cieši aizmiedza acis.
- Vai kas rādās? Vai jūs kaut ko redzat? apvaicājās Eliass Kulpepers.
- Daudz ko, bez skaita. Kad Klods mani veda tajā maizes un virtuļu ekskursijā, es nekur nemanīju izkārtnes. Ne ārsta, ne apbedīšanas kantora.
- Kaut kur jau tiem jābūt, atteica Kulpepers.
- Kā tas iespējams, ka viņi nav telefonu grāmatā, “Dzeltenajās lappusēs”? Terapeitu nav, ķirurgu nav, apbedītāju arī nav!
- Tiešām nolaidība…
Kārdifs pētīja piezīmes.
- Apžēliņ, jums šajā… gandrīz vai spoku pilsētā nav pat slimnīcas!
Viņš pasvītroja kādu ierakstu.
- Poliklīnika trīsdesmit kvadrātpēdu platībā. Vai tad tas ir viss, kas pie jums gadās, vai jums nekad nevajag lielāku ārstniecības iestādi.
- Ta varētu sacīt, atbildēja Kulpepers.
- Vai tad jūsu vienīgās likstas ir pirkstu sagriezumi un bišu dzēlieni, un palaikam kāda izmežģīta potīte?
-Jūs visu esat uzskaitījis, un vairāk nekas arī negadās, sarunbiedrs atteica. Bet turpiniet vien!
- Šādi arī var izskaidrot, Kārdifs sacīja, no augstās verandas nolūkodamies uz pilsētiņu,
- kāpēc visi zārki ir tukši.
- Jūs izrakāt tikai vienu.
- Nav nekādas vajadzības arī pārējos rakt ārā. Vai varbūt man tas bija jādara?
Kulpepers klusēdams papurināja galvu.
- Taisnību sakot, mister Kulpeper, es jūtos briesmīgi pārsteigts.
- Taisnību sakot, es arī, Kulpepers atteica.
Šī ir pirmā reize, kad man uzdod tādus jautā-
jumus. Mēs visi pārējie vienkārši šeit dzīvojam, un mums ne prātā nebūtu nācis, ka iespējams saņemt dūšu, tvert lāpstu rokā un rakt!
- Ļoti atvainojos!
- Tagad, Kārdif, jūs gribat zināt, ko tas viss īstenībā nozīmē. Es jums paskaidrošu. Ņemiet bloknotu un pierakstiet! Ja pie mums ieradās viesi, viņiem vienmēr drīz apnika un viņi atkal aizbrauca. Tāpēc mēs centāmies, lai mūsu pilsēta vismaz izskatītos kā visas citas pilsētas. Lai radītu šādu iespaidu, mēs tēlojām bēres ar līķratiem un īstām puķēm, un orķestra mūziku… tikai zārks bija tukšs. Rītdien arī mums būs šāds pasākums, viltus bēres, lai jums rastos pārliecība, ka reizēm mēs mirstam.
- Reizēm?! iesaucās Kārdifs.
- Nu jau kur tas laiks, kopš neviens nav miris… Dažreiz kādu no mums sabrauc mašīna. Citreiz kāds nokrīt no saliekamajām kāpnēm.
- Un nekādu slimību ne garā klepus, ne plaušu karsoņa?
- Mēs gari neklepojam, Kārdif. Mēs… izgaistam… palēnām.
- Cik lēni?
- Nu, saskaņā ar pēdējiem aprēķiniem…
- Cik lēni?
- Simt vai varbūt divsimt gados…
- Tatad simt vai divsimt?
- Laikam jau ap divsimt. Vēl tas nav īsti nosakāms. Mēs taču šeit esam tikai kopš tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtā vai sešdesmit piektā gada, kopš Linkolna laikiem.
-Jūs visi?
- Visi.
- Nefa arī?
- Negribu jums melot…
- Bet viņa taču ir par mani jaunāka!
- Drīzāk derētu jums par vecmāmiņu.
- Ak Dievs!
- Dievs mums to ir vēlējis. Tomēr pa lielākai daļai tas izskaidrojams ar klimatu. Un… nu jā, ar vīnu.
Kārdifs pārsteigts palūkojās uz savu tukšo glāzi.
Šis vīns ļauj cilvēkam nodzīvot līdz divsimt
gadiem?
-Jā, ja vien nenogalē jaunībā. Dzeriet to glāzi tukšu, jaunais cilvēk, dzeriet tukšu…
Eliass Kulpepers paliecās uz priekšu, lai ielūkotos Kārdifa piezīmju bloknotā.
