Kad visi sadalījās un nostājās uz divi pusēm, divi rindās pa kureņiem, koševojs izgāja cauri rindām un sacīja: «Nu ko, brāļi pani, vai esat mierā viena puse ar otru?»
«Visi ir mierā, tēvs!» atbildēja kazaki.
«Nu tad saskūpstieties taču un sakiet viens otram ardievas, jo dievs to zina, vai iznāks mūžā vēl redzēties. Klausiet savu atamanu, un pildiet to, ko paši zināt: paši zināt., ko liek kazaku gods.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, saskūpstījās savā starpā. Pirmie iesāka atamani, un, pārbraukuši ar roku pār savām sirmajām ūsām, saskūpstijās krustis un pēc tam sadevās rokām un turēja rokas cieši; gribēja viens otram jautāt: «Kas ir, brāli pan, redzēsimies vēl vai neredzēsimies?», bet tā ir nejautāja, klusēja, — un kļuva domīgas abas sirmās galvas. Un kazaki visi līdz beidzamajam atvadījās, zinādami, ka daudz būs darba gan vieniem, gan otriem; bet tie nenolēma vis tūlīt šķirties, bet nolēma sagaidīt tumšo nakts laiku, lai neļautu pretiniekam saskatīt zaudējumu kazaku karaspēkā. Pēc tam visi devās pa kureņiem pusdienot. Pēc pusdienām visi, kam priekšā bija ceļš, apgulās atpūsties un gulēja cietā un ilgā miegā, it kā jūtot, ka varbūt pēdējo dusu nākas tiem izbaudīt tādā brīvībā. Gulēja līdz pašam saules rietam; bet, kad saule bija nogājusi un mazliet satumsa, viņi sāka ieziest ratus. Sakārtojušies, viņi palaidg uz priekšu vezumus, bet; paši, atsveicinājušies ar cepurēm vēl reizi no biedriem, klusu devās pakaļ vezumiem; jātnieki cienīgi, bez kliedzieniem un uzsvilpieniem zirgiem, viegli rikšoja aiz kājniekiem, un drīz vairs tos nevarēja saredzēt tumsā. Dobji atbalsojās tikai zirgu pakavu dima un daža riteņa čīkstēšana, kas vēl nebija iebraucies vai arī nakts tumsas pēc nebija labi ieziests.
Ilgi vēl palikušie biedri māja viņiem iztālēm ar rokām, kaut gan nebija vairs nekas saredzams. Bet, kad viņi sāka izklīst un atgriezās savās vietās, kad gaiši mirdzošo zvaigžņu vietā viņi ieraudzīja, ka puses ratu vairs te nebija, ka daudzu jo daudzu nebija, skumji kļuva ikvienam ap sirdi, un visi negribot kļuva domīgi, nodūruši uz zemi savas trakulīgās galvas.
Tarass redzēja, cik sajukušas kļuva kazaku rindas un kā skumība, nepiedienīga drošsirdim, sāka klusām pārņemt kazaku galvas; bet viņš klusēja: viņš gribēja dot tam visam laiku, lai tie aprod ar skumjām, ko izraisīja atvadīšanās no biedriem. Bet klusībā viņš tomēr gatavojās ar reizi un pēkšņi atmodināt viņus visus, iespiedzoties pēc kazaku paražas, lai no jauna un ar lielāku spēku nekā agrāk atgrieztos katram sirdī drosme, uz kādu ir spējīga vienīgi tikai slavu daba, plaša, spēcīga daba, kas, salīdzinot ar citiem, ir kā jūra pret seklu ūdeņu upēm: ja laiks vētrains, tā visa pārvēršas rēkoņā un pērkonā, saceļot kalnus un vālus, kādus nespēj sacelt bezspēcīgās upes; bet, ja vēja nav un ir rāms, gaišāk par visām upēm tā izpleš savu nepārredzamo stiklaino virsu, mūžīgo acu maigumu.
Un Tarass pavēlēja saviem kalpiem atsaiņot vienu no vezumiem, kas stāvēja atsevišķi. Tas bija lielāks un varenāks par visiem citiem starp kazaku vezumiem, ar divkāršu stipru riepu bija apvilkti tā stiprie riteņi; tas'bija smagi piekrauts, nosegts zirgu segām, stiprām vēršu ādām un stingri nosiets nodarvotām virvēm. Vezumā bija tikai mucas un mučeles ar vecu labu vīnu, kas ilgi bija gulējis Tarasa pagrabos. Viņš to bija paņēmis līdzi rezervei, svinīgam gadījumam, ja ga- dītos_ liels brīdis un visiem priekšā būtu darbs, cienīgs, lai to stāstītu pēctečiem, tad lai ikvienam līdz pat pēdējam kazakam tiktu iedzeršanai šis svētais vīns, lai lielā brīdī cilvēku pārņemtu arī lielas jūtas. Izdzirduši pavēli, kalpi metās pie vezumiem, šķēpiem pārgrieza stiprās virves, ņēma nost biezās vēršu ādas un zirgu segas un krāva ārā no vezuma mucas un mučeles.
«Un ņemiet visi,» sacīja Buļba, «visi, cik vien jūs esat, ņemiet, kas katram ir: smeļamo kausu, vai trauku, no kā dzirdina zirgu, vai dūraini, vai cepuri, un ja ne, tad kaut vai vienkārši lieciet apakšā abas saujas.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, ņēma: dažs kausu, dažs smeļamo, no kā dzirdināja zirgu, dažs dūraini, dažs cepuri, bet dažs palika apakšā vienkārši abas saujas. Visiem viņiem Tarasa kalpi, staigādami starp rindām, lēja no mucām un mučelēm. Bet Tarass bija pieteicis nedzert, iekams tas nebūs devis zīmi, lai viņi dzertu visi reizē. Varēja just, ka viņš gribēja ko sacīt. Tarass zināja, lai arī cik stiprs bija pats no sevis vecais, labais vīns un lai tas bija cik spējīgs cilvēks gara stiprināšanai, bet ja tam vēl pievienoja piedienīgu vārdu, tad divkārt stiprāks kļūs ir vīna, ir gara spēks.