Sai brīdī viņš juta, ka kāds viņu parāva aiz svārku stērbeles. «Ir laiks!» teica tatariete. Viņi izgāja cauri baznīcai, neviena neievēroti, un iznāca pēc tam laukumā, kas bija tās priekšā. Ausma jau sen sārtojās debesīs: viss vēstīja saules lēktu. Laukums, kam bija kvadrata veids, bija pilnīgi tukšs; tā vidū vēl bija palikuši koka galdiņi, kas rādīja, ka varbūt vēl tikai nedēļu priekš tam te bijis pārtikas preču tirgus. Iela., kuras tolaik nebruģēja, bija vienkārši sakaltušu dubļu kaudze. Laukumu apņēma visapkārt nelielās akmens un māla vienstāvu mājas, ar sienās redzamiem koka pāļiem un stabiem visā to augstumā, ko iešķībi krustim savienoja tādi paši koka šķēršļi, kā vispār cēla mājas toreizējie iedzīvotāji, ko var vēl pat šodien redzēt dažās vietās Lietuvā un Polijā. Visas tās bija nosegtas nesamērīgi augstiem jumtiem ar daudziem lodziņiem un vēdināmām lūkām. Vienā pusē, gandrīz baznīcas tuvumā, pacēlās augstāk par citām kāda ēka, kas pilnīgi atšķīrās no pārējām, laikam pilsētas maģistratūra vai kāda cita valdības iestāde. Tā bija divi stāviem, un virs tās augšā bija piebūvēts divu arku belveders, kur stāvēja sargkareivis; jumtā bija iestiprināta liela pulksteņa ciparnīca. Laukums šķita izmiris; bet Andrijs saklausīja kādus vājus vaidus. Ieskatījies viņš ievēroja otrā tā pusē divi trīs cilvēku grupu, kas gulēja gandrīz pilnīgi nekustīgi zemē. Viņš ieurbās acīm vērīgāk, lai redzētu, vai tie ir iemiguši vai miruši, un tai brīdī uzdūrās kaut kam, kas gulēja viņam pie kājām. Tas bija mirušas sievietes ķermenis, acīm redzot žīdietes. Šķita, viņa vēl bija jauna, kaut gan viņas izķēmotajos, izmocītajos vaibstos tas nebija redzams. Galvā viņai bija sarkans zīda lakats; pērles vai krelles divi rindās greznoja viņas ausu rotu; divi trīs garas matu sprogas vienos viļņos līda no tās ārā uz viņas izdēdējušo kaklu ar izstieptajām dzīslām. Viņai līdzās gulēja bērns, krampjaini ieķēries ar roku viņas liesajā krūtī un sagriezis to saviem pirkstiem negribētās dusmās, neatradis tanī piena Viņš vairs neraudāja un nebrēca, un tikai pēc viņa vēdera, kas bērnam noplaka un pacēlās, varēja domāt, ka viņiš vēl nav miris vai vismaz tikai gatavojas izlaist pēdējo elpu. Viņi nogriezās ielās, un viņus apturēja pēkšņi kāds vājprātīgais, kas, ieraudzījis Andri ja dārgo nastu, metās tam virsū kā tīģeris, ieķērās viņā, saukdams, «maizi!» Bet viņa spēki bija vājāki par tā ārprātu; Andrijs atgrūda viņu, viņš nokrita zemē. Līdzjūtības aizkustināts, viņš pameta tam vienu maizes klaipu, kuram tas uzklupa kā traks suns. apgrauza to, sakošļāja un tepat uz ielas briesmīgos krampjos izlaida garu no ilgās atradināšanās uzņemt barību. Gandrīz uz katra soļa viņu pārsteidza briesmīgie bada upuri. Šķita, it kā nespēdami paciest mokas mājās, daudzi tīši bija \7j- skrējuši uz ielas: vai nenāks kaut kas no gaisa, kas dzīvinātu viņu spēkus. Pie kādas mājas vārtiem sēdēja vecene, un grūti bija pateikt, vai viņa ir aizmigusi, nomirusi vai vienkārši aizsapņojusies; vismaz viņai nekā vairs nedzirdēja un neredzēja un, noliekusi galvu uz krūtīm, sēdēja nekustīga vienā un tai pašā vietā. No citas mājas jumta nokārās lejup virves cilpā izdēdējis un izdilis ķermenis: nabags nebija spējis paciest līdz galam bada mokas un bija gribējis labāk paātrināt savu galu ar labprātīgu pašnāvību. Redzot šādas satricinošas bada liecības, Andrijs nenocietās nejautājis tatarieti: «Vai tad'viņi tiešām nekā nevarēja atrast, ar ko izvilkt dzīvību? Ja cilvēkam pienāk pēdējā stunda, tad, neko darīt, viņam jāpārtiek no tā, ko viņš līdz tam nonicinājis: viņš var pārtikt no tās kustoņas, ko bauslība aizliedz, tad visu var izlietot ēsmai.»
