- Piemēram?
Un Kulpepers nodeklamēja:
Ai, kaķēniņ, ko es tik ļoti mīlu…
Ai, purniņ, kas esi man tik bezgaldārgs…
Kā gan tu, putniņ, esi ticis kaķim zobosi’
Kārdifs no prieka iesmējās. Es nemūžam nespētu neko tādu uzrakstīt!
- Neraizējieties par spējām! Rakstiet!
- Ir negrasos! Vēl!
Sniega kupena pie mana satvīkušā vaiga.
Vēss sniegs zem maniem pirkstiem.
Tu esi prom.
Kulpepers apklusa un, slēpdams mulsumu, ņēmās no jauna piebāzt pīpi.
- To es bieži nelasu, viņš teica. Pārāk bēdīga.
Brīdi valdīja klusums, tad Kārdifs ievaicājās: Kā tad jūs, rakstnieki, sazināties ar ārpasauli?
- Reizi mēnesī es aizvedu vienu autokravu ar manuskriptiem uz kādu attālāku pilsētu, lai nosūtītu no tādas vietas, kur nedzīvojam, un atvedu veselu lērumu čeku un vel lielāku lērumu noraidījuma vēstuļu. Visa raža, graudi un pelavas, nonāk mūsu bankā, kurai ir tikai viens direktors un kasieris… un tur arī paliek gadījumam, ja kādudien mums vajadzētu no šejienes aizbraukt…
Kārdifs piepeši juta, ka viscaur nosvīst.
- Vai jūs ko gribējāt sacīt, mister Kārdif?
-Tūlīt…
- Nav jau nekur jāsteidzas. Vēlreiz aizdedzis pīpi, Kulpepers atkal noskaitīja:
Māte atceras mirušo dēlu.
Kādos tālumos viņš būtu aizklīdis tagad,
Drosmīgais spāru mednieks ?
- Ta gan nav manis sacerēta. Diemžēl… Japāņu. Ļoti sena.
Kārdifs, soļodams pa verandu turp atpakaļ, apstājās un teica:
- Apžēliņ, viss taču saskan! Rakstniecība ir vienīgais darbības veids, ar ko tik nomaļu pilsētiņu būtu iespējams uzturēt. Tā ir gluži kā uzņēmums, kas tirgojas pa pastu.
- Rakstniecība jau arī ir tirgošanās pa pastu. Ja kas iepatīkas, izraksti čeku, nosūti un viens, divi, “Džonsons un Smits” no Viskonsinas pavalsts tev atsūta visus pilnīgai laimei nepieciešamos priekšmetus. Kaleidoskopu… Brilles ar atpakaļskata spogulīšiem… Karnevāla maskas… “Annas” lelles… “Parīzes Dievmātes katedrāles” videoklipus… Antīka stila skapjus… ar skeletiem…
- Viss augstākās kvalitātes! Kārdifs teica un pasmīnēja.
- Viss augstākās kvalitātes, apstiprināja Kulpepers.
Un viņi abi klusītēm nosmējās.
Dziļi ieelpojis un izelpojis, Kārdifs sacīja:
- Tatad šī ir rakstnieku pilsēta!
- Taisāties uz palikšanu?
- Nē, uz prombraukšanu… Kārdifs aprāvās un aizlika roku mutei priekšā, it kā nejauši būtu pateicis kaut ko nepiedienīgu.
- Ko tad tas nozīmē?! Kulpepers šūpuļkrēslā gandrīz palēcās.
Tomēr Kārdifs nepaguva atbildēt. Lejā uz mauriņa bija parādījies bāls tēls; nu tas kāpa augšup lievenī.
Kārdifs pasauca viņu vārdā.
Nokļuvusi pie durvīm, Eliasa Kulpepera meita sacīja: Nāc, kad būsi gatavs nākt!
Kad būšu gatavs?… Kārdifs domās drudžaini atkārtoja. Kad būšu gatavs!…
Sieta durvis aizvērās.
- Iedzeriet, noderēs! teica Eliass Kulpepers, sniegdams viņam glāzi.
Kārdifs to paņēma.
Atkal viņu gaidīja lielā gulta gluži kā sniega kupena vasaras naktī. Nefa bija atlaidusies uz vieniem sāniem un raudzījās griestos, un nekustējās. Džeimss Kārdifs klusēdams apsēdās uz pretējās gultas malas, tad beidzot atslīga spilvenā un gaidīja.
Beidzot viņa teica: Šķiet, kopš ierašanās tu visai daudz laika esi aizvadījis mūsu pilsētas kapsētā. Ko tu tur meklē?
Brīdi raudzījies tukšajos griestos, viņš atbildēja: Šķiet, tu nesen gāji uz dzelzceļa staciju, kurā gandrīz nekad neierodas vilcieni. Kāpēc?
