«Kas ir, pani?» sauca pār visu pūli viņa atvedēji, «vai jūs esat ar mieru, ka šis kazaks būtu par mūsu koševoju?»
«Visi ar mieru!» sauca pūlis, un no saucieniem vēl ilgi skanēja viss lauks.
Viens no vecākajiem paņēma āvu un pasniedza to jaunievēlētajam koševojam. Kirdjaga, paražas pēc, tūlīt pat atteicās. Vecākais sniedza viņam otrreiz: Kirdjaga atsacījās arī otrreiz, bet pēc tam jau trešajā reizē paņēma āvu. Apsveikuma saucieni skanēja pa visu pūli, un atkal tālu noskanēja no kazaku saucieniem viss lauks. Tad no ļaužu vidus iznāca laukā četri visvecākie kazaki, sirmām ūsām un sirmiem čupriem (pārāk vecu Sečā nebija, jo neviens aizkrācietis nemira dabiskā nāvē), un, paņēmuši katrs rokās zemi, kas tai brīdī no nesenā lietus bija izšķīdusi dubļos, uzlika to viņam uz galvas. Slapjā zeme notecēja no viņa galvas, tecēja pa ūsām un pa vaigiem, un visu seju notriepa tam dubļiem. Bet Kirdjaga stāvēja, nekustot ne no vietas, un pateicās kazakiem par parādīto godu. Tā nobeidzās trokšņainās vēlēšanas, par kurām .grūti zināt, vai arī citi bija tikpat priecīgi, cik priecīgs bija Buļba: ar to viņš bija atriebies agrākajam koševojam; turklāt vēl Kirdjaga bija viņa vecs biedrs un bijis ar viņu kopā vienos un tais pašos sauszemes un jūras karagājienos, daloties kara dzīves bargumā un grūtībās. Pūlis izklīda, lai tepat svinētu ievēlēšanas, un sākās tāda uzdzīve, kādu vēl līdz šim Ostaps un Andrijs nebija pieredzējuši. Vīna dzertuves izdauzīja; medu, sīvo un alu ņēma vienkārši bez naudas; krodzinieki varēja priecāties kaut vai par to vien, ka paši palikuši veseli. Viss. nakts pagāja klaigās un dziesmās, kas slavēja kara uzvaras, un uzlēkušais mēness vēl ilgi redzēja muzikantu barus, kas staigāja pa ielām ar bandurām, turbāniem, apaļām balalaikām, un baznīcas dziesminiekus, kurus turēja Sečā dziedāšanai baznīcā un aizkrā- ciešu varoņdarbu cildināšanai. Beidzot reibums un nogurums sāka pieveikt stiprās galvas. Un varēja redzēt, ka gan tur, gan citā vietā gāzās zemē kazaks; ka biedrs, apkampis biedru, juzdami viens otram līdzi un pat apraudādamies, kopā nokrita. Tur gulās zemē ar reizi vesels bars; tur dažs lūkoja izvēlēties, kā viņam labāk nogulties, un uzgulās tieši virsū koka siekstai. Pēdējais, kas bija stiprāks, mēģināja vēl izsacīt kādas nesakarīgas runas; beidzot arī viņu nopļāva reibuma vara, nogāzās arī tas, — un aizmiga visa Seča,.
Bet otrā dienā Tarass Buļba jau apspriedās ar jauno koševoju par to, kā varētu izkustināt aizkrāciešus uz kādu pasākumu. Koševojs bija gudrs un viltīgs kazaks, viņš pazina aizkrāciešus caur un cauri un sākumā teica: «Zvērestu nedrīkst pārkāpt, nekādā gadījumā nedrīkst,» bet vēlāk, brīdi klusējis, piebilda: «Nekas, varēs; zvērestu mēs nelauzīsim, bet tā, šo to sagudrosim. Lai tikai salasās ļaudis, ne tā, it kā pēc mana rīkojuma, bet vienkārši paši no sava prāta, — jūs jau zināt, kā to izdarīt, — un mēs tad ar vecākajiem tūdaļ atskriesim uz laukuma, it kā mēs nekā nezinātu.»
