Buļba sastinga. «Kāpēc tad viņš uzvilcis svešu tērpu?»
«Tāpēc, ka tas labāks, tāpēc arī uzvilka. Un pats jādelē, un citi jādelē; un viņš māca, un viņu māca: kā visbagātākais poļu pans!»
«Kas tad viņu piespiedis?»
«Es taču nesaku, ka viņam kāds to būtu piespiedis. Vai tad pans nezina, ka viņš pēc savas gribas pārgāja pie viņiem?»
«Kas pārgāja?»
«Nu, pans Andrijs.»
«Kur pārgāja?»
«Pārgāja viņu pusē; tagad viņš jau ir pilnīgi viņējais.»
«Melo, cūkas auss!»
«Kā gan iespējams, ka es melotu? Vai tad es esmu muļķis, ka melošu? Pats uz savas galvas lai melotu? Vai tad es nezinu, ka žīdu pakārs kā suni, ja viņš samelosies pana priekšā?»
«Tātad iznāk, ka viņš, pēc tavām domām, pārdevis tēvzemi un ticību?»
«To taču es nesaku, ka viņš būtu ko pārdevis: es tikai sacīju, ka viņš ir pārgājis pie tiem.»
«Melo, velna žīds! Tādas lietas nav notikušas kristīgu ļaužu zemē! Tu sajauc, suns!»
«Lai zāle uzaug uz manas mājas sliekšņa, ja es ko sajaucu. Lai katrs spļauj virsū mana tēva, mātes, tēvoča un tēvtēva, un mana mātestēva kapam, ja es ko jaucu. Ja pans grib, es pat pateikšu arī to, kāpēc viņš pārgāja pie viņiem.»
«Kāpēc?»
«Vojevodam ir meitiņa — skaistule, dievs svētais! kas par skaistuli!» Te žīds centās, kā vien spēja, izrādīt ar savu seju skaistumu, izplētis rokas, piemiedzis aci un sašķobījis uz sāniem muti, it kā ko garšodams.
«Nu, un kas par to?»
«Viņas dēļ viņš arī visu izdarīja un pārgāja. Ja cilvēks iemīlas, tad viņš ir tas pats, kas pazole, ko, ja izmērcēsi ūdenī, ņem liec — un viņa salieksies.»
Buļba kļuva stipri domīgs. Viņš atcerējās, ka varena ir vājas sievietes vara, ka daudzus stiprus tā ir pazudinājusi, ka padevīga no šās puses ir Andrija daba;un viņš stāvēja ilgi kā ierakts vienā un tai pašā vietā.
«Klausies, pan, es visu izstāstīšu panam,» runāja žīds. «Tiklīdz es izdzirdēju troksni un ieraudzīju, ka iet iekšā pa pilsētas vārtiem, es paķēru katram gadījumam sev līdzi pērļu virknīti, jo pilsētā ir skaistules un muižnieces; un, ja ir skaistules un muižnieces, sacīju es sev, tad kaut arī viņām nav ko ēst, bet pērles tomēr nopirks. Un, tiklīdz karodznieka kalpi ielaida mani, es skrēju uz vojevodas māju pārdot pērles. Iztaujāju visu no kalpones tatarietes: «Būs kāzas tūlīt, tiklīdz padzīs aizkrāciešus. Pans Andrijs ir apsolījis padzīt aizkrāciešus.»
«Un tu nenositi turpat uz vietas viņu, velna dēlu?» iesaucās Buļba.
«Kāpēc tad sist? Viņš ir pārgājis labprātīgi. Vai cilvēks vainīgs? Tur viņam ir labāk, turp arī pārgāja.»
«Un tu redzēji viņu pašā vaigā?»
«Nudien, pašā vaigā! Tik dūšīgs karotājs1 No visiem izskatīgākais. Lai dievs dod viņam veselību, mani tūdaļ pazina; un, kad es piegāju tam klāt, tūlīt teica …»
«Ko tad viņš teica?»
«Viņš teica — papriekšu pameta ar pirkstu, un pēc tam teica: «Jankel!» Un es: «Pan Andrij!» saku. «Jankel! pasaki tēvam, pasaki brālim, pasaki kazakiem, pasaki aizkrāciešiem, pasaki visiem, ka tēvs man nav vairs tēvs, brālis nav brālis, biedrs nav biedrs, un ka es ar viņiem visiem kaušos, ar visiem kaušos!»»
