Divi kazaki izjāja uz priekšu no aizkrāciešu rindām: viens vēl pavisam jauns, otrs vecāks, abi atskabargainām valodām, un arī darbos tie bija krietni kazaki: Ochrims Našs un Mikita Golokopitenko. Viņiem pakaļ izjāja arī Demids Popovičs, plecīgs kazaks, kas jau sen mētājās pa Seču, bijis pie Adriano- poles un daudz izcietis savā mūžā: bija dedzis ugunī un atskrējis uz Seču ar darvas pieziestu, nomelnējušu galvu un izdegušām ūsām; bet Popovičs no jauna atžirga, ataudzināja čupri, ko aizlikt aiz auss, izaudzināja ūsas, kuplas un melnas kā darva. Un stiprs bija Popovičs uz kodīgiem vārdiem.
«A, kas par skaistiem tērpiem visam karaspēkam, un es gribētu zināt, vai arī spēki karaspēkam ir tikpat skaisti?»
«Lūk, es jūs!» sauca no augšas lielais pulkvedis, «visus sasiešu! Atdodiet, puiši, šautenes un zirgus. Redzējāt, kā es sasēju jūsējos? Uzvediet viņiem uz vaļņa aizkrāciešus!»
Un izveda uz valni virvēm sasietos aizkrāciešus. Viņu priekšgalā bija pulka atamans Chļibs, bez biksēm un virstērpa, — tāds, kādu viņu dzērumā bija saķēruši. Nodūra uz zemi galvu atamans, kaunēdamies sava kailuma savu pašu kazaku priekšā un tā, ka nonācis gūstā aizmidzis kā suns. Un vienā naktī bija nosirmojusi viņa varenā galva.
«Nenoskumsti, Chļib! Izpestīsim!» sauca viņam no apakšas kazaki.
«Neskumsti, draudziņ!» piebalsoja kureņa atamans Boro- datijs: «Tā nav tava vaina, ka saķēra tevi kailu: nelaime var notikt ar katru cilvēku; bet kauns ir viņiem, ka izlikuši tevi par apsmieklu, neapseguši kā pieklājas tavu kailumu.»
«Jūs, kā redzams, esat varonīgs karaspēks pret aizmigušajiem?» runāja, uz valni raudzīdamies, Golokopitenko.
«Nu, pagaidiet, nogriezīsim jums čuprus!» sauca no augšas.
«Es gribētu gan redzēt, kā viņi mums nogriezīs čuprus!» sacīja Popovičs, apgriezies viņu priekšā uz zirga, un pēc tam, paraudzījies savējos, teica: «Nu ko! Var jau būt, ka ļachi arī runā taisnību: ja viņus izvedīs laukā tur tas resnvēderis, tas viņiem visiem būs labs patvērums.»
«Kāpēc tad tu domā, ka tas viņiem būs labs patvērums?» sacīja kazaki, zinādami, ka Popovičs katrā ziņā gatavojās kaut ko palaist.
«Nu tāpēc, ka aiz viņa paslēpsies viss karaspēks, un vairs ne velna no viņa aizvēderes neaizsniegsi ar pīķi!»
Visi kazaki sāka smieties; un vēl ilgi daudzi no viņiem šūpoja galvas runādami: «Tad ta Popovičs! Ja jau kādu paņems uz grauda, tad tikai…» Bet kazaki neteica, kas par «tikai».
«Atkāpieties, atkāpieties ātrāk no mūriem!» kliedza koševojs; jo ļachi, šķiet, neizturēja kodīgos vārdus, un pulkvedis pamāja ar roku. Tik tikko kazaki pagāja nost, kad norībēja no vaļņa karteča. Uz vaļņa sāka rosīties, pārādījās pats sirmais vojevoda zirgā. Vārti atdarījās, un iznāca karaspēks. Priekšgalā līdzenā kavalerijas ierindā izjāja izšuvumiem bagāti rotātie huzari. Aiz viņiem kareivji bruņu kreklos, pēc tam aizsedzēji ar pīķiem, pēc tam vīri visi vara cepurēs, pēc tam jāja atsevišķi labākie muižnieki, katrs tērpies pēc savas gaumes. Lepnie muižnieki negribēja iejaukties ierindā starp citiem, un, kam nebija komandas, tas jāja viens ar saviem kalpiem. Pēc tam atkal ierindas, un aiz tām izjāja karodznieks; pēc viņa atkal ierindas, un izjāja lepnais pulkvedis; bet jau aiz visa karaspēka kā pēdējais izjāja sīkais pulkvedis.
