Tā runāja koševojs, un, tiklīdz viņš bija nobeidzis savu runu, visi kazaki ķērās tūlīt pat pie darba. Visa Seča atreiba, un nekur vairs nevarēja atrast neviena piedzēruša, it kā to nekad nebūtu bijis starp kazakiem. Vieni laboja riteņu rādzes un apmainīja ratiem asis; otri stiepa uz vezumiem pārtikas maisus, citos sagāza ieročus; citi dzina šurp zirgus un vēršus. No visām pusēm skanēja zirgu soļi; izmēģinājuma šāvieni no šautenēm, zobenu žvadzēšana, vērša aurošana, grozāmo vezumu čīkstēšana, runāšana un spalgi kliedzieni un mudinājumi. Un drīz kazaku tabors bija izstiepies tālu tālu pa visu lauku. Un būtu bijis jānoskrien liels gabals, ja kāds gribētu noskriet no tā galvas līdz astei. Nelielajā koka baznīcā mācītājs turēja dievkalpojumu un aprasināja visus ar svēto ūdeni; visi skūpstīja krustu. Kad viss bars sakustējās un sāka stiepties projām no Sečas, visi aizkrācieši pagrieza galvas atpakaļ. «Ardievu, mūsu māte!» sacīja viņi gandrīz visi reizē, «lai nu dievs tevi pasarga no visādām nelaimēm!» Braucot caur nomali, Tarass Buļba ieraudzīja, ka viņa žīdiņš Jankelis bija jau uzcēlis kaut kādu telti ar nojumi un pārdeva kramus, skrūvgriežus, pulveri un dažādas karaspēkam nepieciešamas mantas, kas vajadzīgas ceļā, pat ve- ģus un maizi. «Kas par velna žīdu!» — nodomāja pie sevis Tarass un, piejājis pie viņa, sacīja: «Apdauzītais, ko tu te sēdi? Vai tu gribi, lai tevi nošauj kā zvirbuli?» Jankelis atbildes vietā pienāca pie viņa tuvāk un, izdarījis zīmi ar abām rokām, it kā viņš gribētu sacīt kaut ko noslēpumainu, teica: «Lai tikai pans klusē un nevienam nesaka: starp kazaku vezumiem ir arī viens mans vezums; es vedu visu vajadzīgo kazakiem un ceļā piegādāšu visādu proviantu par tik lētām cenām, par kādām vēl neviens nav pārdevis; nudien, tā; nudien, tā.»
Paraustījis plecus, Tarass Buļba pabrīnījās par žīda sparīgo dabu un aizjāja atpakaļ pie kazaku pulka.
Drīz visus Polijas dienvidvakarus pārņēma bailes. Visur paklīda baumas: «Aizkrācieši! parādījušies aizkrācieši!…» Visi, kas spēja glābties, glābās. Visi cēlās un skrēja uz visām pusēm pēc šā nekārtīgā, bezrūpīgā gadsimta paraduma, kad necēla ne cietokšņus, ne pilis, bet, kā nu pagadījās, cilvēks uzcēla kādam laikam savu salmu mājokli. Viņš domāja: «neies taču tērēt mājai darbu un naudu, kad arī bez visa tā to nopostīs tataru uzbrukums!» Visi sakustējās: dažs apmainīja vēršus un arklu pret zirgu un šauteni un devās uz karapulku; dažs slēpās, aizdzenot projām lopus un aiznesot visu, ko vien var aiznest. Gadījās dažreiz ceļā arī tādi, kas ar apbruņotu roku sagaidīja viesus, bet vairāk bija tādu, kas priekšlaikus aizbēga. Visi zināja, ka grūti būs mēroties ar neganto un kareivīgo baru, kas bija pazīstams ar aizkrā- ciešu karaspēka nosaukumu un savā ārējā patvaļīgajā nekārtībā slēpa kaujas laikam pārdomātu kārtību. Zirdzinieki jāja, neapgrūtinot un nesakarsējot zirgus, kājnieki žirgti soļoja aiz vezumiem, un viss tabors virzījās uz priekšu tikai pa naktīm, dienu atpūšoties un izraugoties tukšas, neapdzīvotas vietas un mežus, kādu tolaik vēl