TARASS BUĻBA
«Bet nu pagriezies, dēls! Vai, kāds tu jocīgs! Kas tie jums ir par mācītāju apakšsvārkiem? Un šitā visi staigā akadēmijā?» Šādiem vārdiem saņēma vecais Buļba savus divi dēlus, kas mācījās Kijevas bursā un bija atbraukuši mājās pie tēva.
Viņa dēli bija tikko nokāpuši no zirgiem. Tie bija divi braši jaunekļi, kas vēl raudzījās no pieres apakšas kā nesen izlaisti semināristi. Viņu spēcīgās, veselīgās sejas bija klātas pirmām matu pūkām, ko vēl nebija skāris bārdas nazis. Viņi bija ļoti apmulsuši par tādu tēva saņemšanu un stāvēja nekustīgi, nolaiduši acis uz zemi.
«Pagaidiet, pagaidiet! Ļaujiet man jūs labi apskatīt,» turpināja viņš, tos grozīdams, «un kas jums par gariem svit- kiem! Kas par svitkiem! Tādu svitku nemaz pasaulē nav redzēts. Nu, bet lai kāds no jums paskrien! es gribu redzēt, vai viņš nenoliksies gar zemi, sapinies apakšējā stērbelē.»
«Nesmejies, nesmejies, tēvs!» sacīja beidzot vecākais no viņiem.
«Skat vien, kāds lepns, bet kāpēc gan lai es nesmietos?»
«Nu tā; kaut arī tu man tēvs esi, bet, ja smiesies, tad, nudien, piekaušu!»
«Ak šitāds tu man dēls! kā! tēvu?» sacīja Buļba, atkāpies izbrīnā dažus soļus atpakaļ.
«Kaut vai tēvu. Par apvainošanu nešķirošu un nepiedošu nevienam.»
«Kā tad tu gribi ar mani kauties? varbūt ar dūrēm?»
«Pilnīgi vienalga ar ko.»
«Nu, nāc uz dūrēm!» saka Buļba, uzrotījis piedurknes, «gribu redzēt, kas par vīru tu esi dūrēs!»
Un tēvs ar dēlu apsveicināšanās vietā pēc ilgas prombūtes sāka viens otru apveltīt belzieniem gan pa sāniem, gan pa vidukli, gan krūtīm, brīžiem atkāpjoties un atskatoties, brīžiem par jaunu uzbrūkot.
«Paskatiet, labi ļautiņi: vecais muļķis kļuvis! pavisam prātu izkūkojis!» runāja viņu bālā, kalsnējā un labsirdīgā māte, kas stāvēja pie sliekšņa un nebija vēl paguvusi apkampt savus acuraugus. «Bērni atbraukuši mājās, vairāk nekā gadu neesmu viņus redzējusi, bet viņš sadomājis nezinko: ar dūrēm spēkoties!»
«Bet viņš braši sitas!» sacīja Buļba apstādamies. «Nudien, labi!» turpināja viņš, mazliet sakārtodamies, «tā, ka labāk nemaz nemēģināt. Būs krietns kazaks! Nu, sveiks, dēliņ, sabučosimies!» Un tēvs ar dēlu sāka skūpstīties, «Labi, dēliņ! Tā tu sit katru, kā mani dauzīji: nevienam nepalaidies! Un tomēr tev ir smieklīgs tērps: kas tā par saiti karājas? Un tu, Beibas, ko tu stāvi, rokas nolaidis?» runāja viņš, griezdamies pie jaunākā: «ko tad tu, suņa dēls, nesit mani?»
«Ko vēl neizdomās!» runāja māte, kas pa to laiku apkampa jaunāko. «Un nāk gan prātā, lai paša bērns tēvu sistu! Un it kā tam nu būtu īstais laiks: bērns jauns, no- braucies tādu ceļu, noguris…» (šis bērns bija pāri par divdesmit gadu un tieši asi garumā); «viņam tagad būtu jāatpūšas un kaut kas jāieēd, bet šis spiež viņu kauties!»
