«Es jūs cienāju, brāļi pani,» tā sacīja Buļba «ne par godu tam, ka jūs iecēlāt mani par savu atamanu, kaut arī šis gods ir visai liels un arī ne par godu tam, ka mēs esam šķīrušies no saviem biedriem: nē, citā laikā pieklātos viens un .otrs; mūsu priekšā nav tāds laiks. Mūsu priekšā ir lieli un grūti darbi, lieli kazaku slavas darbi! Tātad uzdzersim, biedri, reizē, uzdzersim vispirms svētajai pareizticībai: lai pienāktu beidzot tādi laiki, ka visā pasaulē izplatītos un visur būtu tikai vienā svēta ticība, un visi pagāni, cik vien to ir, lai tie visi kļūtu par kristīgiem cilvēkiem! Un ar to pašu reizi uzdzersim arī Sečai, lai tā ilgi pastāvētu par sodu visiem pagāniem, lai katru gadu no tās nāktu laukā jaunekļi, viens par otru labāks, viens par otru skaistāks. Un ar to pašu uzdzersim arī mūsu pašu slavai, lai mūsu mazdēli un šo mazdēlu dēli sacītu, ka bijuši reiz tādi vīri, kas neapkaunoja biedriskumu un nenodeva savējos. Tad ticībai, brāļi pani, ticībai!»
«Ticībai!» sāka dūkt visi, kas stāvēja tuvākās rindās, zemām balsīm.
«Ticībai!» uztvēra tālākie, — un visi, kas vien te bija, ir veci, ir jauni, uzdzēra ticībai.
«Sečai!» sacīja Tarass un pacēla augstu pāri galvai roku.
«Sečai!» blīvi atbalsojās pirmajās rindās. «Uzdzersim Sečai!» sacīja klusu vecie, paraustījuši sirmās ūsas; un, sapurinādamies kā jauni vanagi, atkārtoja jaunie: «Sečai!» Un tālu dzirdēja lauki, kā kazaki daudzināja savu Seču.
«Tagad pēdējo malku, biedri, par godu visiem kristīgiem ļaudīm, kādi vien ir pasaulē!»
Un visi kazaki, līdz pat pēdējam, izdzēra beidzamo malku arī par godu visiem kristīgiem, kādi vien pasaulē ir. Un vēl ilgi atkārtoja visās rindās, starp visiem kureņiem: «Visiem kristīgajiem, kādi vien pasaulē ir'»
Jau tukši bija kausi, bet kazaki arvien vēl stāvēja, pacēluši rokas; kaut arī viņu visu acis lūkojās jautri, kļuvušas mirdzošas no vīna, bet viņi bija stipri domīgi. Ne par mantu un kara ieguvumu domāja viņi tagad, ne par to, kam laimēsies savākt červoncus, dārgos ieročus, izšūtos svārkus un čerkesu zirgus; bet viņi kļuva domīgi kā ērgļi, nosēdušies uz klinšaino kalnu, stāvo, augsto kalnu galotnēm, no kurām var tālu pārredzēt bezgalīgi izpletušos jūru, it kā sīkiem putniem piesētu galerām, kuģiem un visādām laivām, ierobežotu gar malām tikko saredzamiem smalkiem krastiem, ar piekrastes pilsētām, mazām kā mušiņas, un kā sīku zālīti noliektiem mežiem. Kā ērgļi viņi vēroja acīm sev visapkārt lauku un savu tālumā tumstošo likteni. Būs viss lauks ar ežām un ceļiem klāts viņu baltiem kauliem, bagātīgi slacīts viņu kazaku asinīm un noklāts sadauzītiem vezumiem, pāršķeltiem zobeniem un pīķiem; būs tālu izsvaidītas čuprainās galvas ar sagrieztiem un asinīs iz- mirkušajiem čupriem un lejup nolaistajām ūsām; ērgļi uzlidodami plēsīs un raus laukā no tām kazaku acis. Bet ir liela laime dusēt tādā plašā un brīvā nāves gultā! Neaiziet bojā neviens cēls darbs un nezudīs kazaku slava, tāpat kā nepazūd ne mazākais pulvera puteklītis no šautenes stobra. Nāks, nāks banduras spēlētājs, sirmu bārdu līdz krūtīm, un iespējams, ka vēl pilns zaļoksnējas vīrišķības, taču baltgalvains sirmgalvis, viedīgu garu, un teiks viņš par tiem savu sulīgo, spēcīgo vārdu. Un ies aumaļām pār visu pasauli slava par tiem, un visi, kas pēc tam būs dzimuši, daudzinās viņus: jo tālu aizskan varenais vārds, būdams līdzīgs dūcošam zvanu torņa varam, kurā meistars ielicis daudz dārga tīra sudraba, lai tālu pa pilsētām, būdiņām, teltīm un nojumiem skan svinīgā zvanīšana, aicinot visus bez izšķirības uz svēto lūgšanu.
