Un kad viņa apklusa, bezcerīgas, tik bezcerīgas jūtas atspoguļojās viņas sejā; sāpīgas skumjas pauda katrs viņas vaibsts, un viss, no skumji noliektās pieres un nolaistajām acīm līdz pat asarām, sastingušām un izžuvušām viņas lēni kvēlojošos vaigos, viss, šķita, runāja: «Nav laimes šai sejā!»
«Kur tas dzirdēts pasaulē, tas nav iespējams, tas nenotiks,» sacīja Andrijs, «ka skaistākā un labākā no sievām nestu tik smagu likteni, kad viņa ir radīta, lai tās priekšā kā pie svētuma zemotos viss, kas vien pasaulē ir labākais. Nē, tu nemirsi! Tev nav jāmirst; zvēru pie savas dzimšanas un pie visa, kas man pasaulē mīļš, — tu nemirsi! Ja nu notiks tā, un ne ar ko — ne ar spēku, ne ar lūgsnām, ne ar vīrišķību nevarēs novērst sūro likteni, tad mēs mirsim kopā, un papriekšu miršu es, nomiršu tavā priekšā, pie taviem skaistajiem ceļiem, un vienīgi tikai mirušu mani varbūt šķirs no tevis.»
«Nemāni, bruņiniek, ne sevi, ne mani,» teica viņa, lēni šūpodama savu skaisto galvu, «es zinu un, sev par lielām bēdām, zinu pārāk labi, ka tu nedrīksti mani mīlēt; es zinu arī, kāds ir tavs pienākums un likums: tevi aicina tēvs, biedri, tēvzeme, bet mēs — tavi ienaidnieki.»
«Bet kas man ir tēvs, biedri un tēvzeme?» sacīja Andrijs, strauji sapurinājis galvu un iztaisnodams visu savu taisno kā piekrastes niedre augumu. «Ja nu tā, tad, lūk, kas: neviena man nav!» atkārtoja viņš tādā pašā balsī un izdarīja tādu rokas kustību, ar kādu sīksts, nepieveicams kazaks izteic gatavību kādam nedzirdētam un neiespējamam darbam. «Kas ir teicis, ka mana tēvzeme ir Ukraina? Kas man to ir devis par tēvzemi? Tēvzeme ir tas, ko meklē mūsu dvēsele, kas tai ir mīļāks par visu. Mana tēvzeme esi tu! Tā ir mana tēvzeme! Un es nesīšu šo tēvzemi savā sirdī, nesīšu to līdz sava mūža beigām, un gribu redzēt, vai kāds no kazakiem spēs izraut to no turienes! Un visu, kas vien man ir, pārdošu atdošu, iznīcināšu šās tēvzemes dēļ!»
Mirkli sastingusi kā skaists tēls, lūkojās viņa tam acīs un pēkšņi sāka raudāt, un ar brīnišķīgu sievietes straujumu, uz ko ir spējīga vienīgi bezgala augstsirdīga sieviete, radīta skaistai dvēseles dziņai, metās viņa tam ap kaklu, apkampdama to sniega baltumam līdzīgām brīnišķīgām rokām, un sāka raudāt. Šai brīdī uz ielas atskanēja neskaidri kliedzieni, tauru un litavru skaņu pavadīti; bet viņš tos nedzirdēja: viņš ti kai dzirdēja, kā brīnišķās lūpas apdvesa viņu ar savas elpas tīkamo siltumu, kā viņas asaras līdzīgi strautiem tecēja tam pār seju, un visi viņas no galvas atrisušie smaržīgie mati ietina to savā tumšajā un spožajā zīdā.
Tai brīdī ieskrēja pie viņiem ar priecīgu saucienu tatariete. «Glābti, glābti!» sauca viņa bez atmaņas. «Mūsējie ienākuši pilsētā, atveduši maizi, kviešus, miltus un saistītus aizkrāciešus!» Bet neviens no viņiem nedzirdēja, kas par «mūsējiem» ienākuši pilsētā, ko viņi atveduši sev līdzi un kādus aizkrāciešus sasējuši. Pilns jūtu, kas nav izbaudāmas virs zemes, Andrijs noskūpstīja smaržīgās lūpas, kas bija piekļāvušās viņa vaigam, un ne bez atbildes palika smaržīgās lūpas. Tās atsaucās ar to pašu, un šai abpusēji saliedētā skūpstā bija izjūtams tas, ko tikai vienu reizi mūžā Jauts sajust cilvēkam.
Un pagalam bija kazaks! Zudis visai kazaku bruņinieku kārtai! Neredzēt viņam vairs ne Aizkrāci, ne savas tēva mājas, ne dieva baznīcas. Arī Ukrainai neredzēt drošsirdīgāko no saviem dēliem, kas bija ņēmies to aizstāvēt. Izraus vecais Tarass sirmu matu šķipsnu no sava čupra un nolādēs ir dienu, ir stundu, kurā laidis pasaulē sev par negodu tādu dēlu
Troksnis un kņada norisa aizkrāciešu taborā. Sākumā neviens nevarēja tikt skaidrībā, kā tas bija noticis, ka karaspēks iekļuvis pilsētā. Tikai pēc tam noskaidrojās, ka viss Perejaslavas kurenis, kas bija novietojies pilsētas sānu vārtu priekšā, bija līdz nāvei piedzēries; tātad nebija nekāds brīnums, ka puse bija apsista, bet otra jau sasieta pirms tam, kamēr visi varēja dabūt zināt, kas ir noticis. Kamēr tuvākie kureņi, no trokšņa pamodušies, paguva ķerties pie ieročiem, karaspēks jau gāja iekšā pa vārtiem, un pēdējās viņa rindas atšaudījās no nekārtīgi uzbrūkošajiem, miegainajiem un pus- atģidušamies aizkrāciešiem.
Koševojs pavēlēja visiem salasīties, un, kad visi bija sastājušies aplī un, noņēmuši cepures, apklusa, viņš teica;
«Tad nu redziet, brāļi pani, kas noticis šai naktī; lūk, kurp novedis reibums! Lūk, kādu izsmieklu sagādājis mums ienaidnieks! Pie jums acīm redzot tā jau ir pieņemts: ja jums atļauj divkāršot devu, tad jūs esat gatavi tā piesūkties, ka Kristus kareivju ienaidnieks ne tikai novilks no jums bikses, bet pie- šķaudīs jums pilnu seju, un jūs to nedzirdēsiet.»
Visi kazaki stāvēja, nokāruši galvas, vainas apziņā; tikai viens vienīgais Ņezamaikovas kureņa atamans Kukubenko atsaucās. «Pagaidi, tēvs!» sacīja viņš, «kaut arī tas nav pēc likuma teikt kādu iebildumu, kad koševojs runā visa karaspēka priekšā, bet tas nenotika tā, tas ir jāteic. Tu ne visai taisnīgi izteici pārmetumu visam kristīgo karaspēkam. Kazaki būtu vainojami un pelnījuši nāvi, ja tie būtu piedzērušies karagājiena laikā, kaujā, grūtā, smagā darbā: bet mēs sēdējām bez darba, slaistījāmies dīkā pilsētas priekšā. Ne gavēņu, ne cita kristīgās ticības aizlieguma nebija: kas gan lai būtu, ja bezdarbībā cilvēks nepiedzertos? Grēka te nav. Bet mēs tagad viņiem labāk parādīsim, ko nozīmē uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem. Agrāk sitām dūšīgi, bet nu tagad sitīsim tā, ka ne papēžus tie uz mājām nepārnesīs.»