«E, tu jau tāds luteklītis, kā es redzu!» runāja Buļba. «Neklausies, dēliņ, mātē: viņa ir bāba, viņa nekā nezina. Kādu jums maigumu? Jūsu maigums — plašs klajums un labs zirgs: tas jūsu maigums! Un vai jūs redzat šo zobenu? Tas ir jūsu māte! Tas viss ir blēņas, ar ko piebāž jūsu galvas: ir akadēmijas, ir visas tās grāmatas, ābeces un filozofija — es uzspļauju uz visu to!» Te Buļba piemetināja tādu vārdu, kuru pat nelieto rakstos. «Bet labāk es jūs jau nākamo nedēļu nosūtīšu uz Aizkrāci. Lūk, kur gudrības, ka gudrības! Tur jums skola; tur tikai jūs pieņemsieties saprašanā.»
«Un pavisam tikai vienu nedēļu būs viņi mājās?» sacīja žēlabaini, ar asarām acīs, kalsnējā vecīte — māte: .-pat brīvāk padzīvot viņiem, nabagiem, neiznāks; neiznāks pat dzimto māju apskatīt, un man neiznāks diezgan noraudzīties viņos!»
«Gana, gana gaudot, vecene! Kazaks nav tādēļ, lai krāmētos ar sieviešiem. Tu jau nu noslēptu viņus abus sev zem brunčiem un tupētu tiem virsū kā uz vistu olām. Ej, ej, un liec mums drīzāk galdā visu, kas vien ir. Nav vajadzīgs uz- pūtņu, medeņu, magoņu maizīšu un citu kārumu, nes mums veselu aunu, dod kazu, medus dzērienus četrdesmitgadīgos! Un degvīna vairāk, degvīnu bez visādiem izgudrotiem niekiem, bez rozinēm un visādām zālītēm, bet tīru, putojošu degvīnu, kas dzirkstī un šņāc kā traks.»
Buļba vadīja savus dēlus istabā, no kurienes strauji izskrēja divi skaistas meičas — kalpones, zelta monistēs, kuras bija posušas istabas. Viņas, kā redzams, bija iztrūkušās no paniču atbraukšanas, kuri labprāt nevienam negrieza ceļu, vai arī vienkārši tā gribēja ievērot savu sievišķīgo paradumu, iesaukties un mesties prom, ieraugot vīrieti, un pēc tam no liela kauna ilgi aizsegt seju ar piedurkni. Istaba bija iekārtota tā laika gaumē, par kuru dzīvi norādījumi palikuši tikai dziesmās un tautas teikās, ko vairs Ukrainā nedzied bārdainie aklie sirmgalvji klusas banduras trinkšķināšanas pavadījumā, ļaužu pūļa apstāti, — tā karu un grūtā laika gaumē, kad Ukrainā sākās sadursmes un cīņas par uniju. Viss bija tīrs, krāsainiem māliem izziests. Pie sienām — zobeni, pātagas, putnu sieti, tīkli un šautenes, mākslīgi apdarināts pulvera rags, zirga zelta iemaukti un pinekļi ar sudraba plāksnītēm. Logi istabā bija mazi, apaļiem, nespodriem stikliem, kādus šodien sastop tikai vecās baznīcās, caur kuriem nevarēja citādi skatīties, kā paceļot aizbīdāmo stiklu. Ap logiem un durvīm bija sarkani ieloki. Kaktu plauktos stāvēja krūzes, pudeles un pudelītes no zaļa un zila stikla, gravēti sudraba kausi, dažāda izstrādājuma apzeltīti biķerīši: veneciešu, turku, čerkesu, kas bija iekļuvuši Buļbas istabā pa dažādiem ceļiem caur trešām un ceturtām rokām: viņos brašajos laikos tas bija visai parasti. Liepu soli visapkārt istabai; milzīgs galds zem svētbildēm goda kaktā; plata krāsns ar aizkrāsnīm, iedobumiem un izdobumiem, klāta krāsainiem, raibiem podiņiem, — viss tas bija ļoti pazīstams mūsu diviem jaunekļiem, kas nāca katru gadu mājās brīvdienās, — nāca tāpēc, ka viņiem nebija vēl zirgu un tāpēc, ka nebija parasts atļaut skolēniem jāt jāšus. Viņiem bija tikai gari čupri, aiz kuriem viņus varēja izplucināt katrs kazaks, kas nēsāja ieroci. Buļba tikai uz viņu beigu izlaidumu nosūtīja viņiem pretī no sava ganāmpulka jaunu ērzeļu pāri.