«Nē, es neesmu spējīga ne ar ko tev pateikties, augstsirdīgais bruņiniek,» sacīja viņa, un viņas balss sudraba skaņa drebēja. «Vienīgi dievs var tev atlīdzināt; ne man, vājai sievietei…» Viņa nolaida savas acis; brīnišķīgiem puslokiem, baltiem kā sniegs, uzgulās tām plaksti, apņemti kā bulta garām skropstām; pieliecās visa viņas brīnišķīgā seja, un smalks sārtums apēnoja to no apakšas. Nekā uz to neprata sacīt Andrijs; viņš gribēja izteikt visu, kas vien bija uz sirds, izteikt to tikpat kvēli, kā tas bija uz sirds, — un nevarēja.
Viņš sajuta kaut ko, kas aizslēdza viņa lūpas; vārdam pazuda skaņa: viņš sajuta, ka ne viņam, augušam bursā un klejotāju karavīru dzīvē, atbildēt uz šādiem vārdiem, un viņš sašuta par savu kazaka dabu.
Šai brīdī istabā ienāca tatariete. Viņa jau bija paguvusi sagriezt šķēlēs bruņinieka atnesto maizi, viņa to nesa uz zelta šķīvja un nolika savas kundzes priekšā. Skaistule paraudzījās uz viņu, uz maizi un pievērsa acis Andrijam, — un bija tik daudz šais acīs. Šis atmaigušais skatiens, kas izteica nevarību un nespēju izsacīt viņu pārņēmušās jūtas, bija vairāk pieejams Andrijam nekā visas valodas. Viņa dvēselei pēkšņi kļuva viegli: likās, viss viņā bija atraisījies. Dvēseles saviļņojums un jūtas, ko līdz šim it kā kāds būtu turējis stingrā pavadā, tagad sajutās atbrīvotas, savā vaļā, un gribēja jau izplūst nenoturamās vārdu straumēs, kad pēkšņi skaistule, pagriezusies pret tatarieti, nemierīgi iejautājās: «Un māte? tu aiznesi viņai?»