Viltīgais atamans apklusa. Kazaku bariņi sāka aprunāties, kureņu atamani apspriedās; piedzērušo, par laimi, bija nedaudz, un tāpēc nolēma paklausīt prātīgajam padomam.
Tūlīt pat vairāki vīri devās uz pretējo Dņepras krastu, uz karaspēka mantu glabātuvi, kur nepieejamās paslēptuvēs, zem ūdens un niedrēs, glabājās karaspēka nauda un daļa no ienaidniekam atņemtiem ieročiem. Visi pārējie metās pie laivām tās apskatīt un sagatavot ceļam. Mirklī ļaužu bars piepildīja krastu. Daži namdari ieradās ar cirvjiem rokās. Veci, iedeguši, platiem pleciem, lielām kājām aizkrācieši, iesirmām ūsām un melnūsaini, atrotījuši bikses, stāvēja līdz ceļiem ūdenī un sliprām tauvām vilka nost no krasta laivas. Citi nesa gatavus sausus baļķus un visādus kokus. Tur ap- šuva ar dēļiem laivu; tur, apgriezuši to ar dibenu uz augšu, drīvēja un sveķoja; tur pie citu laivu sāniem pēc kazaku paraduma sēja klāt garu niedru saišķus, lai laivas nenoslīcinātu jūras viļņi; tur, tālāk, gar visu piekrasti bija sakurti ugunskuri, un vara katlos vārīja darvu, ar ko aizliet liellaivas. Pieredzējušie un vecie pamācīja jaunos. Cirvju sitieni un strādnieku klaigas skanēja visā apkārtnē; viss dzīvais krasts viļņoja un kustējās.
Tai brīdī krastam tuvojās liels plosts. Ļaužu bars, kas atradās uz tā, fnāja rokām jau no tālienes. Tie bija kazaki noplīsušos svārkos Nekārtīgais apģērbs, — daudziem nebija
nekā cita kā ki-ekls un īsā pīpe zobos, — rādīja, ka viņi vai nu tikko izbēguši kādai nelaimei, vai arī tik ļoti uzdzīvojuši, ka nodzīvojuši visu, kas vien tiem bija mugurā. No viņu vidus atdalījās un nostājās priekšā zems, plecīgs kazaks, gadu piecdesmit vecs vīrs. Viņš kliedza un vicināja ar roku stiprāk par visiem; bet aiz cirvju klaudzieniem un strādnieku klaigām viņa vārdi nebija dzirdami.
«Ar ko jūs atbraucāt?» jautāja koševojs, kad plosts pagriezās pret krastu. Visi strādnieki, pārtraukuši savus darbus un pacēluši cirvjus un kaltus, raudzījās viņā ar gaidām.
«Ar nelaimi!» sauca no plosta zemais kazaks.
«Ar kādu?»
«Vai atļaujat, pani aizkrācieši, runu sacīt?»
«Runā!»
«Vai varbūt gribat sasaukt radu?»
«Runā, mēs visi esam te.»
Visi ļaudis saspiedās vienā barā.
«Bet vai tad jūs nekā neesat dzirdējuši par to, kas notiek hetmaņa zemē?»
«Kas tad?» jautāja viens no kureņu atamaniem.
«E! kas tad? Redzams, jums tatars ausis aizbāzis, ka jūs nekā neesat dzirdējuši.»
«Runā taču, kas tur notiek?»
«Nu, notiek tādas lietas, ka mēs esam piedzimuši un kristīti, bet tādas lietas vēl neesam redzējuši.»
«Nu, runā taču, kas notiek, suņa bērns!» sāka kliegt viens no pūļa, acīm redzami zaudējis pacietību.
«Tādi laiki pienākuši, ka pat svētās baznīcas nepieder vairs mums.»
«Kā tad nepieder mums?»
«Tagad tās žīdiem iznomātas. Ja tu žīdam iepriekš nesamaksāsi, tad arī dievkalpojumu nevar noturēt.»
