«Nu, bērni, tagad jāguļ, un rītu darīsim to, ko dievs liks. Neklāj nu mums gultas! mums gultas nav vajadzīgas; mēs gulēsim pagalmā.»
Nakts tikko vēl bija pārņēmusi debesis; bet Buļba arvien gulās agri. Viņš izlaidās tepiķī, apsedzās ar aitādu kažoku, jo nakts gaiss bija diezgan dzestrs un Buļba mīlēja siltāk apsegties, kad viņš bija mājās. Viņš drīz sāka krākt, un viņam sekoja viss pagalms; viss, kas vien atradās tā dažādos kaktos, sāka krākt un dziedāt. Vispirmais aizmiga naktssargs, jo viņš bija visvairāk dzēris par godu jauno kungu atbraukšanai. Tikai nabaga māte negulēja. Viņa pieplaka savu dārgo dēlu galvgalim, kuri gulēja viens otram blakus. Viņa sukāja ar ķemmi viņu jaunās, nevērīgi sabužinātās sprogas un slacināja tās asarām. Viņa lūkojās tajos ar visu savu būti, ar visām savām jūtām, visa viņa pārvērtās vienīgi redzē, un viņa nevarēja un nevarēja tajos diezgan noskatīties. Viņa bija tos barojusi ar savu krūti; viņa bija tos izaudzinājusi, izlolojusi — un tikai vienu mirkli viņa redzēs tos savā prieķšā. «Dēli mani, dēli mani mīļie! Kas būs ar jums? kas gaida jūs?» runāja viņa, un asaras sastājās grumbās, kas bija pārveidojušas viņas kādreiz skaisto seju. Patiesi, viņa bija nožēlojama kā katra viņa pārdrošā gadsimta sieviete. Tikai mirkli viņa bija dzīvojusi mīlestībā, tikai pirmajā kaisles kvēlē, pirmajā jaunības kvēlē, un jau viņas bargais savaldzinātājs pameta viņu zobena dēļ, draugu dēļ, uzdzīves dēļ. Viņa redzēja vīru divi trīs dienas gadā, un pēc tam vairākus gadus viņai nebija par to nekādu ziņu. Un kad arī satikās ar viņu, kad viņi dzīvoja kopā, kas viņai bija par dzīvi? Viņa pacieta apvainojumus, pat sitienus; viņa saņēma glāstus, kas bija sniegti no žēlastības; viņa bija it kā kāds ērmots radījums šai bezsievu bruņinieku kopā, pār kuru vaļīgā Aizkrāce klāja pāri savu koloritu. Jaunība bez baudas pazibēja viņas priekšā, un viņas skaistie vaigi un krūtis noziedēja bez skūpstiem un apklājās priekšlaicīgām grumbām. Visa mīlestība, visas jūtas, viss, kas ir maigs un kaislīgs sievietē, — viss viņā pārvērtās vienās vienīgās mātes jūtās. Ar kvēli, ar kaisli, ar asarām viņa lidinājās kā stepes kaija pār saviem bērniem. Viņas dēlus, viņas mīļos dēlus ņem viņai nost, — ņem tādēļ, lai viņa nekad vairs tos neredzētu! Kas zina, varbūt jau pirmajā kaujā tatars nocirtīs viņiem galvas, un viņa nezinās, kur gul viņu pamestās miesas, kuras knābās plēsīgais ceļmalu putns; un par katru viņu asins pilienu tā būtu gatava atdot sevi visu. Raudot viņa lūkojās tiem acīs, kamēr visspēcīgais miegs sāka jau tās vērt ciet, un domāja: «Varbūt Buļba pamodies atliks aizbraukšanu uz pāris dieniņām; varbūt viņš tāpēc tik drīzi sadomāja braukt, ka bija daudz iedzēris.»