«Melo, velna Jūdas!» kliedza Tarass, zaudējis savaldīšanos. «Melo, suns! Tu arī Kristu krustā piesiti, dieva nolādētais cilvēk! Es tevi nositīšu, sātan! Pazūdi no šejienes, citādi — tepat tev būs nāve!» To sacījis, Tarass izrāva savu zobenu. Pārbiedētais žīds laida vaļā tūlīt ļekatas, ko vien nesa viņa tievie, sausie lieli. Viņš vēl ilgi skrēja neatskatīdamies pa kazaku taboru un pēc tam vēl tālu pa klajo lauku, kaut gan Tarass nemaz nedzinās viņam paka], pārdomājis, ka nav prātīgi izgāzt ātrās dusmas pār pirmo, kas ir pagadījies ceļā.
Tagad viņš atcerējās, ka redzēja pagājušo nakti Andriju, kas gāja cauri nometnei ar kādu sievieti, un nolieca sirmo galvu, bet arvien vēl negribēja ticēt, ka būtu varējusi notikt tāda kauna lieta un ka viņa paša dēls pārdevis ticību un dvēseli.
Beidzot viņš veda savu pulku uz slēpni un nozuda ar to aiz meža, kas vēl bija vienīgais, ko kazaki nebija nodedzinājuši. Bet aizkrācieši, gan kājnieki, gan zirdzinieki, devās pa trīs ceļiem uz trīs vārtiem. Viens aiz otra plūda kureņi: uman- skiešu, popovičeviešu, kaņevskiešu, steblikivskiešu, ņezamai- noviešu, gurguziešu, titarevskiešu, timoševskiešu. Vienīgi perejaslaviešu nebija. Stipri bija piesviķojušies tā kazaki, un nosviķojuši savu daļu. Dažs atmodās sasiets ienaidnieka rokās, dažs, pat nepamodies, miegā pārgāja vēsajā zemes klēpī, un pats atamans Chļibs bez biksēm un virsdrēbēm atjēdzās poļu pulkā.
Pilsētā izdzirda kazaku kustību. Visi izbira uz vaļņa, un kazaku priekšā bija dzīva glezna: poļu bruņinieki, viens par otru skaistāks, stāvēja uz vaļņa. Vara cepures mirdzēja kā saules, izrotātas baltām, kā gulbis spalvām. Citiem bija vieglas cepurītes, rožainas un gaiši zilas, ar virsiem, kas bija nolocīti uz auss; svārki ar atmetināmām piedurknēm, izšūti ar zeltu un vienkārši apšūti ar saitiņu; vēl citiem zobeni un ieroči dārgās makstīs, par kuriem pani dārgi piemaksāja, — un daudz bija dažādu citu greznumu. Priekšā lepni stāvēja, sarkanā ar zeltu izrotātā cepurē, budžaniešu pulkvedis. Smags bija pulkvedis, par visiem garāks un resnāks, un platie, dārgie svārki tik tikko apņēma viņu. Otrā pusē, gandrīz pret sānu vārtiem, stāvēja otrs pulkvedis, neliels vīrs, pilnīgi izkaltis; bet mazās redzīgās acis dzīvi lūkojās caur biezi saaugušajām uzacīm, un viņš veikli grozījās uz visām pusēm, sparīgi norādīdams ar savu tievo, sauso roku, izdalot pavēles; varēja redzēt, ka, neraugoties uz savu mazo ķermeni, viņš labi prata kara mākslu. Netālu no viņa stāvēja karodznieks, garš garš, ar kuplām ūsām, un, likās, viņa sejai netrūka krāsas: pans mīlēja saldus medus dzērienus un krietnas dzīres. Un aiz viņiem bija redzami daudzi visādi muižnieki, apbruņojušies, dažs par saviem červonciem, dažs uz karaļa rēķina, dažs par žīdu naudu, ieķīlājis visu, ko vien varēja atrast senču pilīs. Netrūka arī visādu senatoru liekēžu, kurus sev ņēma līdzi senatori goda mielastos, kas zaga no galda un no bufetes sudraba kausus un, pēc šīsdienas goda, otrā dienā sēdās uz bukas vadīt kaut kāda pana zirgus. Tur bija visādi. Dažreiz tiem pat ne iedzert nebija par ko, bet uz karu visi bija izgreznojušies. Kazaku rindas klusu stāvēja mūru priekšā. Ne uz viena no viņiem nebija zelta; varbūt tikai šur tur tas mirdzēja zobenu rokturos im šauteņu apkalumos. Kazaki nemīlēja bagātīgi greznoties kaujās; tiem bija vienkārši bruņu krekli un svārki, un tālu melnoja un spīdēja viņu melni 1ās- mojošās jērenes.