Kazaki no jauna atkāpās, gatavodamies iet pie taboriern, bet uz pilsētas vaļņa parādījās atkal ļachi, jau saplosītos apmetņos. Bija piekaltušas asinis uz daudziem dārgajiem svārkiem, un putekļi klāja skaistās vara cepures.
«Nu ko, pārsējāt?» sauca tiem no apakšas aizkrācieši.
«Lūk, es jums!» sauca arvien tāpat no augšas resnais pulkvedis, rādīdams virvi; un arvien vēl nemitējās draudēt noputējušie, izmocītie karavīri, un visi, kas bija draiskāki, meta viens otram no abām pusēm bezbailīgus vārdus.
Beidzot visi izklīda. Dažs nolikās atpūsties, izguris kaujā; dažs kaisīja virsū zemes saviem ievainojumiem un plēsa pārsējiem lakatus un dārgas drēbes, kas bija novilktas nosistajam ienaidniekam. Bet citi, kas bija možāki, sāka uzlasīt kritušos un atdeva viņiem pēdējo godu: šķēpiem, pīķiem raka kapus: cepurēs, drēbju stērbelēs nesa laukā zemi; salika godīgi kazaku miesas un apraka tās ar svaigo zemi, lai kraukļi un laupītāju ērgļi neizknābtu tiem acis. Bet ļachu kritušo miesas piesējuši kā nu pagadījās pie desmitiem mežonīgo zirgu astēm, palaida zirgus pa visu lauku, un ilgi vēl dzinās tiem pakaļ un sita tiem pa sāniem. Trakie zirgi aulēk- šoja pa arumiem, pa pakalniem, pāri gravām un strautiem, un sitās pie zemes asinīm un pīšļiem klātie ļachu līķi.
Pēc tam visi kureņi sasēdās apļos ēst vakariņas un ilgi viņi runāja par darbiem un panākumiem, kādus bija guvis par savu daļu ikviens mūžīgai stāstīšanai atnācējiem un pēcnāka- miem. Ilgi viņi negāja gulēt; bet par visiem ilgāk neapgulās vecais Tarass, visu laiku prātodams, ko gan varēja nozīmēt, ka Andrijs nebija starp ienaidnieka karavīriem. Vai Jūdass bija kautrējies iziet pret savējiem, vai arī viņu bija piekrāpis žīds un Andrijs bija vienkārši nokļuvis gūstā? Bet tūlīt pat viņš atcerējās, ka Andrija sirds bija pārmērīgi jutīga pret sieviešu valodu, viņš sajuta sāpes un stipri nozvērējās savā dvēselē pret polieti, kas bija piebūrusi sev viņa dēlu. Un viņš būtu izpildījis savu zvērestu: viņš nebūtu skatījies uz tās skaistumu, būtu izrāvis to aiz biezās, kuplās matu pīnes, vilktu to aiz sevis pār visu lauku starp saviem kazakiem. Sadauzītos pret zemi, kļūtu asiņainas un putekļiem klātas viņas skaistās krūtis un pleci, kas savā spožumā līdzinās nekūstošajiem sniegiem, kas apklāj kalnu galus Viņš sadalītu daļās viņas krāšņo, skaisto miesu. Bet Buļba nezināja to, ko dievs gatavo cilvēkam rītdien, un sāka aizmirsties snaudā un beidzot aizmiga. Bet kazaki vēl visu laiku runājās savā starpā, un cauru nakti stāvēja pie ugunīm sardze, cieši lūkodamās uz visām pusēm, nedzērusi, neaizdarīdama acu.
