Klods atvizināja Kārdifu atpakaļ uz “Ēģiptiešu brīnumiem”, kur viņu jau gaidīja Kulpepers.
- Nu, kā veicās?
Arskatidamies uz vasarīgo ainavu zaļajiem mauriņiem un dzīvžogiem, un zeltainajām saulespuķēm, Kārdifs jautājat Kur ir bērni?
Misters Kulpepers uzreiz neatbildēja.
Jo tūlīt viņiem bija jādodas uz pēcpusdienas tēju: persiku un aprikožu kūciņas un zemeņu sorbets, un kafija tējas vietā, un pēc tam portvīns kafijas vietā, un vēlāk bija vakariņas, kārtīga izēšanās, kas ievilkās pāri deviņiem, un pēc tam pansijas iemītnieki pa vienam vien sakāpa augšstāvā, lai atlaistos senilgotajās vēsās vasarnakts gultās; Kārdifs palika sēžam ārpusē, zālienā, kur nebija ne badmintona rakešu, ne spārnoto bumbiņu, raudzīdamies uz verandā sēdošo misteru Kulpeperu, kas citu pēc cita izkvēlināja vairākus pīpju ugunskurus, un gaidīdams.
Beidzot viņš laiskā gaitā piegāja pie lieveņa kāpnītēm un gaidīja, atspiedies pret margām.
11. nodaļa
- Jūs vaicājāt, kāpēc te nav bērnu? —Eliass Kulpepers beidzot ierunājās.
Kārdifs pamāja.
- Krietns žurnālists nebūtu ļāvis aizritēt tik ilgam laikam, gaidīdams, atbildi, pēc tam kad uzdevis tik svarīgu jautājumu.
- Laiks rit vēl arvien, Kārdifs iecietīgi aizrādīja, kāpdams augšup.
- Tas tiesa. Ņemiet!
Uz margu malas stāvēja vīna pudele un divas nelielas glāzes.
Vienā malkā izmetis savējo, Kārdifs apsēdās blakus Eliasam Kulpeperam.
Kulpepers pakšķinādams pūta dūmus. Visi bērni… viņš iesāka, it kā rūpīgi apdomādams katru vārdu, ko sacīs, ir aizvesti prom uz skolu.
Kārdifs viņā paraudzījās neticīgām acīm.
- Pilnīgi visi? No visas pilsētas?
- Tur jau tā lieta. No mums līdz Fīniksai ir simt jūdžu vienā virzienā. Divsimt līdz Taksonai. Pa vidu vienas vienīgas smiltis un pārakmeņojies mežs. Bērniem vajag skolas ar īstiem
kokiem. Jā, šeit mums ir īsti koki, bet nevaram atrast skolotājus, kas būtu ar mieru šeit strādāt. Reiz daži bija, taču sajutās pārāk vientuļi. Viņi vairs nebrauca šurp, tāpēc bija jābrauc prom bērniem.
-Ja es šeit ierastos jūnija beigās, vai es satiktu bērnus, kas atgriežas mājās, lai pavadītu vasaras brīvlaiku?
Kulpepers sastinga un tāds palika krietnu brīdi, izskatīdamies pēc Kloda.
- Es jautāju…
- Dzirdēju. Kulpepers piedauzīja pie pīpes, uzsizdams gaisā degošu pelnu plēnīti. Ja es atbildētu “jā”, vai jūs man ticētu?
Kārdifs noliedzoši papurināja galvu.
- Gribat teikt esmu aizmelojies par tālu?
- Gribu teikt vienīgi to, ka esat iemelojies strupceļā. Redzēsim, kā jūs no tā izkļūsiet!
Kulpepers pasmaidīja.
- Bērni nebrauks mājās. Viņi apmeklēs vasaras skolas Eimhērstā, Providensā un Segārborā.
Viens apmeties pat Teiksmu Ostā*. Kā tev patīk šis nosaukums Teiksmu Osta! Reiz es tur hosēdēju veselu pērkona negaisu, lasīdams “Mobiju Diku” katru otro nodaļu.
- Bērni nebrauks mājās, teica Kārdifs. Vai drīkstu minēt, kāpēc?
Viņa sarunbiedrs pamāja ar .atdzisušu pīpi mutē.
Kārdifs izvilka piezīmju bloknotu un stingi tajā nolūkojās.
- Šīs pilsētiņas bērni… viņš beidzot sacīja, mājās nepārbrauks. Neviens no viņiem.
Neviens pats. Nekad…
Aizvēris bloknotu, viņš turpināja: Un iemesls, kāpēc viņi nekad šeit neatgriezīsies, ir tāds, ka… Viņš krampjaini norija siekalas.
