Nabaga Izraeļa bērni, zaudējuši visas savas jau tā niecīgās drosmes paliekas, slēpās tukšās degvīna mucās, krāsnīs un pat līda zem savu žīdeņu brunčiem; bet kazaki viņus visur atrada.
«Augstdzimušie pani!» sauca kāds slaids un garš kā spieķis žīds, pabāzis no savu biedru bara savu nožēlojamo seju, ko bija izķēmojušas bailes. «Augstdzimušie pani! atļaujiet mums pasacīt tikai vienu vārdu, vienu vārdiņu! Mēs jums pasacīsim kaut ko tādu, ko jūs vēl nekad neesat dzirdējuši, — kaut ko tik svarīgu, ka pat nevar izteikt, cik svarīgu!»
«Nu, lai saka,» teica Buļba, kas vienmēr mīlēja uzklausīt apvainojamo.
«Cēlie pani!» sacīja žīds. ' «Tādi pani vēl nekad nav redzēti, nudien, nekad! Tik žēlīgu, labu un drošsirdīgu vēl nekad nav bijis pasaulē!» Viņa baiss pamira un drebēja aiz bailēm. «Kā gan iespējams, ka mēs domātu par aizkrāciešiem kaut ko ļaunu! Tie nemaz nav mūsējie, kas augļo pa Ukrainu! Nudien, nav mūsējie! Tie nemaz nav žīdi: tie ir velns zina kas; tie ir tādi, ka tikai jāuzspļauj tiem un jāaizmet projām! Lūk, arī viņi teiks to pašu. Vai nav taisnība, Slema, vai arī tu, Smul?»
«Nudien, taisnība!» atbildēja no bara Slema un Smuls nodriskātās micēs, abi balti kā kaļķi.
«Mēs nekad vēl,» turpināja garais žīds, «neesam piekrituši ienaidniekam, un katoļus mēs ne zināt negribam: lai velns viņus dīda! Mēs ar aizkrāciešiem tā kā miesīgi brāļi…»
«Kā? aizkrācieši lai būtu jūsu brāļi!» sacīja viens no pūļa. «To jūs nesagaidīsiet, nolādētie žīdi! Dņeprā viņus, pani, apslīcināt visus pagānus!»
Sie vārdi bija kā signāls. Zīdus saķēra un sāka mest viļņos. Zēli kliedzieni atskanēja no visām pusēm, bet bargie aizkrācieši tikai smējās, redzot, kā žīdu kājas zābakos un zeķēs tirinājās gaisā.
Nabaga orators, kas bija pierunājis pats uz sava kakla nelaimi, izlēca no paltraka, aiz kura viņu bij notvēruši, palikdams vienīgi rūsganā, šaurā kamzolī, apkampa Buļbas kājas un žēlā balsī lūdza: «Augstais kungs, augstdzimušais pan! es pazinu arī jūsu brāli, nelaiķi Dorošu! Tas tik bija karavīrs, visu bruņinieku greznums. Es viņam iedevu astoņi simti cechinas, lai viņš varētu izpirkties no turku gūsta …»
«Tu pazini brāli?» jautāja Tarass.
«Nudien, pazinu! viņš bija augstsirdīgs pans.»
«Un kā tevi sauc7 »
«Jankelis.»
«Labi,» sacīja Tarass, un pēc tam apdomājies griezās pir kazakiem un runāja tā- «Pakārt žīdu vienmēr būs laiks, kad to vajadzēs; bet uz šodienu atdodiet viņu man.»
To sacījis, Tarass veda viņu uz savu vezumu rindu, kur stāvēja viņa kazaki. «Nu, lien zem ratiem, guli tur un nekusties, bet jūs, brālīši, neizlaidiet žīdu.»
To teicis, viņš devās uz laukumu, jo tur jau sen pulcējās viss pūlis. Visi mirklī pameta krastmalu un laivu sagatavošanu, jo tagad viņiem bija paredzēts sauszemes, bet nevis jūras karagājiens, un ne vairs liellaivas un kazaku čoliņas, bet bija vajadzīgi rati un zirgi. Nu jau visi gribēja doties līdzi karagājienā, gan veci, gan jauni; visi pēc visu vecāko padomes, kureņu atamanu, koševoja un pēc visa aizkrāciešu karaspēka lēmuma nosprieda doties taisni uz Poliju, atriebties par visu ļaunu un par ticības un kazaku slavas nopul- gošanu, iegūt laupījumu pilsētās, aizdegt ugunsgrēkus sādžās un labības laukos, izlaist tālu stepē slavu par sevi. Tepat visi jozās un bruņojās. Koševojs izauga par veselu aršinu. Tas vairs nebija lēnīgais brīvās tautas aušīgs iedomu pildītājs: tas bija neierobežots pavēlnieks, tas bija despots, kas prata tikai pavēlēt. Visi patvaļīgie un trakulīgie bruņinieki stāvēja stalti ierindā, paklausīgi nodūruši galvas, nedrīkstēdami pacelt acu, kad koševojs izdalīja pavēles: viņš tās izsacīja klusi, nekliedzot un nesteidzoties, bet ar apdomu, kā vecs, dzīvē daudz pieredzējis kazaks, kas ne pirmo reizi vien bija atrisinājis gudri iecerētus pasākumus.
«Pārbaudiet, visu labi pārbaudiet!» tā viņš runāja. «Sakārtojiet vezumus un ratus, izmēģiniet ieročus. Neņemiet sev līdz daudz drēbju: pa kreklam un pa divējām biksēm uz kazaka un pa podam salamatas un sagrūstas prosas — vairāk lai nevienam nebūtu! Rezervei būs vezumos viss, kas vajadzīgs. Lai katram kazakam būtu pāris zirgu! Un paņemiet kādus divsimt pārus vēršu, jo pārejamās vietās un staignājos vērši būs vajadzīgi. Un kārtību, pani, ievērojiet vairāk par visu. Es zinu, ka ir starp jums tādi, kas, tikko dievs sūta kādu mantu, tūlīt sāks, plēst smalkos audumus un dārgo samtu saviem autiem. Atmetiet tādu velna ieradumu,, metiet projām visādus brunčus, ņemiet vienīgi ieročus, ja tie gadās labi, un červoncus vai sudrabu, jo tos ir ērti paņemt un tie noder katrā gadījumā. Un, lūk, ko jums, pani, saku jau iepriekš: ja kāds karagājiena laikā piedzersies, tad tam nebūs nekādas tiesāšanas: kā suni aiz kakla saites pavēlēšu viņu piesiet pie vezuma, vienalga, kas viņš tāds būtu, kaut arī visslavenākais kazaks no visa karaspēka; kā suni viņu uz vietas nošaus un izmetīs bez kādas apbedīšanas putniem knābšanai, jo dzērājs karagājiena laikā nav cienīgs kristīgas apbedīšanas. Jaunie, paklausiet visās lietās vecos! Ja aizķers lode, vai zobens ieskrāpēs galvu vai kādu citu vietu, nepievērsiet šādai lietai daudz uzmanības: iejau- ciet pulvera šķipsnu glāzītē sīvā, uzreiz izdzeriet, un viss pāries — pat drudža nebūs: bet ievainojumam, ja tas nav pārāk liels, pielieciet klāt vienkāršu zemi, sajaucot to iepriekš plaukstā ar siekalām, tad brūce apkaltis. Bet nu pie darba, pie darba, puiši, un nesteidzieties, ķerieties pamatīgi pie darba!»