Pilsētā neviens nebija dabūjis zināt, ka puse aizkrāciešu devusies pakaļ tatariem. No maģistratūras nama torņa sardze bija tikai manījusi, ka daļa vezumu aizstiepās aiz meža; bet viņi nodomāja, ka kazaki gatavojas ierīkot slēpni; to pašu domāja arī franču inženieris. Bet tomēr priekšnieka vārdi nebija bijuši veltīgi, un pilsētā bija ēdamā trūkums: pēc agrāko gadsimtu paraduma, karaspēks nebija aprēķinājis, cik tam vajadzīgs uztura. Mēģināja izdarīt izlaušanos no pilsētas, tomēr pusi šādu drošsirdīgo kazaki tūlīt pat apsita, bet otru pusi aizdzina uz pilsētu bez itin nekā. Taču žīdi izmantoja izlaušanos no pilsētas un bija visu izošņājuši: kur un pēc kā devušies aizkrācieši, un ar kādiem kara kungiem, un kādas īsteni daļas, un cik to skaitā, un cik daudz bija to, kas palikuši uz vietas, un ko tie domā darīt, — vārdu sakot, jau pēc dažām minūtēm pilsētā viss bija zināms. Pulkveži atguva drosmi un gatavojās kaujai. Tarass jau to redzēja pēc kustības un trokšņa pilsētā, un steļdzīgi rūpējās, gatavojās, deva rīkojumus un pavēles, nostādīja pulkus trīs nometnēs, izvietojis tiem apkārt vezumus cietokšņu veidā, — kaujas veids, kurā aizkrācieši bija neuzvarami; divi pulkiem viņš pavēlēja novietoties slēpnī; piedzina daļu lauka asiem mietiem, salauztiem ieročiem, pīķu šķembām, lai vajadzības gadījumā tur varētu sadzīt ienaidnieka jātniekus. Un, kad viss bija paveikts kā pienākas, viņš sacīja kazakiem runu, ne tādēļ, lai tos iedrošinātu un uzsvaidzinātu — viņš zināja, ka arī bez tā tie ir stipri garā —, bet vienkārši viņam pašam gribējās izsacīt visu, kas bija uz sirds. «Man gribas jums pateikt, pani, kas ir mūsu biedriskums. Jūs esat dzirdējuši no tēviem un vectēviem, kādā cieņā visiem ir bijusi mūsu zeme: gan grieķiem esam likuši sajust sevi, gan no Cargradas esam ņēmuši červoncus, un bija mums lepnas pilsētas, un dievnami, un kņazi, krievu dzimuma kņazi, savi kņazi, nevis kādi katoļu pusticīgie. Un visu to paņēma pagāni, viss bija pagalam; tikvien palikām kā mēs, bāriņi, un tā kā atraitne pēc spēcīga vīra nāves, bāra tāpat kā mēs, palika mūsu zeme! Lūk, kādā laikā mēs sadevāmies, biedri, rokas uz brālību! Lūk, uz kā balstās mūsu biedriskums! Nav saišu svētāku par biedriskumu. Tēvs mīl savu bērnu, māte mīl savu bērnu, bērns mīl tēvu un māti; bet tas nav tas, brālīši: arī zvērs mīl savu bērnu! Bet kļūt par dvēseles, nevis asins radinieku, spēj vienīgi tikai cilvēks. Ir bijuši arī citās zemēs biedri, bet tādu, kādi ir krievu zemē, tādu biedru nekur nav bijis. Ne vienam vien jums ir gadījies ilgu laiku noklīst svešumā; redzi: arī tur ir cilvēki! tāds pats dieva cilvēks, un tu sāksi ar viņu sarunāties kā ar savējo; bet līdz ko nonāks līdz tam, lai pasacītu kādu sirsnīgu vārdu — redzi: nē, gudri ļaudis, bet nav tādi; tādi paši ļaudis, un tomēr nav tādi! Nē, brālīši, tā mīlēt, kā spēj mīlēt krievu dvēsele, — mīlēt nevis tā ar prātu vai ar ko citu, bet ar visu, ko dievs devis, ar visu, kas tevī ir — ā. .» sacīja Tarass, un atmeta ar roku, un nopurināja sirmo galvu, un paraustīja ūsas, un teica: «Nē, tā mīlēt neviens nespēj! Zinu, zemsirdība ieviesusies tagad mūsu zemē: ļaudis domā tikai, kaut viņiem būtu klāt labības kaudzes, ķirpas un viņu zirgu pulki, un kaut jel saglabātos neaizskarti pagrabos viņu aiztaisītie medus dzērieni; viņi pārņem velns zina kādas pagānu paražas; viņi zaimo savu valodu; savējais ar savējo negrib runāt; savējais savējo pārdod, tāpat kā pārdod bezdvē- seles radījumu tirgū. Sveša karaļa labestība, un pat ne karaļa bet nožēlojama poļu magnata" labestība, kas ar savu zābaku sper viņiem pa purnu, tiem ir dārgāka par katru brālību. Bet arī pēdējam nelietim, lai kāds viņš būtu, kaut vai pilnīgi novārtījies kvēpos un verdziskā pielūgsmē, arī tādam, brālīši, ir kripata krievu jūtu; un kādreiz tās modīsies, — un nokritīs viņam, bēdulim, rokas uz leju, sakamps viņš savu galvu, skaļi nolādējis savu nelietīgo dzīvi, gatavs izpirkt mokās savu kauna darbu. Lai tad zina tie visi, ko nozīmē krievu zemes biedriskums! Ja jau nu ir izgājis uz to, ka ir jāmirst, tad tomēr nevienam no tiem neizdosies tā nomirt! … Nevienam, nevienam! Nepietiks viņiem tam ar viņu peles dabu!»