Vēl saule nebija sasniegusi debesu vidu, kad visi aizkrācieši sapulcējās apļos. No Sečas bija pienākusi ziņa, ka tatari kazaku prombūtnes laikā bija tur visu izlaupījuši, izrakuši arī naudu, ko kazaki slepeni glabāja zem zemes, sakāvuši un saņēmuši gūstā visus, kas bija tur palikuši, un ar visiem saņemtajiem lopu un zirgu ganāmpulkiem virzījās tieši uz Perekopiem. Tikai viens pats kazaks, Maksims Goloducha, ceļā izrāvās no tataru rokām, nodūra mirzu, noraisīja tam maisu ar cechinām un tataru zirgā, tataru tērpā pusotras dienas un divi naktis bēga no sekotājiem, līdz nāvei notriecis zirgu, ceļā pārsēdās citā, notrieca arī to, un tikai ar trešo atjāja aizkrāciešu nometnē, izzinājis pa ceļam, ka aizkrācieši atrodas pie Dubnas. Tikvien viņš paguva, kā paziņot, ka bija notikusi tāda nelaime; bet' kāpēc tā bija notikusi, vai tur palicēji aizkrācieši bijuši iedzēruši pēc kazaku paraduma un piedzērušies bija padevušies gūstā, un kā tatari dabūjuši zināt vietu, kur bija aprakta karaspēka nauda, — par visu to viņš nekā neteica. Kazaks bija gluži nomocījies, viss piepampis, seju bija apdedzinājis vējš; viņš tepat nokrita un aizmiga cietā miegā.
Līdzīgos gadījumos aizkrācieši mēdza tūlīt pat dzīties pakaļ laupītājiem, cenzdamies tos panākt ceļā, jo gūstekni varēja nonākt Mazazijas, Smirnas, Kretas salas tirgos, un dievs vien zina, kur visur neparādītos čuprainās aizkrāciešu galvas. Lūk, kāpēc sapulcējās aizkrācieši. Visi kā viens viņi stāvēja cepurēs, jo bija sanākuši ne tādēļ, lai uzklausītu dienesta lietās atamana pavēli, bet apspriesties kā savā starpā līdzīgi. «Lai vispirms dod padomu vecākie!» sauca no pūļa. «Lai dod padomu koševojs!» runāja citi. Un koševojs noņēma cepuri ne vairs kā koševojs, bet kā biedrs, pateicās visiem kazakiem par godu un teica: «Daudz starp mums ir vecāku un padomā gudrāku vīru, bet, ja jūs mani esat pagodinājuši, tad mans padoms: nezaudēt, biedri, laiku un dzīties pakaļ tataram; jo jūs paši zināt, kas par cilvēku ir tatars: ar salaupīto mantu viņš nesāks gaidīt mūsu ierašanos, bet vienā mirklī to nobēdzinās, tā ka ne pēdu neuziesi. Tad nu mans padoms: iet. Mēs jau te padrasējām. Ļachi zina, ko nozīmē kazaki; par ticību, cik tas bija pa spēkam, esam atriebuši; bet labums no badīgās pilsētas nevar būt liels. Tātad mans padoms — iet.»
«Iet!» atskanēja vienprātīgi no aizkrāciešu pulkiem. Bet Tarasam Buļbam nebija pa prātam šādi vārdi, un viņš pārlaida vēl zemāk pār acīm savas drūmā?, melnibaltās uzacis, kas bija līdzīgas krūmiem, uzaugušiem kalnu nogāzēs, kuru galotnes pilnīgi aizputinājis asais ziemeļu sniegs.
«Nē, nav pareizs tavs padoms, koševoj!» sacīja viņš. «Tu nerunā pareizi. Tu esi aizmirsis, šķiet, ka paliek gūstā mūsējie, ko saķēruši ļachi? Tu acīm redzot gribi, lai mēs negodātu pirmo svēto draudzības likumu, lai atstātu savus brāļus, lai viņiem dzīviem novelk ādu vai viņu četrās daļās sadalīto kazaku miesu lai izvadā pa pilsētām un ciemiem, kā viņi jau to ir darījuši ar hetmani un labākiem krievu bruņiniekiem Ukrainā. Vai gan maz arī bez visa tā viņi ir zaimojuši svētumu? Kas tad mēs esam? es jūs jautāju visus. Kas gan tas par kazaku, kas pametis nelaimē biedru, pametis viņu kā suni, kam jāaiziet bojā svešumā? Ja nu tad arī ir tā, ka neviens vairs neko nevērtē kazaku godu, atļaudams sev piespļaut savas sirmās ūsas un nolamāt sevi apvainojošiem vārdiem, tad tomēr neviens to nevarēs pārmest man. Es palieku, kaut vai viens pats!»