Par atbildi uz to parādība pielika pirkstu pie lūpām un, šķita, lūdza viņu klusēt. Viņš nolaida roku un sāka ieskatīties tanī uzmanīgāk. Pēc garajiem matiem, kakla un puskailajām tumšajām krūtīm viņš pazina tanī sievieti. Bet tā nebija šejieniete: visa viņas seja bija tumša, izmocīta sāpēs; platie vaigu kauli stipri izspiedās virs iekritušajiem vaigiem; šaurās acis lokveidīgā griezumā tiecās uz augšu. Jo vairāk viņā ieskatījās tās vaibstos, jo vairāk atrada tajos kaut ko pazīstamu. Beidzot viņš neizturēja un jautāja: «Saki, kas tu esi? Man liekas, it kā es būtu pazinis kādreiz tevi vai arī redzējis kaut kur?»
«Priekš divi gadiem Kijevā.»
«Priekš divi gadiem Kijevā,» atkārtoja Andrijs, cenzdamies pārcilāt visu, kas saglabājies viņa atmiņā no agrākās bursaka dzīves. Viņš palūkojās viņā vēlreiz cieši un pēkšņi iesaucās pilnā balsī: «Tu — tatariete! jaunkundzes, vojevodas meitiņas kalpone!…»
«Čšš!» izdvesa tatariete, salikdama lūdzoši rokas, pie visām miesām drebēdama un tai pašā laikā pagriezusi atpakaļ galvu, lai redzētu, vai kāds nav pamodies no Andrija skalā kliedziena.
«Saki, saki, kādēļ un kā tu te esi gadījusies?» runāja Andrijs, gandrīz bez elpas, čukstus, saraustīti, iekšējā satraukumā. «Kur jaunkundze? vai dzīva vēl?»
«Viņa ir te, pilsētā.»
«Pilsētā?» sacīja viņš, gandrīz atkal iekliegdamies, un juta, ka visas asinis pēkšņi ieplūda sirdī: «kāpēc tad viņa ir pilsētā?»
«Tāpēc, ka pats vecais pans ir pilsētā: viņš jau pusotra gada sēž Dubnā par vojevodu.»
«Ko, vai viņa ir apprecējusies? Nu, runā taču, •— cik tu esi savāda! — ko viņa tagad dara …»
«Viņa jau otru dienu nav nekā ēdusi.»
«Kā?»
«Nevienam pilsētas iedzīvotājam jau sen vairs nav ne gabala maizes, visi jau sen ēd pliku zemi.»