«Nu, ko, koševoj, būtu laiks padrasēt aizkrāciešiem.»
«Nav kur drasēt,» atbildēja koševojs, izņēmis no mutes mazu pīpīti un nospļāvies sānis.
«Kā nav kur? var doties uz turku zemi vai uz tatariem.»
«Nevar ne uz turku zemi, ne uz tatariem,» atbildēja koševojs, paņēmis atkal vienaldzīgi savu pīpi mutē.
«Kā nevar?»
4Tā. Mēs apsolījām sultanam mieru.»
«Bet viņš jau ir nekristīgais: i dievs, i svētie raksti pavēl sist nekristītos.»
«Mums nav tiesības. Ja mēs nebūtu zvērējuši ar savu ticību, tad varbūt arī vēl varētu; bet tagad ne, nevar.»
«Kā nevar? Ko tu gan runā: mums nav tiesības? Man, lūk, ir divi dēli, abi jauni puiši. Vēl ne reizi ne viens, ne otrs nav bijis karā, bet tu saki: mums nav tiesības; bet tu saki: nav jāiet aizkrāciešiem.»
«Nu, tā taču neklājas.»
«Tātad acīm redzot pieklājas, lai velti aizietu bojā kazaku spēks, lai cilvēks nosprāgtu kā suns, nepaveicis laba darba, lai ne tēvijai, ne visai kristīto pasaulei nebūtu no viņa nekāda labuma? Kādēļ tad mēs dzīvojam, kāda velna pēc mēs dzīvojam? Izskaidro tu man šito. Tu esi gudrs cilvēks, ne jau velti sevi ievēlēja par koševoju: izskaidro man, kādēļ mēs dzīvojam?»
Koševojs neatbildēja uz šo jautājumu. Tas bija spītīgs kazaks. Viņš mazu brīdi klusēja un pēc tam sacīja: «Bet kara tomēr nebūs.»
«Tātad kara nebūs?» iejautājās atkal Tarass.
«Nē.»
«Tātad par to nav vērts pat domāt?»
«Nav vērts pat domāt.»
«Pagaidi vien tu, velna dūre!» sacīja Buļba pie sevis: «gan tu man redzēsi!» — un tūlīt pat nolēma atriebties kĢŠevojam.
Sarunājis ar vienu un otru, viņš sarīkoja visiem iedzeršanu, un iereibušie kazaki, skaitā daži cilvēki, gāzās tieši uz laukumu, kur atradās pie stabiem piesietas litavras, kas parasti aicināja sapulcēties uz radu. Neatraduši sitamās nūjiņas, kas vienmēr glabājās pie bundzinieka, viņi pakampa rokās pa pagalei un sāka dauzīt ar tām. Uz sitieniem pats pirmais atskrēja bundzinieks, garš cilvēks ar vienu pašu aci, kas ar visu to bija briesmīgi nomiegojies.
«Kas uzdrīkstas sist litavras?» kliedza viņš.
«Turi muti! ņem savus kokus un sit, kad tev liek!» atbildēja iedzērušie vecākie.
Bundzinieks tūdaļ izrāva no kabatas nūjiņas, kuras viņš bija paņēmis līdzi, ļoti labi zinādams līdzīgu notikumu beigas. Litavras sāka dārdēt, — un drīz vien laukumā kā lapsenes salasījās kopā melni aizkrāciešu bari. Visi sapulcējās aplī, un pēc trešā situma ieradās beidzot vecākie: koševojs ar kara āvu rokā, par zīmi savam izcilus stāvoklim, tiesnesis ar karaspēka zīmogu, rakstvedis ar tintnīcu un jesauls ar zizli. Koševojs un vecākie noņēma cepures un klanījās u/. visām pusēm pret kazakiem, kas lepni stāvēja, iespieduši rokas sānos.
«Ko nozīmē šī sanāksme? Ko jūs gribat, pani?» sacīja koševojs. Lamas un kliedzieni neļāva viņam runāt.
