Kā debesīs peldošs vanags, mezdams daudz loku spēcīgiem spārniem, pēkšņi izplēties apstājās vienā vietā un metas no turienes kā bulta uz paipalu tēviņu, kas dzied pie paša ceļa, tā Tarasa dēls Ostaps uzbruka pēkšņi karodzniekam un ar vienu paņēmienu apmeta viņam ap kaklu virvi. Sarkanā karodznieka seja kļuva vēl sārtāka, kad ciešā cilpa aizvilka viņam rīkli: viņš ķērās pie pistoles, bet drebošā roka nespēja notēmēt šāvienu un lode tukšā aizskrēja pār lauku. Ostaps tepat no viņa paša segliem atraisīja zīda saiti, ko karodznieks bija vadājis sev līdzi gūstekņu sasiešanai., tin ar viņa paša saiti sasēja tam rokas un kājas, piemetināja virves galu pie segliem un aizvilka viņu pār lauku, saukdams skaļi kopā visus Umanas pulka kazakus, lai tie nāk nodot pēdējo godu atamanam. Kad umanieši izdzirda, ka viņu kureņa atamans Borodatijs nav vairs starp dzīvajiem, viņi pameta kaujas lauku un atskrēja pievākt viņa miesas, un tepat sāka apspriesties, ko izvēlēt par kureņa atamanu. Beidzot viņi sacīja: «Kas tur ko spriest? Labāku atamanu nevar izvēlēties kā Ostapu Buļbas dēlu: viņš, tas gan tiesa, ir jaunāks par mums visiem, bet saprašana viņam kā vecam cilvēkam.»
Ostaps, noņēmis cepuri, pateicās visiem biedriem kazakiem par godu, nesāka aizbildināties ne ar jaunību, ne ar nepiedzīvojušu saprātu, zinādams, ka ir kara laiks un tas tagad nav vietā, bet tūlīt pat vadīja tos tieši uz burzmu un parādīja viņiem visiem, ka viņi nebija velti to izvēlējuši par atamanu. Ļachi sāka just, ka lieta kļūst pārāk kaista, atkāpās un pārskrēja laukumu, lai salasītos tā otrā galā. Bet zemais pulkvedis pamāja pie pašiem vārtiem atsevišķi stāvošajām četrām svaigām sotņām, un no turienes izšāva karteču pret kazaku bariem. Bet tā neaizsniedza daudzus: lodes ķēra kazaku vēršus, kas mežonīgi noraudzījās kaujā. Ierēcās izbiedētie vērši, pagriezās uz kazaku nometnēm, salauza vezumus un daudzus samīdīja. Bet šai brīdī Tarass, izsteidzies ar savu pulku no slēpņa, ar kliedzieniem metās tos gūstīt. Pagriezās atpakaļ viss satrakotais ganāmpulks, kliedzienu izbiedēts, un metās uz ļachu pulkiem, nogāza jātniekus, visus samīcīja un izklīdināja.
«O, paldies jums, vērši!» sauca aizkrācieši, «jūs vienmēr esat kalpojuši pārgājienu dienestā, bet tagad esat pakalpojuši arī kara dienestā.» Un metās ar jauniem spēkiem pret ienaidnieku. Daudz toreiz apsita naidnieku. Daudzi sevi parādīja: Meteļica, Šilo, abi Pisarenki, Vovtuzenko, un ne mazums bija vēl arī citu. Ļachi redzēja, ka beidzot ir slikti, izplēta savu. karogu un sāka saukt, lai atver pilsētas vārtus. Čīkstot atdarījās dzelzīm apkaltie vārti un uzņēma, kā avju kūts uzņem avis, drūzmējošos, novārgušos un putekļiem klātos jātniekus. Daudzi aizkrācieši bija sākuši, dzīties tiem pakaļ, bet Ostaps savus umaniešus apstādināja, sacīdams: «Tālāk, tālāk, brāļi pani, no mūriem! Neklājas iet tiem tuvu klāt!» Un viņš teica taisnību, jo no mūriem svieda un meta ar visu, kas vien pagadījās, un daudzus ķēra. Sai brīdī piejāja koševojs un uzslavēja Ostapu, sacīdams: «Lūk, nu, kur jaunais atamans, bet karaspēku vada tāpat kā vecs!» Atskatījās vecais Buļba, lai redzētu, kas tas ir par jauno atamanu, un ieraudzīja, ka visu umaniešu priekšgalā sēdēja zirgā Ostaps, un cepure tam ielauzta uz sāniem, un atamana zizlis rokā. «Vai redzējis kāds!» sacīja viņš, tajā raugoties; un vecais kļuva priecīgs un sāka pateikties visiem umaniešiem par godu, kāds parādīts dēlam.