bija diezgan daudz. Aizsūtīja uz priekšu izlūkus un ziņnešus izzināt un izpētīt, kur, kas un kā. Un bieži tais vietās, kur tos varēja vismazāk gaidīt, tie pēkšņi parādījās, un visam tad bija jāatvadās no dzīves: ugunsgrēki pārņēma sādžas; lopi un zirgi, ko nedzina sev līdzi karaspēks, tika nokauti tepat uz vietas. Šķita, ka viņi vairāk dzīro nekā veic savu karagājienu. Mati šodien saceltos stāvu no tām briesmīgajām pus- mežonīgā gadsimta nežēlībām, kādas visur strādāja aizkrācieši. Sasistie zīdaiņi, nogrieztās krūtis sievietēm, kājām līdz ceļiem nodīrātā āda brīvībā palaistajiem, — ar vārdu sakot, devīgu roku atmaksāja kazaki agrākos parādus. Kāda klostera prelats, izdzirdīs par viņu tuvošanos, atsūtīja no sevis divi mūkus, lai pateic, ka tie neuzvedas kā nākas, ka starp aizkrāciešiem un valdību pastāv vienošanās, ka tie pārkāpj savas saistības pret karali un līdz ar to katru tautas likumu. «Pasaki biskapam manā un visu aizkrā- ciešu vārdā,» sacīja koševojs, «lai viņš nemaz nebaidās: kazaki vēl tikai aizdedzina un aizsmēķē savas pīpes.» Un drīz lielisko abteju apņēma postītājas liesmas, un tās milzīgie gotiskie logi bargi lūkojās caur šaudīgajiem uguns viļņiem. Bēgošie mūku, žīdu, sieviešu bari pēkšņi pārplūdināja tās pilsētas, kur bija kāda cerība uz garnizoniem un pilsētas sargiem. Novēlojusī palīdzība, kas sastāvēja no nelieliem pulkiem un ko laiku pa laikam izsūtīja valdība, vai nu nevarēja viņus atrast, vai arī baidījās, uzgrieza tiem muguru pēc pirmās sastapšanās un aizjoņoja savos brašajos zirgos. Gadījās, ka daudzi karaļa kara priekšnieki, kas bija arvien līdz tam uzvarējuši agrākajās kaujās, nolēma, apvienojot savus spēkus, nostāties ar visu krūti pret aizkrāciešiem. Un te nu visvairāk sevi pārbaudīja jaunie kazaki, kas vairījās laupīšanas, mantkāres un nespēcīga ienaidnieka, kas tvīka gribā parādīt sevi veco priekšā, paspēkoties vīrs pret vīru ar drošajiem un lielīgajiem poļiem, kuri dižojās lepnos zirgos ar vējā plīvojošām atsviestām uzmetņu piedurknēm. Šī bija tīkama skola: viņi jau bija ieguvuši sev daudz zirgu lietu, dārgu zobenu un šauteņu. Viena mēneša laikā bija kļuvuši par vīriem un pilnīgi no jauna piedzimuši šie tikko spalvām apaugušie putnēni; viņu sejas vaibsti, kuros līdz šim bija redzams kaut kāds jauneklīgs maigums, tagad bija kļuvuši bargi un spēcīgi. Bet vecajam Tarasam bija prieks redzēt, ka abi viņa dēli bija te starp pirmajiem. Ostapam, šķita, bija jau no dzimšanas nolemtas kara gaitas un grūtā māksla veikt kara darbus. Nekad nesamulsdams un nekādā gadījumā nezaudēdams attapību, ar aukstasinību, kas divdesmit divi gadi vecam jauneklim bija gandrīz nedabiska, viņš vienā mirklī prata aptvert visas briesmas un visu lietas stāvokli, acumirklī prata atrast līdzekli izvairīties no tām. un izvairīties tā, lai pēc tam tās noteiktāk pārspētu. Jau pārbaudīta pārliecība sāka apzīmogot viņa kustības, kurās nevarēja palikt nepamanītas nākamā vadoņa tieksmes. Viņa ķermenis izdvesa izturību, un viņa bruņinieka īpašības bija jau ieguvušas plašu spēku, līdzīgu lauvas spēkam.