāku izsalkumu. Vasara ārpusē, vasara iekšpusē. Tad viņš pasniedza piezīmju blociņu ar uzvārdiem un adresēm. Katram gadījumam!
- Jūs gribat, lai es viens pats izvadāju maizi? Kā es zināšu, kurp jābrauc?
- Neraizējieties, Klods zina ceļu! Nekad vēl nav apmaldījies. Vai ne, Klod?
Zirgs atskatījās, nedz uzjautrināts, nedz nopietns, vienkārši gatavs darbam.
- Grožus pārāk nepievelciet! Klodam ir sava sistēma. Ļaujiet viņam iet, kur pašam patīk!
Tas ir vienīgais veids, kā varēsiet apskatīt pilsētu, neklausoties manā pļāpāšanā. Nu, kāpiet iekšā!
Kārdifs uzlēca uz bukas. Klods ar rāvienu iekustināja ratus.
- Kur, ellē… Kārdifs šķirstīja bloknotu, pētīdams uzvārdus un adreses. Kur tad ir mūsu pirmais?
-Nūū!
Un maizes rati aizpeldēja prom, sildīdami gaisu ar reibinošām graudu un rauga smaržām.
Klods rikšoja tā, it kā viņam gribētos drīzāk apliecināt savas spējas.
10.nodaļa
Naigā riksī noskrējis divus kvartālus, Klods lēnītēm un godīgi nogriezās ap stūri.
Un pabolīja acis pret vēstuļkastīti pie kāda pagalma, uz kuras bija rakstīts Aberkroumiji.
Kārdifs ielūkojās sarakstā. Aberkroumijil
- Ka tevi nelabais!
Nolēcis no ratiem ar klaipu rokā, viņš izdzirdēja sievietes balsi iesaucamies: Paldies, Klod!
Pie vārtiņiem stāvēja gadus četrdesmit veca sieviete, gaidīdama, kad varēs paņemt maizi.
- Paldies jums arī, protams, mister…
- Kārdifs, kundze.
- Klod, viņa iesaucās, pieskati misteru Kārdifu! Un jūs, mister Kārdif, pieskatiet Klodu! Ar labu rītu!
Un rati aizdancoja pa ķieģeļiem bruģēto aleju, virs kuras koki, pirkstus savijuši, tamborēja ciet debesis.
- Nākamais ir Filmors, Kārdifs noteica, ielūkojies sarakstā. Viņš grasījās pievilkt grožus, bet zirgs jau atkal apstājās pie vārtiem.
Iebāzis saini Filmoru pasta kastē, Kārdifs metās nopakaļ ratiem, jo Klods turpināja ceļu, savu kučieri nemaz negaidīdams.
Un tā tik uz priekšu: Brambli, Džounsi, Viljamsi, Aizeksoni, Merediti… Maize, kēkss, maize, virtuļi, maize, kēkss, maize…
Klods nogriezās ap pēdējo stūri.
Aiz tā bija skola.
- Stāvi, Klod!
Kārdifs izkāpa un devās skolas pagalmā, lai sameklētu šūpuļdēli; tā vecā, zilā krāsa jau lobījās nost, bet šūpolēm, kas atradās turpat blakus, koka sēdeklīši bija saplaisājuši un ķēdes sarūsējušas.
- Un iekšā?… nočukstēja Kārdifs.
Divstāvu skolas ēkas parādes durvis bija ciet,
visus astoņus logus klāja bieza putekļu kārta.
Kārdifs paraustīja durvis. Tas bija aizslēgtas.
- Vēl tikai maijs, viņš noteica. Brīvlaiks BČu vēl nav…
Zirgs nepacietīgs iezviedzās un it kā noskaities lēni soļoja prom.
- Tprū, Klod! Stāvi! Kārdifs iesaucās, cik vien bargi spēja.
Klods apstājās un ar priekškājām kārpīja ķieģeļus.
Kārdifs pagriezās atpakaļ pret skolas ēku. Koka paneli virs durvīm rotāja iegrebts uzraksts: VASARAS PAMATSKOLA,
ATKLĀTA 1888. G. 1. JANVĀRĪ.
- Astoņdesmit astotajā, nomurmināja Kārdifs. Nu, lai tā būtu…
Pēdējoreiz uzmetis acis putekļainajiem logiem, viņš uzsauca: Izmetīsim vēl vienu loku, Klod!
Klods nekustējās.
- Klaipi un uzvārdi beigušies vai tur tā vaina? Tu esi ar mieru tikai izvadāt maizi, neko citu?
Ne Kloda ēna nenodrebēja.
- Nu tad mēs stāvēsim šeit, līdz tu nāksi pie prāta! Tavas pansijas ievērojamākais viesis vēlas apskatīt pilsētu. Tūliņ laidies rikšus, citādi nedabūsi ne ūdeni, ne auzas!
Ūdens un auzu pieminēšana līdzēja.
Klods laidās rikšus.
Viņi kā lidot aizlidoja pa Sarkanābola ielu, iegriezās Hibisku šķērsielā, tad gar Rožkoka namu nokļuva uz Gravas ceļa, kas veda gar vecu, seklu, lietus izskalotu gravu. Kārdifs aplūkoja dārziņu pēc dārziņa, un tie visi bija sakopti, zaļojoši un skaisti. Tur nebija ne beisbola nūju, ne beisbola bumbu. Ne stīpu basketbola groziem, ne basketbola bumbu. Ne badmintona rakešu, ne spārnoto bumbiņu. Nekur neredzēja arī uz ietves ar krītu uzvilktus kvadrātus “klašu” lēkšanai, nedz arī noberzumus uz koku zariem, kādus atstāj šūpoļu auklas.