«Viss ir apēsts,» sacīja tatariete, «visi 'dzīvnieki: ne zirga, ne suņa, pat ne peles neatrast visā pilsētā. Mums pilsētā nekad nebija nekādu krājumu: visu veda no laukiem.»
«Bet kā tad jūs, mirdami tik nežēlīgā nāvē, arvien vēl domājat noturēt pilsētu?»
«Var jau būt, ka vojevoda būtu padevies, bet vakarrīt pulkvedis, kas ir Bužanās, atlaida uz pilsētu vanagu ar zīmīti, lai neatdod pilsētu: ka viņš nāk to glābt ar savu pulku un gaida tikai vēl otru pulkvedi, lai nāktu abi kopā. Un tagad kuru katru mirkli gaida viņus … Bet nu mēs esam atnākuši līdz mājām.»
Andrijs jau iztālēm redzēja māju, kas nebija līdzīga pārējām, un, kā likās, to bija cēlis kāds itāliešu architekts: tā bija celta no skaistiem, smalkiem ķieģeļiem un bija divstāvu. Apakšējā stāva logus ietvēra augstas granita karnizes; viss augšstāvs sastāvēja no nelielām arkām, kas izveidoja galeriju; starp tām bija redzami režģi ar ģerboņiem; arī uz mājas stūriem bija ģerboņi. Platās krāsotu ķieģeļu āra kāpnes izgāja uz pašu laukumu. Kāpņu apakšā sēdēja pa vienam sargkareivim, kas izskatīgi un simetriski turējās ar vienu roku pie alebardēm, kas atradās tiem līdzās, bet ar otru balstīja savas pieliektās galvas, un šķita, ka tā viņi līdzinājās vairāk statujām nekā dzīviem radījumiem. Viņi negulēja un nesnauda, bet, likās, bija nejūtīgi pret visu; viņi nepievērsa uzmanības pat tam, kas gāja augšup pa kāpnēm. Kāpņu augšā viņi atrada bagāti tērptu, pilnīgi no galvas līdz kājām apbruņotu karavīru, kas turēja rokās lūgsnu grāmatu. Viņš pameta uz tiem gurdās acis, bet tatariete tam pateica vienu vārdu, un viņš nolaida tās par jaunu savas lūgsnu grāmatas atvērtajās lappusēs. Viņi iegāja pirmajā istabā, diezgan plašā, kas bija pieņemšanas telpa vai vienkārši priekšistaba; tā bija pilna dažādos stāvokļos gar sienām sēdošu kareivju, kalpotāju, rakstvežu, vīna ielējēju un citu ļaužu, kas nepieciešami poļu augstmaņa reprezentācijai, gan kā militarai personai, gan kā personīgo muižu īpašniekam. Jūtams bija apdzisušas sveces tvans; divi citas vēl dega divi milzīgos, gandrīz cilvēka augstumā, svečturos, kas stāvēja vidū, neraugoties uz to, ka jau sen restainajā logā lūkojās rīts. Andrijs jau gribēja iet tieši pa platajām ozola durvīm, kas bija greznotas ar ģerboni un daudziem izgriezumiem: bet tatariete parāva viņu aiz piedurknes un norādīja uz mazām durvīm sānu sienā. Pa tām viņi iznāca gaitenī un pēc tam istabā, ko viņš sāka vērīgi apskatīt. Gaisma, kas ieplūda caur slēģa spraugu, pieskārās kaut kam: sārtajam aizkaram, apzeltītajai karnizei un gleznai uz