- Vai vēl pastāv šaubas, nenoteiktība vai citi viedokļi?
Kārdifs domīgs pētīja piezīmes. Nekādu plaukstošu uzņēmumu Vasarā arī laikam nav.
- Dažas sīkas zivteles, nekādu haizivju.
- Nav arī ceļojumu aģentūru, tikai dzelzceļa stacija, kas, liekas, drīz iegrims smiltīs. Galvenā iela visa vienās bedrēs. Neviens nebrauc projām, un šurp brauc tikai retais. Kā jūs te, ellē, vispār spējat dzīvot?
- Padomājiet! Kulpepers teica, pakšķinādams pīpi.
- Es taču domāju, nolādēts!
17. nodaļa
- Būsiet jau dzirdējis par “puķējm laukā… Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… tāpat kā jūs! Jums taču nekur nav jākustas, vai ne? Tikai reizēm, kā šonakt. Pa lielākai daļai visa jūsu kustība notiek galvā šurpu turpu starp ausīm. Nu,, vai man nav taisnība?
- Ka tevi nelabais! Kārdifs iesaucās, ciešāk sagrābdams piezīmju bloku. Vientuļnieki! Kas labprāt slēpjas! Individuālisti! Bariem! Jūs visi esat rakstnieki!
- Tas jums labi izdevās.
- Rakstnieki…
- Katrā pansijas numurā un istabā, bēniņos un puspagrabos, un pieliekamajos kambaros, abās ielas malās līdz pat pilsētas robežai.
- Visa pilsēta, pilnīgi visi?
- Visi, ja neņem vērā dažus slinkus nejēgas.
- Kaut kas nedzirdēts!
- Nu, tagad jūs to dzirdat.
- Zalcburga mūziķu, komponistu un diriģentu pilsēta… Zenēva pilna baņķieru, pulksteņmeistaru un klibojošu neveiksminieku, kas
atgriezušies no slēpošanas kūrortiem… Nantaketa vaļu zvejnieku un viņu atraitņu dzīvesvieta… vismaz kādreiz bijusi. Bet šeit, šeit!…
Pielēcis kājās, Kārdifs plati ieplestām acīm lūkojās uz pusnakts tumsā grimstošo pilsētu.
- Necentieties saklausīt rakstāmmašīnas, sacīja Kulpepers. Viss notiek klusumā.
Divvientulībā ar bloknotu un zīmuli. Rakstāmspalvas klusā čerkstoņa, slīdot pa papīru… domāja Kārdifs. Vasarīgi rāmas domas vasarīgi rāmās pēcpusdienās.. .
- Mjā… rakstnieki… viņš domīgs ņurdēja, uzlūkodams te vienu, te otru naminu. Viņiem nav nekur jābrauc. Un, ja manuskriptus nosūti izdevniecībai pa pastu, nevienam nav jāzina ne tavs dzimums, ne ādas krāsa, ne arī, cik īss vai garš tu esi. Te varētu dzīvot punduru vai pat cirkā rādāmu milžu kopiena. Rakstnieki… Nu, pie velna vecmātes!
- Lūdzu, ievērojiet pieklājību!
Kārdifs pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sarunbiedru. Bet viņi visi taču nevar būt slaveni?
- Pa lielākai daļai.
Ja jūs minētu uzvārdus, vai es kādu no viņiem pazītu?
-Jā, bet es to nedarīšu;
- Vesels talantu bišustrops! Kārdifs noelsdamies teica.'Bet kā viņi visi te nokļuvuši?
- Gēni, hromosomas… garīga nepieciešamība. Būsiet taču dzirdējis par radošajām nometnēm? Šī vienkārši ir lielāka. Mēs visi esam līdzīgi, radniecīgas dvēseles. Neviens nesmejas par to, ko kāds uzraksta. Nekādu dullo, nedz alkoholiķu gan pie mums nav, orģijas arī nerīkojam.
- Tad jau Frensiss Skots Ficdžeralds netiktu pieņemts?
- Labāk lai nepiesakās!
- Izklausās visai garlaicīgi.
- Tikai tad, ja jūs būtu nozaudējis bloknotu un rakstāmo.
- Jūs arī pie viņiem piederat?
- Ta paklusām.
- Dzejnieks?
- Kuš, ne tik skaļi! Kāds vēl izdzirdēs…
- Dzejnieks… Kārdifs nočukstēja.
- Pa lielākai daļai rakstu haikas. Pusnaktī, kad uzlieku brilles un pasniedzos pēc spalvaskāta. Tadas pushaikas vien sanāk, par daudz zilbju.