- Šķiet, ka mēs abi kaut ko meklējam, bet nevaram vai negribam atzīties, kāpēc vai arī kas tas ir, Nefa nepagriezdamās atteica.
- Ta šķiet.
18. nodaļa
Atkal klusums. Beidzot vina Kardifu uzlūkojā.
- Kurš no mums sāks grēksūdzi?
- Sāc tu pirmā!
Viņa klusi iesmējās.
- Mana atzīšanās būs lielāka un neticamāka par tavējo.
Džeimss arī iesmējās, tomēr tūlīt arī noliedzoši papurināja galvu.
- Ai, nē, manējā ir briesmīga!
Viņš sajuta Nefu saraujamies un nodrebam.
- Nebiedē mani…
- Es negribu tevi biedēt. Tomēr tā nu ir. Un es baidos ja tev izstāstīšu, tu aizbēgsi un es tevi nekad vairs neredzēšu.
- Nekad? Nefa klusi nočukstēja.
- Nekad.
- Nu tad izstāsti man to, ko drīksti stāstīt, tikai nebiedē!
Tajā mirklī kaut kur tālu nakts tumsā grimstošajā pasaulē iekliedzās vilciens lokomotīve nosvilpās, tuvodamās stacijai.
- Vai dzirdēji? Vai tas ir vilciens, kas tevi aizvedīs projām?
No apvāršņa malas atlidoja vēl viens pūtiens.
- Nē, viņš atteica, tikai es ļoti ceru, ka šis vilciens neatved šurp ko sliktu.
Viņa lēni piecēlās un aizvērtām acīm apsēdās uz gultas malas. Man jāzina.
- Nē. Neej! Es iešu.
- Vispirms… Un Nefas roka maigi ievilka Kārdifu savā gultas pusē.
Kaut kad nakts vidū viņš nojautā, ka atkal ir pamests viens.
Viņš uztrūkās ar baiļu sajūtu, domādams: Esmu nokavējis vilcienu. Tas ir ļnenācis un aizgājis. Bet, pag…
Saulei paceļoties pār tuksnesīgo klaidu, viņš dzirdēja lokomotīves pūtienu spalgi aiztraucamies debesīs kā sirdi plosošu vaidu bērēs.
Vai tik tur nenobūkšķēja kāda soma, tik līdzīga viņa paša somai, izkrizdama no pilnā gaitā ejoša vilciena?
Vai tik uz perona dēļiem nenogāzās kāds trīssimt mārciņu smagums?
Un tad Kārdifs saprata. Viņa galva nolīka gluži kā aizcirsta. Un viņš domāja: Ak Dievs, ak tu atriebīgais Dievs!
19. nodaļa
Viņi stāvēja uz vientulīgās stacijas perona vienā galā Kārdifs, otrā galā kāds gara auguma vīrietis.
- Džeimss Edvards Makkojs? Kārdifs iejautājās.
- Kārdif, vai tiešām tas esi tu?
Abi pasmaidīja tēlotu smaidu.
- Ko tu šeit dari? jautāja Kārdifs.
- Tu taču varēji iedomāties, ka es sekošu, teica Džeimss Edvards Makkojs. Kad tu aizbrauci, es zināju kāds ir nomiris un tu esi devies viņu pienācīgi apbērēt. Tad nu sakravāju koferi…
- Kāpēc tev tas bija jādara?
- Lai pārliecinātos, ka neesi zaudējis realitātes izjūtu. Kur tas laiks, kopš esmu pārliecinājies-ja
20. nodaļa
es griežu stūri uz vienu pusi, tad tu uz otru. Tu vienmēr maldījies, man vienmēr bija taisnība. Neciešu meļus…
- Tu gribēji sacīt optimistus.
- Nu nav taču brīnums, ka es tevi nevaru ciest! Pasaule ir vircas bedre, bet tu tajā peldi un vēl gribi izpeldēt krastā. Jēziņ, nu kur tad ir tas krasts? Tu to nemūžam nesasniegsi, jo nekāda krasta nav! Mēs esam notekgrāvī slīkstošas žurkas, bet tu saskati zvaigznes tur, kur ir tikai tukšums! Tavuprāt, “Titāniks” ir Marka Tvena kuģītis, kas peld pa Misisipi! Tavuprāt, Svengali, Raskolnikovs un Hitlers ir trīs labie rūķīši! Man tevis žēl. Es esmu šeit, lai tev atgādinātu par veco labo, godīgo īstenību.
- Kāds tam sakars ar godīgumu?
- Ar godīgumu, praktiskumu un veselo saprātu! Nespēlē naudas automātus, nemet ubagiem krūzītēs pogas, nesvied dzīvokļa saimnieci lejā pa kāpnēm! Skaista nākotne? Pie velna, tagadne ir mūsu nākotne, un tagadne ir sūdīga! Nu, stāsti ko tādu esi atradis šai