sienas. Te tatariete lika An- drijam palikt, atvēra durvis uz otru istabu, no kuras pazibēja uguns gaisma. Viņš izdzirda čukstus un klusu balsi, no kuras viņā viss sāka drebēt. Viņš redzēja caur atvērtām durvīm, kā strauji pazibēja slaids sievietes stāvs ar garu, košu bizi, kas krita uz augšup pacelto roku. Tatariete atgriezās un sacīja, lai viņš iet iekšā. Viņš neatcerējās, kā iegāja un kā aizvērās aiz viņa durvis. Istabā dega divi sveces, lampiņa mirgoja svētbildes priekšā; zem tās bija augsts galdiņš pēc katoļu paražas, ar kāpieniem ceļu noliekšanai lūgšanas laikā. Bet tas nebija tas, ko meklēja viņa acis. Viņš pagriezās uz otru pusi un ieraudzīja sievieti, kas likās sastingusi un pār- akmeņojusies kādā straujā kustībā. Šķita, it kā viss viņas augums gribējis mesties pie viņa un pēkšņi sastindzis. Un ari viņš palika tikpat pārsteigts viņas priekšā. Ne tādu viņš bija iedomājies to redzēt: tā nebija viņa, nebija tā, ko viņš pazina agrāk; nekā viņā nebija līdzīga tai, bet divkārt skaistāka un brīnišķīgāka bija viņa tagad nekā agrāk: toreiz viņā bija kaut kas nenobeigts, nepiepildīts, tagad tas bija darbs, kam mākslinieks piešķīris pēdējo otas vilcienu. Tā bija skaista, aušīga meitene; šī bija skaistule, sieviete visā savā izplaukušajā krāšņumā. Pilnīgas jūtas izpaudās viņas paceltajās acīs, ne daļa, ne mājiens par jūtām, bet veselas jūtas. Vēl asaras nebija paguvušas tajās nožūt un apņēma tās ar mirgojošu valgmi, kas spiedās dvēselē; krūtis, kakls un pleci bija ietverti tais skaistajās robežās, kādas piešķirtas pilnīgi attīstītam skaistumam; mati, kas agrāk izplūda vieglās sprogās ap viņas seju, tagad bija pārvērtušies biezā, košā pīnē, kuras daļa bija saņemta kopā, bet daļa risa pār visu rokas garumu un smalkiem, gariem, skaisti izliektiem matiem krita pār krūtīm. Likās, visi tās vaibsti pārvērtušies. Velti viņš pūlējās sameklēt tajos kaut vienu no tiem, kas klaiņoja viņa atmiņā, — neviena. Kaut arī viņas bālums bija cik liels, bet tas neaizēnoja viņas burvīgo skaistumu, gluži otrādi, tas it kā piešķīra viņai kaut ko teiksmainu, neizsakāmi uzvarošu. Un Andrijs sajuta savā dvēselē godbijīgu bailību un nostājās nekustīgs viņas priekšā. Viņa, šķiet, ari bija pārsteigta par šā kazaka izskatu, kas stāvēja tās priekšā visā jauneklīgās vīrišķības skaistumā un spēkā, kas, kā likās, pat savu locekļu sastingumā izpauda atraisītu kustību brīvību; skaidrā asumā dzirkstēja viņa acs, drošā lokā izliecās samtaina uzacs, iedegušie vaigi mirdzēja visā pirmatnējās uguns spožumā un kā zīds lāsmoja jaunās melnās ūsas.