«Ko tu stāsti?»
«Un ja suņa žīds neuzliks ar savu nešķīsto roku zīmīti uz svētās paschas, tad ari paschu nevar apsvētīt.»
«Viņš melo, brāļi pani, tas nevar būt, ka nešķīstais žīds liktu zīmīti uz svētās paschas.»
«Klausieties! ne to vien es varu pastāstīt: arī ksendzi braukā tagad pa visu Ukrainu lielos ratos. Nebūtu jau nelaime, ka lielos ratos, bet nelaime tā, ka viņi nejūdz vairs priekšā zirgus, bet gluži vienkārši pareizticīgos kristītos. Uzklausieties! un ne to vien vēl es varu pastāstīt: stāsta, ka žīdietes jau šujot sev svārkus no popu tērpiem. Lūk, kādas lietas notiek Ukrainā, pani! Bet jūs te sēžat Aizkrācē un uzdzīvojat, un acīm redzot tatars jums aizdevis tādas bailes, ka jums vairs ne acu, ne ausu — nekā nav, un jūs nedzirdat, kas notiek pasaulē.»
«Pagaidi, pagaidi!» pārtrauca koševojs, kas līdz šim stāvēja, nodūris acis zemē tāpat kā visi aizkrācieši, kas nopietnās lietās nekad nepaļāvās pirmajam straujumam, bet klusēja un klusēdami krāja baigu sašutuma spēku. «Pagaidi! arī es teikšu kādu vārdu. Bet ko tad jūs, — lai velns būtu parāvis jūsu tēvu! — ko tad jūs paši darījāt? Vai tad jums zobenu nebija, vai? Kā jūs varējāt pieļaut tādu nelikumību?»
«E. kā varējām pieļaut tādu nelikumību!… Bet būtu jūs pamēģinājuši, kad poļu vien bija piecdesmit tūkstošu, nu un, nav jau ko kaunu slēpt, bija arī suņi starp mūsējiem — pieņēma jau viņu ticību.»
«Un jūsu hetmanis, un pulkvedis ko darīja?»
«Pulkveži sataisīia tādas lietas, ka lai dievs to nedod mums nevienam.»
«Kā?»_
«Nu tā, ka hetmanis jau tagad, izcepināts vara vērsī, gul Varšavā, bet pulkvežu rokas un galvas izvadā pa gada tirgiem, lai visai tautai parādītu. Lūk, ko sataisīja pulkveži!»
Viss pūlis saviļņojās. Sākumā pār visu krastu nolaidās klusums, līdzīgs tam, kāds mēdz būt pirms niknas vētras, bet tad pēkšņi sacēlās valodas un sāka runāt viss krasts: «Kā! lai žīdi nomāktu kristīgo baznīcas! lai ksendzi jūgtu ilksīs pareizticīgos kristīgos! Kā! pieļaut tādas mocības krievu zemē no nolādētiem neticīgiem! lai tā rīkotos ar pulkvežiem un hetmani! Tas nenotiks, nenotiks!» Tādi vārdi lidoja visās malās. Aizkrācieši kļuva trokšņaini un sāka just savus spēkus. Tas jau vairs nebija vieglprātīgu ļaužu satraukums: bija satraukti visi smagie un spēcīgie raksturi, kas ne tik drīz iekarsa, bet, kļuvuši karsti, spītīgi un ilgi glabāja sevī iekšējo kvēli. «Pakārt visus žīdus!» atskanēja no pūļa, «lai vairs nešuj no popu tērpiem brunčus savām žīdenēm! Lai vairs nesprauž zīmītes uz svētajām paschām! Apslīcināt viņus visus, pagānus, Dņeprā!» Šie vārdi, ko bija izteicis kāds no pūļa, izskrēja kā zibens cauri visām galvām, un pūlis gāzās uz priekšpilsētu ar nodomu apkaut visus žīdus.