«Neatļaut viņiem! Neļaut viņiem sakārtoties un stāties rindās!» sauca koševojs. «Reizē spiediet tiem virsū visus kureņus! Atstājiet visus citus vārtus! Titarevskiešu kurenis, uzbrukt no sāna! Djadkivskiešu kurenis, — no otra! Spiediet uz aizmuguri, Kukubenko un Polivoda! Traucējiet, traucējiet un izkliedējiet viņus!» Un triecās no visām pusēm kazaki, apmulsināja un sajauca viņus, un arī paši sajuka. Neļāva pat ne šaušanu izdarīt; gāja vaļā ar šķēpiem un pīķiem. Visi iejuka barā, un katram bija izdevība parādīt sevi. Demids Popovičs nodūra trīs vienkāršus un divus augstākus muižniekus nosita no zirgiem teikdams: «Kas par labiem zirgiem! Tādus zirgus es sen gribēju dabūt.» Un aizdzina zirgus tālu laukā, uzsaukdams stāvošiem kazakiem, lai viņi tos saņem. Pēc tam viņš no jauna ielauzās burzmā, metās atkal virsū no zirgiem nosistajiem muižniekiem, vienu nogalināja, bet otram uzmeta cilpu kaklā, piesēja to segliem un vilka to pa visu lauku, noņēmis tam zobenu ar dārgu rokturi un noraisījis no vidukļa veselu jostu ar červonciem. Kobita, krietns kazaks un vēl jauns, arī saķērās ar vienu no drošsirdīgākajiem vīriem poļu karaspēkā, un viņi ilgi cīnījās. Uzsāka jau tuvcīņu, kazaks to jau bija pievarējis un, nogāzis, iecirta asu turku dunci krūtīs; bet nepaglābās arī pats. Tai pašā brīdī trāpija viņam deniņos karsta lode. Nogāza viņu slavenākais no paniem, skaistākais un vecas kņazu cilts bruņinieks. Kā slaida papele auļoja viņš savā salnajā zirgā. Un daudz jau viņš bija parādījis varonīgo labieša veiklību: divi aizkrāciešus pārcirtis uz pusēm; Fjodoru Koržu, krietno kazaku, nogāza kopā ar zirgu, izšāva uz zirgu un kazaku aizsniedza ar pīķi; daudziem viņš nocirta galvas un rokas un nogāza kazaku Kobitu, ietriekdams viņam lodi deniņos. «Lūk, ar ko es gribētu izmēģināt spēkus!» sauca ņezamainoviešu kureņa atamans Kukubenko. Palaidis auļos zirgu, aizdrāzās viņam tieši aizmugurē un stipri iekliedzās, tā kā visi tuvumā esošie nodrebēja no necilvēcīgā kliedziena. Ļachs gribēja jau pēkšņi pagriezt savu zirgu un nostāties tam pretī ar seju; bet zirgs nepaklausīja: briesmīgā kliedziena izbiedēts, tas metās sānis, un panāca to ar šautenes lodi Kukubenko. Iestrēga viņam muguras lāpstiņā karstā lode, un viņš novēlās no zirga. Bet ari tagad ļachs vēl nepadevās: viņš arvien vēl centās ienaidniekam iecirst, bet roka bija kļuvusi vāja, tā nokrita kopā ar zobenu. Bet Kukubenko, paņēmis abās rokās savu smago šķēpu, ietrieca viņam to pavisam nobālušajās lūpās: izsita divus baltus zobus šķēps, pāršķēla uz pusēm mēli, pārsita rīkles skriemeli un ieurbās dziļi zemē. Tā viņš to pienagloja tur uz mūžiem pie vēsās zemes. Ar strūklu uzsitās augšup augstās muižnieku asinis, sārtas kā piekrastes irbenes, un nokrāsoja visus viņa zeltā izšūtos dzeltenos svārkus. Bet Kukubenko jau bija pametis viņu un ielauzies ar saviem ņezamainoviešiem citā barā. «Ek, pameta nepievācis tādu dārgu rotu!» sacīja Umanas Ikureņa atamans Borodatijs, atjājis no savējiem uz vietu, kur gulēja Kukubenka nogalinātais muižnieks. «Es esmu nositis septiņus muižniekus ar savu roku, bet tādas rotas neesmu vēl nevienam redzējis.» Un savaldzināja Borodatiju mantkārība: pieliecās, lai noņemtu no tā dārgās mantas, izņēma jau turku dunci ar krāsainu dārgakmeņu apkalumu, noraisīja no vidukļa jostu ar červonciem, noņēma no krūtīm somu ar smalku veļu, dārgu sudrabu un meitenes matu sprogu, kas bija glabāta piemiņai. Un nedzirdēja Borodatijs, kā uzbrāzās viņam no muguras sarkandegunis karodznieks, ko viņš jau divreiz bija notriecis no segliem un devis piemiņai krietnu cirtienu. Atvēzējās viņš ar visu plecu un cirta tam ar zobenu pa noliekto kaklu. Nebija uz labu kazaka mantkārība: atsprāga varenā galva un nokrita bezgalvainais līķis, tālu apkārt rasinot zemi. Lidoja pret augstumiem cietā kazaka dvēsele, raukdama pieri un sašutusi, un reizē ar to brīnīdamās, ka tik agri izlidojusi no tāda spēcīga stāva. Nepaguva karodznieks satvert atamana galvu aiz čupra, lai to piesietu pie segliem, kad bija jau klāt bargais atriebējs.