- Tads, ka bērnu nav! Pirms ilga, ilga laika kaut kas ir noticis, Dievs vien zina kas, bet noticis. Šī nav tāda pilsēta, kur ģimenes locekļi atgriežas mājās. Pēdējais bērns aizbraucis jau pirms ilga
* Teiksmu Osta Mystic Seaport ASV ostas pilsētiņa, brīvdabas muzejs, kas atspoguļo ASV jūrniecības, zvejniecības un vaļu medību vēsturi.
laika… vai arī pēdējais bērns sen pieaudzis. Un jūs esat viens no šiem bērniem.
- Vai tas ir jautājums?
- Nē, teica Kārdifs, tā ir atbilde. Kulpepers atlaidās krēslā un pievēra acis.
-Jūs tiešām esat pirmklasīgs viskarstāko ziņu reportieris, viņš sacīja, izņemdams no mutes auksto pīpi.
12. nodaļa
Es… Kārdifs ierunājās.-
- Pietiks! atteica Kulpepers. Pagaidām. Un pasniedza viņam vēl vienu dzintarainā vīna glāzi. Kārdifs dzēra. Nolicis glāzi, viņš ieraudzīja pansijas durvis aizveramies. Kāds uzkāpa augšstāvā. Dīvainais noskaņojums neizgaisa.
Kārdifs ielēja sev vēl.
- Bērni nekad nepārbrauks mājās, viņš čukstēja. Nekad, nekad…
Tad kāpa augšup uz guļamistabu.
“Dusi saldi!” kaut kur mājā kāds noteica.
Taču Kārdifs nespēja aizmigt. Ar visām drēbēm viņš gulēja gultā, skatīdamies griestos, risinādams tur filosofiska rakstura uzdevumus, saskaitīdams un atņemdams, un dzēsdams, un skaitīdams atkal, līdz beidzot strauji piecēlās,
lai pa logu paskatītos uz pļavai līdzīgo pilsētiņu, kuras mājas te iznira, te iegrima saulespuķēs gluži kā kuģi vasaras jūrā.
Celšos un iešu, domāja Kārdifs, bet ne jau uz “ziedu pļavu, kur bites dūc”. Iešu turp, kur valda zemessmags klusums un spurdz miroņgalvas tauriņi ar bāliem spārniem.
Turēdams kurpes rokā, viņš basām kājām nolavījās lejup pa kāpnēm un klusiņām aizvēra aiz sevis pansijas odu sieta durvis; tobrīd, kad viņš apsēdās zālienā, lai apautu kājas, virs kokiem parādījās mēness.
Labi, viņš nodomāja, nevajadzēs laterniņu.
Izgājis ielas vidū, viņš paraudzījās atpakaļ. Vai aiz durvīm, aiz sieta kāds… kāda ēna stāvēja vērodama? Vispirms viņš gāja soļos, tad sāka lēni skriet.
Iedomāšos, ka esmu Klods, viņš sev domās sacīja, kad jau sāka aizelsties. Nogriezīšos šeit un tagad šeit, tad vēlreiz pa labi un…
Kapsēta!
Auksto akmens plātņu smagums uzgūla sirdij un aizsita elpu. Dzelzs žoga kapsētai apkārt nebija.
Kārdifs klusi iegāja un noliecās pie pirmā kapakmens. Viņa pirksti taustīdami pārslīdēja uzrakstam: BJANKA ŠERMANA BEITSA.
Un datums: DZ. 1883.03.VI
Un zemāk: DUSI DIEVA MIERĀ!
Bez miršanas datuma.
Mēness paslēpās mākoņos. Kārdifs devās pie nākamā kapakmens.
VILJAMS HENRIJS KLEJS 1885 DUSI DIEVA MIERĀ!
Miršanas datuma atkal nebija.
Noglaudis trešo kapakmeni, viņš atrada: HENRIETE PĀRKSA 1881.13.VIII DEVUSIES PIE DIEVA
Taču Kārdifs zināja viņa vēl nav pie Dieva.
Mēness aptumsa, tad saņēmās un iespīdējās vēl spožāk, nedaudz attālāk izceldams no tumsas mazas, antīkā stilā veidotas kapenes. Tas bija
smalki darināts Akropoles atveidojums, kura jumtu balstīja četras vestālienes vai dieves, vai brīnum daiļas jaunavas, vai lieliskas sievietes. Kārdifa sirds iepukstējās straujāk. Visas četras marmora būtnes šķita pēkšņi atdzīvojamies, it kā blāvā mēness gaisma viņas būtu pamodinājusi, it kā kuru katru brīdi viņas tādas pašas kailas varētu iznākt laukumiņā starp kapakmeņiem, kuros iegrebti vārdi, bet ne aizgājēju nāves datumi.