Nebija vēl pagājusi ne stunda pēc viņu sarunas, kad jau atkal dārdēja litavras. Atradās pēkšņi arī iereibuši un neprātīgi kazaki. Miljons kazaku cepuru pēkšņi izbira laukumā. Sākās runas: «Kas? kāpēc? kādēļ izziņoja sanāksmi?» Neviens neatbildēja. Beidzot vienā otrā stūrī sāka atskanēt: «Redz, velti aiziet bojā kazaku spēks: nav kara! Redz, ka vecākie pavisam aizsnaudušies, acis ar taukiem aiztecējušas! Tiešām, nav taisnības pasaulē!» Citi kazaki klausījās sākumā, bet pēc tam arī paši sāka runāt! «Bet tiešām gan, nav nekādas taisnības pasaulē!» Vecākie likās izbrīnījušies par tādām valodām. Beidzot koševojs pagājās uz priekšu un sacīja: «Atļaujiet, pani aizkrācieši, runu teikt!»
«Runā!»
«Lūk, sākumā runāšu par to, cienījamie pani, bet jūs jau varbūt paši to labāk zināsiet, ka daudziem aizkrāciešiem parādi krogos pie žīdiem un pie saviem brāļiem ir tik lieli, ka neviens velns tur vairs nekā nevar saprast. Pēc tam es atkal gribu runāt par to, ka ir daudz tādu puišu, kas vēl nemaz savām acīm nav redzējuši, kas ir karš, kaut gan jaunam cilvēkam, — jūs jau paši zināt, pani, — bez kara nav iespējams iztikt. Kas gan viņš par aizkrācieti, ja vēl ne reizes nav sitis nekristīto?»
«Viņš labi runā,» nodomāja Buļba.
«Nedomājiet, pani, ka es, galu galā, runāju to tādēļ, lai izjauktu mieru: pasargi dievs! Es to tikai tāpat runāju. Bez tam arī mūsu dieva nams, — grēks pat runāt, kas ar to ir: cik jau gadu, ka ar dieva žēlastību pastāv Seča, bet līdz šim laikam ne jau tikai baznīcas ārpuse, bet pat svētbildes stāv bez kādiem rotājumiem, kaut jel sudraba apkalumu būtu iedomājies kāds nokalt; tās tik vien saņēmušas, ko daži kazaki mirstot novēlējuši; bet viņu dāvanas bija nabadzīgas, jo viņi gandrīz visu nodzēra, vēl dzīvi būdami. Tātad es saku šo runu ne tādēļ, lai sāktu karu ar nekristītajiem: mēs esam apsolījuši sultanam mieru, un mums būtu liels grēks, jo mēs esam zvērējuši pēc mūsu ticības.»
«Ko viņš tur putro,» sacīja pie sevis Buļba.
«Jā, tātad redzat, pani, ka karu nevaram uzsākt: bruņinieku gods neatļauj. Bet pēc savas nabaga saprašanas es domāju, lūk, ko: palaist ar laivām tikai jaunos vien, lai pasiro mazliet Natolijas krastos. Kā jūs domājat, pani?»
«Ved, ved visus!» sauca no visām pusēm pūlis, «par ticību mēs esam gatavi nolikt galvas.»
Koševojs nobijās: viņš nemaz nebija gribējis sacelt visu Aizkrāci: sagraut mieru viņam likās šai gadījumā netaisns darbs.
«Vai atļaujat, pani, sacīt vēl vienu runu?»
«Pietiek!» kliedza aizkrācieši, «nekā labāka nepateiksi.»
«Ja tā, lai tad arī paliek tā. Es esmu jūsu gribas kalps. Tā jau ir zināma lieta un pēc rakstiem arī ir zināms, ka tautas balss — dieva balss. Nekā prātīgāka jau vairs nevar izdomāt, kā to, ko visa tauta izdomājusi. Tikai, lūk, kas: jums ir zināms, pani, ka sultāns neatstās nesodītu to izpriecu, kurā jaunekļi izklaidēsies. Bet mēs pa to laiku būtu gatavībā, un mums būtu svaigi spēki un mums neviena nebūtu jābaidās. Un, kamēr mēs būtu projām, arī tatari var uzbrukt: viņi, šie turku suņi, paši acīs nelēks un pie saimnieka mājās atnākt neiedrikstēsies, bet no muguras puses papēžos iekodīs, un sāpīgi iekodīs. Un, ja jau nu izgājis uz to, ka runā patiesību, mums jau arī laivu nav tik daudz krājumā un pulvera nav samalts tādā vairumā, lai visi varētu doties projām. Bet es varētu sacīt, esmu priecīgs: esmu jūsu gribas kalps.»