«Liec nost āvu! Liec nost, velna bērns, tūlīt pat āvu! Mēs tevi negribam vairs!» sauca no pūļa kazaki. Daži no nedzērušo kureņiem gribēja, kā šķita, turēties pretī; gan dzērušie, gan nedzērušie sāka sisties dūrēm. Kliegšana un trokšņošana izvērtās par vispārēju ālēšanos.
Koševojs gribēja kaut ko sacīt, bet zinādams, ka satrakotais, patvaļīgais pūlis var par to viņu līdz nāvei sadauzīt, kas notiek gandrīz vienmēr līdzīgos gadījumos, paklanījās ļoti zemu, nolika āvu un nozuda pūlī.
«Vai pavēlēsiet, pani, arī mums nolikt goda zīmes?» sacīja tiesnesis, rakstvedis un jesauls, un grasījās tūlīt pat nolikt tintnīcu, karaspēka zīmogu un zizli.
«Nē, jūs palieciet!» sauca no pūļa, «mums bija jāpadzen tikai koševojs, jo viņš ir bāba, bet mums ir vajadzīgs vīrs par koševoju.»
«Ko tad jūs ievēlēsiet tagad par koševoju?» sacīja vecākie.
«Kukubenku ievēlēt!» sauca viena daļa.
«Negribam Kukubenku!» sacīja otra daļa. «Par agru viņam, vēl mātes piens uz lūpām nav apžuvis.»
«Šilo lai ir par atamanu!» sauca vieni. «Šilo sēdināt par koševoju!»
«Tev mugurā īlenu! [1] » kliedza lamādamies pūlis. «Kas viņš par kazaku, kad apzadzies, suņa dēls, tā kā tatars? Velnam maisā dzērāju Silu!»
«Borodatiju, Borodatiju sēdināsim par koševoju!»
«Negribam Borodatiju! Lai iet pie velna mātes Borodatijs!»
«Sauciet Kirdjagu!» pačukstēja Tarass Buļba dažiem.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» kliedza pūlis. «Borodatiju, Borodatiju! Kirdjagu! Kirdjagu! Silo! Pie velna ar Šilo! Kirdjagu!»
Visi kandidati, izdzirduši saucam savus vārdus, tūlīt pat iznāca laukā no pūļa, lai nedotu nekāda iemesla domāt, ka viņi būtu palīdzējuši sevis ievēlēšanai ar personīgu līdzdalību.
«Kirdjagu! Kirdjagu!» skanēja stiprāk par visu. «Borodatiju!» Lietu ņēmās pierādīt ar dūrēm, un Kirdjaga uzvarēja.
«Ejiet pēc Kirdjagas!» sāka saukt. Kādi desmit kazaki atšķīrās tūliņ pat no pūļa, daži no viņiem tikko turējās kājās, — tādā mērā bija paguvuši pielādēties, un devās tieši pie Kirdjagas paziņot tam par viņa ievēlēšanu.
Kirdjaga, kaut gan ļoti vecs, bet gudrs kazaks, sen jau sēdēja savā kureņā, un likās, ka viņš nekā nezināja par notikušo. «Kas ir, pani? kas jums vajadzīgs?» jautāja viņš.
«Nāc, tevi ievēlēja par koševoju! …»
«Apžēlojieties, pani!» sacīja Kirdjaga, «kā gan es varu būt tāda goda cienīgs! Kā es varu būt par koševoju! Man pat saprašanas nepietiks tāda pienākuma pildīšanai. It kā neviena labāka nevarētu atrast pa visu karaspēku?»
«Nāc taču, tev saka!» sauca aizkrācieši. Divi no tiem satvēra viņu zem rokām, un lai kā viņš atspērās kājām, beidzot taču viņš bija atstiepts laukumā, pavadīts lamām, dūru grūdieniem mugurā, spērieniem un draudiem: «Nepretojies, velna bērns! Pi&ņem taču godu, suns, kad tev to dod!» Tā Kirdjagu ieveda kazaku sabiedrībā.